— Jūs gribat teikt, — es lēnām sacīju, — ka mans brālis ir pazudis un nav atrasts tāpēc, ka viņu notvēris Neģēlis Džins Delanijs. Katru nakti Džoels kopā ar pārējiem no tās bandas tiek kaut kur noslēpts, un dienā viņu atkal sūta ubagot.
Abi viri piekrītoši pamāja. Brālis Filips viegli uzlika man uz pleca roku.
Man būtu vajadzējis just bailes. Taču niknums nelaida tās ne tuvumā.
— Ja es manīšu uz sava brāļuka ādas kaut vienu skrambiņu, tam čalim nāksies to smagi nožēlot, — es noteicu.
Šoreiz mana seja laikam gan pauda nevis mulsumu, bet pavisam ko citu, jo neviens nesmējās.
16
— Tagad viss skaidrs! — Maikam neviļus izspruka, un viņš strauji pielēca kājās.
Pulkstenis bija pusastoņi piektdienas rītā. Džoels bija pazudis vai arī nozagts jau septiņ- padsmitarpus stundas. Pēc četrām pieturām mums bija jākāpj laukā netālu no Longailendas viesnīcas.
Es biju atslējis galvu pret vilciena logu, un tā vibrēja. Man bija viss vienalga. Es atdotu nezin ko,, lai tikai drusku dabūtu pagulēt.
Biju tik pārguris, ka runāšana prasija milzu piepūli. — Maik, šajā jautājumā nekas taču nav skaidrs.
— Ir gan. Atceries — tu teici, ka, pēc tavām domām, tas zellis lietusmētelī un meitene no ēstuves ir uz vienu roku. Un viņš metās uz mūsu pusi, tiklīdz viņam šķita, ka mēs meiteni esam notvēruši.
Es izslējos taisni, cenzdamies nokratīt pārgurumu. — To es teicu gan, vai ne? — Kamēr Maiks tajās durvīs gulēja un es stāvēju sardzē, man bija atliku likām laika pārdomām. — Vai tad tas joprojām kaut ko izskaidro?
— Jā gan! Pat vēl vairāk nekā līdz šim!
— Uz priekšu! — es sacīju. — Tu esi zirgā.
— Un, pirms tu tajā durvju ailē aizmigi, tu man ieteici, lai es izdomāju, kādēļ viņi mums seko.
Beidzot es biju pilnīgi pamodies.
— Ja mēs zināsim — kādēļ, mēs tiksim krietni tuvāk Džoelam!
Maiks piekrītoši pamāja. — Un es zinu — kādēļ. Viņi ir no Neģēļa Džina Delanija bandas! Varbūt lietusmētelī ģērbtais zellis bija pats Neģēlis Džins.
— Tev taisnība, — es atteicu. — Viss sakrīt. Meitene ēstuvē mūs noklausās. Viņa satraucas par to, ka mēs varētu atrast Džoelu, sadabū kādu palīgā un izseko mūs, lai pārliecinātos, vai mēs netiksim Džoelam klāt.
— Vai arī… — Maiks saknieba lūpas.
Es uzreiz sapratu. — Vai arī viņi gaidīja īsto bridi, lai mūs abus nogrābtu.
— Tieši tā, — Maiks noteica.
Viena lieta man nedeva mieru. Ja nu mēs nespriežam pareizi? Ja visa mūsu teorija ir nepareiza? Ja nu Džoels jau atrodas simt jūdžu tālu? Es nepieļāvu tādu domu. Mums nebija izvēles — vajadzēja meklēt. Cerība bija vāja, taču tas bija kaut kas daudz, daudz labāks par neko.
Katrs savās domās iegrimis, raudzijāmies laukā pa logu. Neviens no mums nebilda ne vārda, līdz nokļuvām viesnīcas istabā un purinādami uzmodinājām Ralfiju, kurš patiesi priecājās, mūs redzot.
* * *
Deviņos un piecās, tas ir, piecas minūtes pēc tam, kad biju sācis gaidīt ziņas, es jau biju gatavs sajukt prātā. Viesnīcas istaba, kurā atrados, šķita šaura kā maizes kaste. Man nebija ne mazākās vēlēšanās skatīties televizoru. Es nespēju aizmigt, kaut ari iepriekšēja nakts mani bija galīgi nomocījusi.
Džoels atradās tur ārā, tur kaut kur, un man bija piesacīts palikt viesnīcā un gaidīt ziņas no policijas. Man jāpaliek viesnīcā līdz vakaram, kad visi atgriezīsies, pēc tam mēs ar Maiku atkal dosimies meklēt Džoelu. Mazs mierinājums bija tas, ka tikmēr, kamēr es sēžu uz gultas malas, Džoelu meklē lielākā daļa brāļa Filipa palīgu. Man gribējās būt tur ārā. Man gribējās darīt kaut ko, vienalga, ko, nevis tikai gaidīt.
Pārējie mūsu grupas dalībnieki bija sadalījušies divos pulciņos, kas devās katrs uz savu pusi, lai vēl apskatitu Ņujorku. Evansa kungs bija teicis, ka tik un tā neko nevar darīt un nebūtu nekāda labuma, ja visi sēdētu un gaidītu. Tā nu es sēdēju un gaidīju. Gluži viens.
Pie durvīm klauvēja.
Jauki! Šie man pat neļaus mierīgi slīgt ciešanās! Kas gan tur varētu būt?
Biju tik sašļucis, ka atvēru durvis un aizgāju atpakaļ uz gultu, pat nepaskatījies uz klauvētāju.
— Rikij? — atskanēja kluss čuksts.
Mana sirds salēcās.
Pirms es paspēju pilnīgi apgriezties, Lisa jau bija mani apkampusi un manu seju klāja viņas mīkstie, garie mati.
— Man ļoti žēl, ka ar Džoelu tā noticis, — viņa teica, nelaizdama mani vaļā. — Es nespēju pieļaut, ka tu viens pats te raizējies par viņu.
Es neesmu īsti drošs, ka man elpu aizrāva tieši viņas ciešais apkampiens.
Es toties esmu pilnīgi drošs, ka Maiku un Ralfiju gandriz ķēra sirdstrieka, tiklīdz viņi ienāca pa atvērtajām durvīm un ieraudzīja mani Lisas apkampienos.
Maiks izbolīja acis. — Acīmredzot nav vairs jāraizējas par to, ka mūsu bezbailīgais vadonis visu dienu viens pats varētu slīgt ciešanās!
Ralfijs ieķiķinājās.
Lisa nepievērsa viņiem uzmanību, pēdējoreiz cieši saspieda mani un iečukstēja ausī: — Mēs atradīsim Džoelu. Labi? — Tad viņa palaida mani vaļā un pievērsās Maikam un Ralfijam.
— Sveiki, čaļi! — Lisa pamanīja viņu smīniņus.
Viņa paskatījās pretī tā, ka no viņas acim gandrīz vai dzirksteles šķilās. — Beidziet tik stulbi smīkņāt! Ja kādreiz jums klāsies tikpat draņķīgi kā pašreiz Rikijam, es ar prieku apkampšu ari jūs. To sauc par draudzību.
Mums nekad nav paticis Lisu pārlieku nokaitināt. Kamēr Maiks un Ralfijs steigšus vien beidza stulbi smīkņāt, es klusibā nopūtos. Draudzība jau ir forša lieta, bet, ja runājam par Lisu, palaikam gribas cerēt uz kaut ko vairāk. Bet lai nu tas paliek.
Pēkšņi es skaidri aptvēru, ka kaut kas nav kārtībā. Es pasitu gaisā knipi. — Paklau, kāpēc jūs neesat devušies ekskursijā?
— Esi mierīgs, — Maiks sacīja. — Pajautājām Evansa kungam, vai mēs nedrīkstētu pāriet uz Tomsona kundzes grupu. Viņš piekrita, un te nu mēs esam.
Ā, skaidrs! Lisa bija iedalīta tajā grupā. — Tu gribi teikt, ka Tomsona kundzes grupa nolēma šodien nedoties ekskursijā?
Maiks pasmaidīja. — Nē, stulbeni! Mēs jau neteicām, ka grasāmies pāriet uz Tomsona kundzes grupu. Mēs tikai apjautājāmies, vai nedrīkstētu to darīt. Mēs, hm, nokavējām autobusu.
— Ko?
— Tā vismaz Evansa kungam nebūs jāuztraucas par to, ka visu dienu esam pazuduši, — Maiks paskaidroja. — Viņš domā, ka mēs esam drošibā pie otras grupas.
Tad Maiks pievērsās Lisai. — Un kāpēc tu esi šeit?
Lisa nosarka. — Kaut kā divaini iegadījās tā, ka es pavaicāju Tomsona kundzei un Bredlija kundzei, vai nedrīkstu pāriet uz Evansa kunga grupu. — Viņas vaigi kļuva vēl košāki. — Es ari, hm, nokavēju autobusu.
17
Ja cilvēks grib rīkoties nepareizi, vienmēr iespējams atrast tam kādu attaisnojumu. Mēs paši sev iestāstījām, ka esam izmisuši, un itin kā noticējām, ka atstāt viesnicu un turpināt Džoela meklēšanu ir pareizais ceļš.
Galīgi šķērsām! Ja vajadzētu visu atkārtot, es darītu citādi. Paprasitu atļauju. lai pieaugušie zina, kas notiek. Taču tajā reizē mēs apmānījām paši sevi, nospriezdami, ka Džoelu var izglābt vienīgi tādā veidā.
Tāpēc mēs grasijāmies iet iekšā pamesta noliktavā kādā nomaļā Manhetenas nostūrī. Pulkstenis rādija desmit, kopš Džoela pazušanas bija pagājusi divdesmit viena stunda.