Noliktava bija gara un zema, tā atradās plašas, iežogotas autostāvvietas centrā. Ēkas priekšā saplaisājušo asfaltu klaja izsisto logu stikla drumslas. Durvis šķībi greizi karājās eņģēs. Baloži izlidoja no ēnām un atkal tajās paslēpās.
— Vai tu esi pārliecināts, ka šī ir tā vieta, kuras adresi mums iedeva brālis Filips?
— Jā, Maik.
Ja Neģēlis Džins spēja dzīvot te, viņš bija vēl neģēlīgāks, nekā es varēju iedomāties. Es cieši paskatījos uz Maiku. — Kā tev šķiet — vai mums kāds seko?
— Nerunā par tādām lietām! — Viņš tikpat cieši paskatījās uz mani. — Tu vienmēr kaut ko iztēlojies, un tu pats to labi zini.
Viņam droši vien bija taisnība. Es patiešām gandrīz vienmēr iedomājos to Jaunāko. Tas tāpēc, ka man ir tik satraucošs brālis kā Džoels. Kuru es šausmīgi gribēju dabūt atpakaļ.
Taču es negrasījos tik viegli piekāpties Maikam. — Tātad es tikai iztēlojos, ka noliktava izskatās tik baismīga?
Lisa, stāvēdama mums blakus saules gaismā, nodrebinājās. — Nē, — viņa sacīja. — Es priecājos, ka mēs piezvanījām Ralfijam un pateicām šo adresi.
Ralfijs bija mūsu sargpostenis. Kamēr mēs meklējām Džoelu, viņš palika viesnīcā. Ik pēc pusstundas mēs viņam zvanījām un paziņojām mūsu atrašanās vietu. Mēs bijām vienojušies, ka drīkstam izlaist tikai vienu zvanu. Ja pēc tam pusstundas laikā viņam nebūs nekādu ziņu par mums, viņš zvanis policijai, pieteiks, ka esam pazuduši, un pavēstīs pēdējo zināmo mūsu atrašanās vietu.
Tas izklausījās pēc vienošanās kādā spiegu romānā, kurā es patiešām arī biju to izlasījis, bet mums nebija ne jausmas, kur mēs nonāksim, dzīdamies pa pēdām Neģēļa Džina Delanija profesionālo ubagu bandai, un šāds plāns bija mūsņ vienīgais nodrošinājums.
Pēc mūsu apspriedes viesnīcas istabā mēs ar vilcienu vispirms devāmies atpakaļ uz Manhetenu, pēc tam ar metro aizbraucām uz "Krietnā gana stūrīti". Brālis Filips pavēstīja, ka vairums viņa ļaužu jau esot izgājuši ielas un meklējot Džoelu. Viņš teica, ka mūsu uzdevums esot pārlūkot noliktavu, lai pārbaudītu, vai tur kādas zīmes neliecina, ka šī ēka izmantota kā slēptuve.
Tā nu mēs stāvējām. Maiks nebija papūlējies nomainīt pagājušajā naktī valkāto kreklu. Es joprojām cītīgi stiepu līdzi lāčuku, kas piederēja brālim, kura man tik stipri pietrūka. Lisas mati vējā viegli plīvoja, viņa izskatījās mierīga un iedvesa paļāvību. Mēs visi raudzijāmies uz noliktavu. Nogurums bija pilnīgi pagaisis. — īstais laiks, vai ne?
Abi piekrītoši pamāja. Devāmies uz priekšu. Ari drosmīgi soļojot, es netiku vaļā no sajūtas, ka mūs izseko.
Durvis čīkstēdamas atvērās, un es būtu bijis priecīgs, ja šis skaņu efekts būtu paslīdējis garām manām ausīm. Gaismas stari iešāvās ēkas centrā, kaktus atstājot dziļā tumsā.
Es pasniedzos un saņēmu Lisas plaukstu, lai viņai nebūtu bail.
— Kas tad nu? — Maiks tumsā jautaja. — Varbūt pēc tam tu gribēsi noskūpstīt mani?
18
Mēs iegājām noliktavā divdesmit soļus dziļāk. Tieši divdesmit solus. Tā nu bija tāda vieta, kur cilvēks iet lēni un skaita soļus. Un katrs solis, šķiet, prasīja veselas piecas minūtes. Tādēļ v ien b'ja vēlēšanās būt pietiekami stulbam, lai smēķētu: tad vismaz varētu uzraut sērkociņus un izkliedēt tumsu.
— Nekā nav, — Maiks beidzot pārtrauca klusumu.
— Ko tu domā ar to "neko"?
— Šeit nekā nav. Šeit itin nekā nav. Esmu pilnīgi pārliecināts. Tāpēc iesim prom.
Man gribējās viņam piekrist. Gaiss bija putekļu pilns, likās, ka saules staros, kas ielauzās lielās noliktavas vidusdaļā, drudžaini dejo trakomājas iemītnieki.
Un tad tik klusi, ka mūsu ausis to skaidri neuztvēra, atskanēja čaboņa. Vai ari es to tikai iztēlojos? Ikreiz, kad mēs apstājāmies, valdīja pilnīgs, dziļš klusums. Tiklīdz atkal sākām virzīties uz priekšu, mūsu dzirdes robežu atkal sasniedza švikstoņa.
Man uzmetās zosāda.
— Saki, ka tu nometi zemē Džoela lāčuku, — Lisa teica. — Es sajutu kaut ko vilnainu.
— Diemžēl es tev to nevaru teikt. — Lāčuku es turēju tik cieši, ka gandrīz ieurbos ar pirkstu tā vēderā.
— No tā jau es baidījos, — viņa sacīja. Es neskaidri saskatīju, ka viņa kaut ko pasper zemē sev pie kājām. — Šī nu ir pēdējā reize, kad es velku sandales ar vaļējiem purngaliem.
Viņa turpināja joprojām mierīgā balsī. — Beigta žurka, — viņa paziņoja. — Es ienīstu beigtas žurkas.
V V
— Žurkas?! Žurkas?! — Maiks iespiedzās un metās uz saules apspidēto noliktavas vidu.
Es biju pietiekami saprātīgs, lai nenosauktu viņu par bailuli. labi vien bija, jo kaut kas pakutināja arī manu kāju. Un pēc tam atgriezās un pakutināja atkal. Desmit sekundes vēlāk es jau stāvēju blakus Maikam, priecīgs atrasties tajā nelielajā saules apspīdētajā laukumiņā, ko spējām atrast.
Tas nu nebija gluži mierīgs brīdis. Cilvēki jau tā uzvedas, ja viņiem pār kājām danco dzīvas žurkas.
Mēs ar Maiku būtu tur tā stāvējuši mūžīgi, saules gaismā ķerdamies viens pie otra, lēkādami augšā lejā un aurodami, lai aizbaidītu žurkas, taču iedegās elektrība.
Mēs lēnām palaidām viens otru vaļā.
— Ā! — Maiks sacīja. — Cau, Lisa!
Es spēju tikai muļķīgi pasmaidīt.
Viņa stāvēja noliktavas vienā malā, roku uzlikusi uz elektrības slēdža, un, uz mums skatīdamās, šūpoja galvu.
Žurkas, protams, bija pazudušas. Tur bija daudz vietu, kur tām nobēgt. Visās malās rēgojās sacirstu lietaskoku kaudzes, it kā kāds būtu sācis ārdīt telpas iekšieni un tad šo darbu pametis. Visos kaktos bija sasviestas tukšas papes kastes. Pusceļā starp Lisu un mums rēgojās liela lupatu kaudze. Bet nebija nekādās zīmes, ka tur dzīvotu ubagi. Un ne miņas no Džoela.
Lisa sāka nākl uz mūsu pusi.
— Es tieši grasījos jums teikt par to elektrības slēdzi… — Maiks iesāka runāt. Es iedevu viņam dunku sānos. Nebija nekādas jēgas pataisīt mūs par vēl lielākiem stulbiķiem. Sevišķi jau Lisas acīs.
— Es te neko īpašu neredzu, — es viņai pavēstīju. — Mums laikam vajadzētu ziņot brālim Filipam, ka esam nonākuši strupceļā.
Lisa pamāja ar galvu. Bet tad, tiklīdz viņa nonāca pie lupatu kaudzes, kaudze sakustējās. No tās izlīda kāds virs!
Viņa acis bija dziļi iegrimušas briesmīgi saskrambātajā sejā. Drānas, kas apņēma viņa augumu, atgādināja tās lupatas, no kurām viņš izkūņojās. Es nespēju iztēloties briesmīgāku cilvēku. Un viņš izstiepa roku uz priekšu! Lisa bija stīva no bailēm.
Es nepavisam negribēju tā rīkoties. Taču mans ķermenis ņēma virsroku pār bailēm, kas modās smadzenēs, un nepievērsa tām uzmanību. No koku kaudzes, kas atradās man līdzās, es pagrābu smagu šķērskoku.
— Āuāuāu! Āuāuāu! — Gluži neviļus izlauzās kaujas sauciens, es devos uzbrukumā, un mani vienlīdz stipri satrieca šī rīcība un acu priekšā redzamais skats, kad šausmīgais radījums tiecās sakampt Lisu.
Kad es iebruku lupatu kaudzē un mans plecs iezvēla vīram sānos, Lisa pakāpās atpakaļ. Svešais nokrita augšpēdus. Es centos noturēt līdzsvaru, tad pagriezos un pacēlu koku sev virs galvas, grasīdamies gāzt ar to no visa spēka. Biju gatavs uz visu, lai tikai mūs glābtu.
— Nē! Nē! Lūdzu, nevajag! — Dzirdot viņa vārgo balsi, jutos kā saņēmis pliķi.