Viņš aizlika sejai priekšā izdēdējušu roku. Tobrīd ieraudzīju, ka šis cilvēks sastāv gandrīz tikai no kauliem un lupatām. Briesmīgās skrambas patiesībā bija netīrumu švīkas. Un dziļi iegrimušās acis raudzījās pretī lūdzoši.
Es nolaidu koku.
Maiks un Lisa nostājās man aiz muguras.
— Jūs stiepāt roku pēc viņas, — Maiks vīram pārmeta.
Vīrs nolaida roku un bēdigi papurināja galvu. — Nē! Nē! Es pastiepu roku, lai nenokristu.
Dažkārt, kad neesmu ēdis, man uznāk ģībonis, ja mēģinu piecelties.
Bija pilnīgi skaidrs, kas jādara.
— Velc nu laukā, Maik!
Viņš pasmaidīja, nolasīdams manas domas. — Ko lai es velku laukā?
— Šokolādes tāfelīti, kuru tu slēpi no manis visu rītu.
— Ak to!
Maiks pasniedza izdēdējušajam vīram šokolādes tāfeli, kuru bija nopircis metrostacijas kioskā un iebāzis jakas kabatā.
Lisa atvēra somiņu un sameklēja mazu cepumu paciņu — tādas katram izdalīja lidmašīnā, kad lidojām uz Ņujorku. Nekādi nespēju aptvert, kā dažas meitenes pamanās neapēst visu uzreiz. Viņa nolika cepumus uz lupatām vīram blakus.
— Daudz tas nav, — es sacīju, — Bet mēs negaidījām, ka mums kāds piebiedrosies.
Svešais pasmaidīja par manu mēģinājumu pajokot, un atklājās, ka viņam trūkst vairāku zobu.
Gandrīz minūti bija dzirdams vienīgi izsalkuša cilvēka ēšanas troksnis. Viņš neuzvedās smalki. Mēs visi raudzijāmies projām, lai nemanitu, cik kāri viņš čāpstina lūpas un kā drupačas klāj viņa jau tā netīrās rokas.
Manhetena nebija tāda, kādu es to biju iedomājies. Neglītums un netiriba, un nevērīgā steiga modināja manī tādu kā kaunu, it kā man nāktos atbildēt par vienas cilvēces daļas nodarījumiem. Un es nespēju saprast, kā Dievs, kurš tiek uzskatīts par Mīlestību, to visu pieļauj.
— Kāpēc? — es pēkšņi izgrūdu.
Virs laikam gan saprata, ko es gribēju teikt, jo paskatījās uz savām skrandām un izdēdējušo, netīro augumu un gurdā balsī atteica: — Kāpēc ne?
Tad viņš iesmējās rūgtus smieklus, it kā žēlums pašam pret sevi piešķirtu viņam sparu. — Mazais, turpini vien! Rauc degunu par to, kā es smirdu un izskatos. Ja kritīsi tikpat zemu, tas tevi vairs neuztrauks. Tavas drēbes liecina, ka tev ir mammite un tētiņš, — te viņš pasmīnēja, — kuri skatās, lai tev nekā netrūktu. Mjā, dažiem no mums tādas mammītes vai tētiņa nav bijis, — viņš atkal pasmīnēja, — un mēs vienkārši iemācījāmies daudz ko neņemt galvā. Beigu beigās cilvēks sāk justies un izskatīties vecāks par saviem gadiem, un viņam tas ir vienalga. Viss ir vienalga.
Un tomēr viņš izskatījās nobijies, it kā pats neticētu saviem vārdiem.
— Man ļoti žēl, — es sacīju.
—• Neuztraucies! — Viņa pēkšņais spars noplaka. — Jūs visi man krietni izpalīdzējāt ar šito ēdamo. Parasti man neviens tik daudz nedod. — Viņš mūs cieši nopētīja. — Kāpēc jūs, mazie, galu galā esat šeit?
— Mēs meklējam manu mazo brāliti. Viņš pieder šim te lāčukam. Vakardien viņš noklīda vai arī viņu nozaga.
Virs pašķielēja uz mani. — Ak tā! Es labprāt izpalīdzētu, bet neko nezinu. Kāpēc jūs interesē šitā vecā noliktava?
Maiks pavēstīja: — Mēs meklējam to zelli, kurš viņu varbūt ir nolaupījis.
— Zelli, kurš viņu nolaupījis?
— Neģēli Džinu Delaniju, — Maiks atbildēja.
Izdēdējušais virs itin kā sarāvās mazāks.
— Neģēlis Džins Delanijs! — viņš nočukstēja. — Šeit? Tikai ne šeit!
— Jūs kaut ko zināt par viņu?
Virs sparīgi papurināja galvu. — Neko. Neko.
Mēs visi sapratām, ka viņš melo.
— Nu labi, — beigās viņš kļuva pieļāvīgs. —Jūs tak tāpat nemūžam viņu neatradīsiet un nevarēsiet pastāstīt, ka jūs to dabūjāt dzirdēt no manis. Tas bija tā. Reiz es atrados metro stacijā. Savā parasta: jā vietā, cepure man priekšā zemē. Parasta diena ubagošanai. Tad šis zellis lietusmēteli…
Lietusmētelī! Mēs ar Maiku zibenīgi pārmijām baiļpilnus skatienus.
— … apstājas un sagrābj manu roku. Viņš to griež, līdz es pieceļos kājās, un turpina griezt, līdz es aptveru, ka tā tūlīt būs salauzta. Tad viņš pavēl man vākties prom un nekad vairs neatgriezties. Viņš apgalvo, ka metro stacijas piederot tikai Neģēļa Džina ļaudīm. Viņš saka: ja es atgriezišos, viņš iebelzīs man pa roku tieši tai pašā vietā un, pilnīgi droši, to salauzis. Un, ja es pēc tam vēlreiz atgriezīšos, viņš man salauzīs kāju un noliks mani metro vilcienam ceļā. Tad…
Vīra seju sašķobīja bailes un neticība. —Tad viņš nolec uz metro sliedēm un dodas prom. Pēc brīža no tās puses nāk vilciens. Esmu cieši pārliecināts, ka ieraudzīšu viņu pieplacinātu šķērsām pāri vilciena priekšgalam. Nekā nebija! Tas zellis gluži vienkārši ir izgaisis! Es nekad vairs neatgriezīšos tai vietā.
Nesapratu, cik daudz no tā visa bija taisnība.
— Kurā metro stacijā tas notika?
Viņš noraidoši papurināja galvu. — Neģēlis Džins sadzīs man pēdas.
— Jums tas ir jāpasaka! Tas taču ir mans brālis!
Viņš vēlreiz papurināja galvu.
Lūdzu, piedod man, es lūdzos, l.ūdzu, piedod, ka es draudu bezpalīdzīgiem, pagurušiem cilvēkiem.
Es paņēmu koku, pacēlu sev virs galvas un pats jutos bezgala nelāgi. — Kur?
Viņš pat nedomāja pretoties. — Brodvejas un Piecdesmit piektajā.
Tas bija vienu pieturu pirms tās, kurā mēs vienmēr Manhetenā kāpām laukā.
Atslīgdams lupatu kaudzē, virs gurdenā balsī teica: — Ejiet projām! Lasieties! Atstājiet mani vienu!
Maiks pavaicāja: — Vai nevaram jums palīdzēt?
Vīrs nicīgi iesmējās. — Kā tad, mazais, pavicini tikai burvju nūjiņu un pataisi pasauli labāku!
Kad klaidonis žēloja sevi, viņš šķita vecs un nejauks.
— Pa kurām durvīm, Maik? — Es gribēju Jikt laukā, cik vien ātri iespējams.
Maiks paraustīja plecus. — Pa sānu durvīm. Tā būs ātrāk. -— Viņš jutās tieši tāpat kā es.
Mēs atstājām viru sēžam uz lupatu kaudzes.
Kad Lisa tūlīt ārpusē saules gaismā mani apstādināja, sāku justies labāk. — Paldies, ka aizstāvēji mani, — viņa nočukstēja. — Kaut arī tas galu galā nemaz nebija vajadzīgs. — Kad Maiks jau devās projām, viņa mani noskūpstīja uz vaiga. Vaigs kaisa ilgi jo ilgi.
19
Ja mēs būtu nolēmuši doties projām pa galvenajām durvīm, viss būtu pavērsies citādi. Taču mēs izlavījāmies lauka pa sānu durvim un nesmējāmies, un nejokojāmies kā parasti, jo noliktavā redzētais bija darījis mūs rāmus.
Mēs apgājām noliktavai ap stūri klusēdami, līdz ar to izglābdamies, un ieraudzījām, kas mūs gaidīja pie galvenajām durvīm. Ielu banda!
Desmit vai piecpadsmit bandas locekli. Es., redzēju tikai pazibam melnus, zirgastē saņemtus matus, spīdīgus muskuļus un zilus tetovējumus, kas pavīdēja sporta krekliņu caurumos, un vēl velosipēdu ķēdes katram rokā.
Ikviens no gaidītājiem vērīgi skatījās uz galvenajām durvīm. No ēkas stūra, kur mēs satriekti stāvē- ■ jām, līdz viņu mugurām un pleciem nebija pat viena čukštiena attāluma. Tikai viena vieniga bandīta galvai vajadzēja drusku pagriezties, un viņi mūs ieraudzītu!
lisa, Maiks un es centāmies pat skaļi neievilkt elpu. Uz pirkstu galiem sākām virzīties atmuguriski.
Man jau tumšajā noliktavā bija licies, ka ikviens solis ilgst veselu mūžību, bet nu es uzzināju, kā ir tad, kad tas velkas vēl ilgāk. Vajadzētu tikai kājai vienreiz nošvikstēt pret ietvi, tikai kādam akmentiņam noklikstēt — un mēs tiktu pamanīti! Ja neizdosies sasniegt vārtus autostāvvietas laukuma galā, nebūs nekādas iespējas izbēgt no spēcīgās ielu bandas.