Es varēju to atļauties. Pāris ubagošanas stundās manas kabatas bija piebriedušas. Mēs pārtraucām skaitīt naudu, kad bijām tikuši līdz divdesmit dolāriem, turklāt pirms tam jau bijām samaksājuši par veselām desmit desiņām, ko notiesājām trijatā.
Nekad nebūtu ticējis, ka desiņas ir tik garšīgas!
Mēs atradāmies uz ielas pavisam netālu no misijas nama. Doma par Džoelu mani bija pilnīgi pārņēmusi, tā bija tik svarīga, ka es gandrīz vai nepieskāros brokastīm. Un tad tikko ceptu desiņu smarža, kas plūda no tirgotāja ratiņiem, man atgādināja, ka vēders tukšs.
— Vai nepasūtīsiet kaut ko lācītim, naudas šķērdētāja kungs? — desiņu pārdevējs apvaicājās.
— Ļoti jocīgi, — es teicu; pēc stundām ilgās ubagošanas ar lācīti pie sāniem tam veltītās piezīmes man bija apnikušas lidz nāvei. — Ko tas noplukušais kaķis velk lauka no jūsu ratiņiem — vai tikai tās nav jēlas desiņas?
Virs nosvieda desiņu ņemamās knaibles un nometās uz ceļiem, lai paskatitos, kas tur ir. Pirms viņš paspēja atkal uzslieties kājās, mēs ar Maiku un Lisu, pa ceļam rīšus aprīdami desiņas, steidzāmies prom pa ielu uz misijas nama pusi.
Cerējām, ka brālim Filipam būs kādas ziņas. Ja ne, es nespēju iedomāties, ko darīt tālāk.
Pirmo mēs misijas namā sastapām Iailu, kurš, kā brālis Filips bija pastāstījis, šajā laikā reti devās kaut kur projām. Viņš uzmeta mums žiglu skatienu un novērsās, itin kā zinātu, ka nav jēgas mēģināt mūs pārliecināt par viņa stāsta patiesīgumu.
Ieraudzīdams Laila siko sejiņu un bārdeli, kas gandrīz pazuda braucamkrēsla dziļumos, jutu, ka mana sirds sāpēs sažņaudzas. Viņa acis bija blāvas un zods noslidzis uz krūtīm. Doma par to, kadā bezcerībā viņš vada dienas, mani beidza vai nost.
Brālis Filips, notupies istabas otrā galā, runājās ar kādu, kurš sēdēja krēslā. Viņš nebija mūs pamanījis. Es varēju izmantot šo mirkli un pieiet pie Laila.
— Lail, man ir kāds svarīgs darbs priekš jums, — es teicu, negribēdams ļaut viņam nojaust, ka man viņa žēl. — Un es jums varu maksāt tikai tik daudz.
Es iesviedu viņam klēpī visu, kas bija palicis pāri no ubaga dāvanām. Tad mēģināju atrast kādu iemeslu, kāpēc devu viņam naudu. — Man, tā teikt, būtu svarīgi, lai jūs iegaumētu katru sīkumu, ko dzirdētu par mazu puiku, kurš pazudis pirms vairākām dienām. Viņš ir mans brālis, un es gribu viņu dabūt atpakaļ. Vai ar to naudu pietiks?
Lails sāka klusītēm tarkšķēt: — Gana, gana, atliektiem galiem. Dabūsim to tavu brāli. Kā tad! Kā tad!
Kad viņš pasmaidīja varen platu smaidu, es ieraudzīju viņa šķībos, netīros zobus, un man uzlabojas oma. Vismaz nebiju gluži veltīgi ubagojis.
Brālis Filips mūs ieraudzīja un sparīgi pamāja.
Mēs piesteidzamies viņam tuvāk un ieraudzījām, ka viņš bija piespiedis mitru, baltu drāniņu pie galvas tam mazajam vīrelim ar taukainajiem matiem, kurš mums pirmoreiz bija pavēstījis par Neģēli
Džinu Delaniju. Kad brālis Filips drānu noņēma, atklājās, ka tā ir sarkana no asinīm!
— Kas noticis?
— Kaut kas labs un kaut kas ļauns, — brālis Filips sacīja. Vīra pierē bija liela, košsārta brūce, iešķelta pašā vidū un joprojām asiņojoša.
Brālis Filips jautāja krēslā sēdošajam: — Vai kļūst labāk?
Virs piekrītoši pamaja un saviebās aiz sāpēm.
— Man gan šķiet, ka nekā laba nav, — es noteicu.
Vīrs savilka seju tādā kā smaidā. — Ir gan kaut kas labs, čomiņ. Es redzēju tavu brāli.
Caur manām kājām un rokām izšāvās strāva. — Ko? Jūs redzējāt Džoelu? Vai ar viņu viss kārtībā? Kur viņš ir? Vai jūs tikāt viņam klāt? Sakiet…
— Lēnām, dēls, — brālis Filips teica. — Ar tavu brāļuku viss kārtībā. Mēs vēl neesam dabūjuši viņu rokā, bet apmēram divdesmit mūsējo tur ārā viņu meklē.
Džoels bija tuvumā! Visi mūsu minējumi bijuši pareizi! Mēs nebijām velti zaudējuši laiku, pārlūkodami šo rajonu. Mani pārņēma atvieglojuma izjūta, ko bija modinājusi jaunā cerība.
Krēslā sēdošais virs ievaidējās. — Tas notika šitā. Es eju pa ielu un ieraugu aklu ubagu. Šim uz acīm tādas apaļas, melnas brilles, un priekšā uz trotuāra nolikts balts spieķis. Tad es ieraugu to bērnu. Viņš ir piesiests pie tā ubaga. Ja es būtu akls un man vai'dzētu bērnu pie sāniem, ta' es ar' tā darītu. Nevar tak ļaut, ka bērns staigā apkārt, ja cilvēks ir akls un nevar šo sameklēt, vai ne?
Mēs piekrītoši pamājām. Brālis Filips vieglītēm noslaucīja vīra pieri.
— Ta' man ieskrien prātā: vai tik šitais nav tas Džoels? Es gan vados tikai no tā, ko jūs stāstījāt. Man nav ne bildes, ne kauc kā cita. Ta' es eju šiem klāt. Es zinu, ka aklais mani nevar saskatīt. Es pie šiem apstājos un fiksi noprasu: "Vai tu esi Džoels?" Mazais met ar galvu. Es jau domāju, ka aplaupīt šito ubagu bus tikpat viegli kā atņemt bēbitim konfekti. Es nu gribu atsiet to virvi — un še tev! Nezin kā man trāpa tas spieķis! Tieši pa galvu! Precīzi? Un kā vēl! Vai jūs, puiši, pazīstot Denu Stabingu? To no Jenkiju komandas, kurš vakar rādīja pārāko sitienu? Viņš varētu pamācīties pie šitentā zeļļa, kā vajag bliezt!
Un to viņš teica tieši tad, kad Maiks vairs neīgņojās par to, ka netika uzaicināts uz beisbola klubu!
Vīrs novaidējās un turpināja stāstīt: — Klausieties tālāk! Aklais pieceļas, sagrābj mazo un aizskrien prom pa trotuāru. Es jums teikšu, viņš met cilpas kā futbolists. Pūlī iekšā un atkal ārā kā nazis cauri sviestam! Es pats sev saku: ja šitais čalis ir akls, ta' saule rit nelēks austrumos. Kamēr tieku
V
atkal kājās, šie abi jau aizlaidušies. Zvikt! 1.ejā pa trepēm. Pazemes pilsēta, vecīt! Un es zinu, ka šos vairs nesadabūšu rokā. Ieraugu, ka krekls notašķīts ar asinīm, un nāku pa taisno šurp pie brāļa Filipa.
Apjucis manīju, ka manu bikšu mugurpuses kabatā ieslīd kāda roka.
Lails bija atripinājis braucamkrēslu mums aiz muguras. Viņa mazā, putna kājai līdzīgā rociņa kaut ko bāza man kabatā.
— Tas ir tev! Tas tev! Ja būsi labs pret Lailu, Lails būs labs pret tevi. Ņem šitoī labi? Ņem vien!
Mēģināju noslēpt dusmas. — Protams, Lail. Paldies!
Uzgriezu viņam muguru. — Bet vai jūs redzējāt Džoelu? Vai viņš izskatījās labi? Vai viņš atrodas kaut kur šajā apkārtnē un mēs varēsim vinu sameklēt?
Brālis Filips piekrītoši pamāja. — Tas tikai prasīs drusku laika.
Man bija jādomā tikai par vienu. Cik maz laika bija atlicis.
21
— Tiklīdz Rikijs bija dabūjis kādu ziņu par Džoelu, gandrīz vai nebija iespējams atvest viņu šurp, — viesnīcas istabā Maiks teica Ralfijam, pamādams ar galvu uz mani, kamēr es atslīgu krēslā. — Nekas viņu neatturēs šovakar doties atpakaļ uz Manhetenu.
— Čaļi, es iešu jums līdzi! — Ralfijs paziņoja. — Pietiek jau ar to, ka man visu dienu vajadzēja sēdēt uz vietas un gaidīt. Es gandrīz netiku galā, kad piezvanīja tavi vecāki.
— Viņi piezvanīja?!!
—Jā, — Ralfijs nopūtās. —Jums bija tik daudz jaunu ziņu par Džoelu, ka es aizmirsu pastāstīt par to. Viņi ieradīsies šeit tikai rīt. Atklājās, ka lidmašīnai ir tehniska kļūme, un viņu reiss tika atcelts. Kad viņi būs šeit, viņi gaidis, līdz policisti Džoelu atradīs, bet mūsu klase atgriezīsies Džeimsvilā.
— Policisti nemaz nespēj atrast Džoelu! Tu taču to zini!
— Vai tad man vajadzēja viņiem to pateikt? Izklausījās, ka viņi ir uztraukušies par itin visu. Es viņiem teicu, ka tev iet pavisam labi, un, to sakot, lūdzu Dievu, kaut tā būtu.