— Pat nesapņo! — Nebija jēgas uzbrēkt Džoelam, ka līst nelūgtam manā istabā nozīmē pārkāpt manas tiesības uz privāto dzīvi. Tādu jēdzienu viņš nespēj aptvert. — Tu nevari braukt līdzi mūsu klasei! Es atkārtoju: tu nevari braukt līdzi mūsu klasei! Nekad! Nekad! Nekad! Tuvākajos miljons gados ne. Skaidrs?
Tas būtu gatavais murgs. Džoels Ņujorkā! Es paberzēju pieri. Tur jau auga puns. — Turklāt no tās skaistās pilsētas pēc tevis nekas nepaliktu pāri. Tagad taisies tik prom uz savu istabu!
Kad brālis gāja laukā, es viņam atņēmu kabatas lukturīti.
— Un nākamreiz pieklauvē!
Tas noskanēja par vēlu. Viņš jau bija prom.
Tu, cilvēks, vari domāt, ka labi pazīsti kādu personu, bet tad šī persona ne no šā, ne no tā pastrādā kaut ko tādu, kas tevi pagalam pārsteidz. Ļaunākais, ka Džoels tā rīkojās visu Džeimsvilas skolēnu vecāku acu priekšā.
Mūsu klase bija sapulcējusies, lai nodziedātu mūsu dziesmu, un tad iejaucās Džoels. Mēs vēlējāmies tikai ātrāk pabeigt koncertu un sākt ienesīgo izrādi.
Mūsu acu priekšā nejaukajos, pelēkajos metāla krēslos, kuros neviens cilvēks ilgāk par divām minūtēm nespēj pavadīt bez grozīšanās, sēdēja vecāki un radinieki. Nelielajā vingrošanas zālē bija vairāk skatītāju, nekā parasti ieradās uz šiem koncertiem. Tas mani satrauca, bet reizē es priecājos, paredzēdams, ka gaidāmi prāvi ziedojumi.
Katra klase gatavojās nodziedāt savu dziesmu. Pēc tam mēs, vecākie skolēni, bijām iecerējuši Lielo Naudas Ieguves Uzvedumu — mēs bijām iestudējuši Ēzopa fabulu "Ēzelis un zirgs".
Fabula stāsta par mazu ēzeliti un zirgu, kuri devušies garā ceļojumā. Ēzelis nes milzīgu nastu un lūdz, lai zirgs viņam drusku palīdz. Zirgs atsakās palīdzēt. Ēzelis aiz pārpūles nokrīt gar zemi. Tad saimnieks noņem ēzelim visu nastu un uzkrauj to zirgam. Tam, kurš negribēja uzņemties daļu nastas, nu viss jānes vienam pašam.
Sī stāsta morāle pauž, ka stiprajam ir jāpalīdz vājajam. Morāle pati par sevi jau ir laba lieta, bet īstenībā mēs šo fabulu uzvedām, savtīgu mērķu vadīti. Jāparāda tikai lieliska luga, īpaši jau tāda, kuras morāle atgādina par palīdzēšanu cilvēkiem (mums, nabaga bērniņiem), un pēc tam ceļojumam domātie ziedojumi nāks kā no pārpilnības raga. Tāda bija mūsu teorija.
Pirms izrādes mūsu klasei vajadzēja noslēgt visu to dziedāšanu ar himnu. Par nelaimi, tuvumā bija arī Džoels. Mēs nebijām varējuši atrast nevienu citu, kurš būtu tik mazs, lai kopā ar mani ielīstu ēzeļa ādā. Džoels gaidīja aiz skatuves.
Viss būs kārtibā, es biju iestāstījis klasesbiedriem. Džoels ir tik mierīgs, ka viņu neviens pat nepamanīs. Pie tam, es biju apgalvojis, viņš jau pat nezina vārdus.
Un kas notika? Viņš vis mierīgi negaidīja aizkulisēs, kā bija paredzēts, bet dziedāja no turienes! Publikas tuvums Džoelu bija tik loti satraucis, ka viņš piespieda sev klāt lāčuku un dziedāja tā, it kā sirds viņam plūstu pāri.
Sarežģījumus radīja tas, ka viņš neprata dziesmas vārdus, jo nekad iepriekš pat nebija mēģinājis to dziedāt. Brālim prātā bija aizķērusies tikai pirmā rindiņa, un to nu viņš arī atkārtoja. Kad mēs jau dziedājām otro rindu "Tad, kad jauna diena aust", viņš turpinaja "Rau, vai redzat jūs?". Nu tieši kā sabojāta plate! Un, tā kā viņš bija nobijies, viņš dziedāja skali.
Skatītājiem bija ko brīnīties, jo viņi Džoelu neredzēja un nespēja aptvert, no kurienes nāk mūsu dziedāšanas sacensības.
Mēs pārgājām pie rindiņas "Ko tik lepni sveicām mēs", bet viņš joprojām turējās pie "Rau, vai redzat jūs?". Un brēca vēl skaļāk. Viņš gandrīz pārkliedza mūsu "Tad, kad rieta stari dziest".
Visi klasesbiedri skatījās uz manu pusi, un tuvākie bakstīja man ribās, bet es neko nespēju darīt. Vienīgi mēs paši varējām dziedāt skaļāk. Dziedāšanas vietā nu sākās īstas aurošanas sacensības.
Mums preti raudzījās draudzīgas sejas, it kā skatītājiem mūsu dziedāšana patiesi ietu pie sirds. Pat vecā Frederika kunga, mūsu pilsētas drūmiķa, vaigu rotāja smaids. Frederika kungs ir vecs, pensionēts bankas darbinieks, viņš necieš bērneļus, suņus, saldējumu, smieklus un ari citas labas lietas. Lielāko daļu laika viņš pavada, sēžot uz terases un sargājot savas mājas zālienu no tā drosminieka, kurš uzdrīkstētos to šķērsot. Man liekas, skolas koncertus viņš apmeklē tādēļ, lai labi iepazītu bērnus, — ja nu kāds viņam nočieptu pārīti skābu ābolu, viņš zinātu, pie kura bērna vecākiem iet sūdzēties.
Beidzot Džoela pēdējais "Rau, vai redzat jūs?", kuru viņš bija dziedājis tieši piecas minūtes, beidza atbalsoties sporta zālē. Priekškars aizvērās, un mēs varējām gatavoties izrādei. Es dabūju vēl pārīti dunku ribās par Džoela "priekšnesumu", un tad mēs visi sākām drudžaini darboties.
Džoela seja vēl bija bāla no briesmīgās dziedāšanas, tāpēc es viņam ļāvu paturēt lāčuku,
kad mēs abi vilkām virsū ēzeļa kostīmu.
* *
— Lūgtumis lūdzos, labo ser, jele palīdziet manim nest šo nešļavu, citādi, es bīstos, manim pēdīgā stundiņa klātu, — es sacīju. Un gaidīju, lai Maiks, kurš tēloja zirga priekšgalu, atbild. Ralfijs bija viņu kopējā zirga pakaļgals.
— Lūdzies, cik vien tevim tīkas, jauko ēzelīt! Manim dzivē dots augstāks stāvoklis nekā nešļavu nesējam lopam.
Nav viegli kaut ko redzēt caur ēzeļa maskas acīm. Tomēr, skatīdamies vingrošanas zālē, es ieraudzīju savu tēvu. Viņš mammai atdarināja mūsu runāšanu. Es jau viņu par to nenosodu. Viņš taču bija dzirdējis, kā es spoguļa priekšā stundām ilgi vingrinos. Mamma iebakstīja viņam sānos.
— Bet, labo ser, jūs tak esat tik spēcīgs, — es teicu, cik vien pārliecinoši spēdams. — Un es esmu tik kusls. Pietiktu ar mazu drusciņu jusu spēka, lai atvieglinātu manu nešļavu. Un tādam kā es tas gan būtu liels atspaids.
Man vēl tagad nav skaidrs, vai cilvēkam, kurš grib izmantot iespēju kļūt par skatuves zvaigzni, labāk būtu tēlot runājošu ēzeli vai arī koku skatuves aizmugurē. Kokiem nav jāiekaļ teksts. Turklāt koki var stāvēt uz vietas un neraizēties par savu izskatu.
Toties ēzeļiem un zirgiem bija lielas rūpes. Vispirms jau — senatnīgā valoda. Visi tie jele un tevim drīz vien sāk krist uz nerviem. Vienkāršāk būtu teikt: ei, vecīt, paķer manu paunu, kamēr vēl neesmu izlaidis garu!
Pašas lielākās rūpes sagādāja kostīmi. Tie bija taisīti tā, lai divi aktieri, iekšā ielīduši, varētu stāvēt kājās. Tāpēc priekšgalā vajadzēja būt visai pagaram bērnam, lai kakls un galva būtu augstāk. Pakaļgalā īsākajam bērnam vajadzēja būt tikai astes augstumā. Bet lai nu kāds pamēģina staigāt saskaņoti ar svešu pakaļgalu un vēl nest nastu, kas uzkrauta starp abiem, — īpaši jau tad, ja pakaļgals cītīgi stiepj spēļu mantiņu, bet nemaz negrib kustināt koka kastu kaudzi, kura izskatās pēc nāvīgi smagas kravas. Un tā patiešām arī bija ellīgi smaga.
— Pieraugi, tu nešķistais kustoņa! — Maiks ņirdzīgi draudēja. — Laid tu manim mieru, citādi es došu tevim tik makten stipru spērienu, ka… poliči tikai pēc trīsdesmit jūdzēm tevi apturēs par ātruma pārsniegšanu!
Paldies, Maik, tā nu bija precīza senā valoda! Lisa Higinsa, kura tēloja saimnieku, uzmina Maikam uz kājas.
— Pēdīgo reizi, labo ser, es lūgtumis lūdzos… — Kaut kas atsitās pret manu augšstilbu un noripoja lejā līdz potītei. Ledainās izbailes, kas mani sagrāba, sastindzināja arī manu mēli. Kaut nu tas nebūtu tas, ko es iedomājos, es sev teicu.
Šoreiz Lisa uzmina uz manas kājas.
— Ko tu saki? — zirgs Maiks jautāja.