— Un policisti viņu nenotvēra, — Lisa teica. — Tieši tas arī teikts šajā vecajā avižrakstā.
— Jā. Vai tu atceries to puisi noliktavā? Viņš teica, ka Neģēlis Džins Delanijs pagaisis sliežu ceļā. Tieši tāpat ka tas laupītājs, tikai daudzus gadus vēlāk. Tā nu nevarētu būt sagadīšanās. Te nu visi pavedieni sarit kopā.
Es pievērsos mazajam vīriņam braucamkrēslā.
— Lail, mana versija ir šāda. Jus noslēpāt naudu un nogaidījāt, līdz nākamajā naktī droši varēsiet atstāt tuneli. Kādu mēnesi vai divus pēc laupīšanas, kad policija bija zaudējusi ceribas zagli atrast, jūs atgriezāties, lai paņemtu naudu. Taču, dodoties iekšā tuneli — ja tas būtu noticis atpakaļceļā, pie jums būtu atrasta nauda —, jūs kaut ko saputrojāt, un vilciens notrieca jūs gar zemi. Un tad, kad jūs jau bijāt piesaistīts pie braucamkrēsla, nebija nekādas iespējas bez citu palīdzības dabūt rokā to naudu. Kam gan jūs varējāt uzticēties?
Vēlāk, jo nevar taču kādu nosaukt par traku tieši viņa klātbūtnē, es Lisai teicu, ka tad, kad lails sāka zaudēt prātu, viņš droši vien neapklusdams visiem — gluži tāpat kā mums ar Maiku — klāstīja par to naudu. Un Neģēlis Džins Delanijs droši vien atklāja sakarību starp bankas aplaupīšanu un nelaimes gadijumu, tāpat kā to izdarīju es.
Es paliecos uz priekšu. Man vajadzēja noskaidrot pašu svarīgāko, un es nespēju to izdarīt bez laila palīdzības.
— lail, lūdzu, izstāstiet mums, ko jūs teicāt Neģēlim Džinam Delanijam. Izstāstiet mums, kur atrodas slēptuve.
Mazā vīriņa acīs parādījās sapņaina izteiksme. — Slēptuve. Mana tēva kļūda. Viņš bija inženieris.
Es pamāju ar galvu. Man sāka zust pacietība. Es gribēju tikt pie Džoela. Un arī pie Maika un Ralfija, ja Neģēlis Džins bija sagūstījis viņus Brodveja un Piecdesmit piektās ielas stacijā. Virs lietusmētelī un cepurē noteikti varēja pazīt Maiku.
Lails turpināja runāt; brīžam viņš šķita pavisam saprātīgs, brīžam atkal galīgi traks. — Galvenais inženieris! Galvenais inženieris!
Nākamās divdesmit minūtes vilkās neizturami gausi. Lails tarkšķot un šņākuļojot ņēmās šķetināt garu jo garu stāstu, kamēr mēs sēdējām, degdami nepacietībā doties pie Džoela. Bet lails nerimās, pirms mums viss netapa skaidrs.
Cik es varēju noprast, Laila tēvs bija 1903. gadā projektētā metro galvenais inženieris. Brodveja un Piecdesmit piektās ielas stacijā viņš pieļāva nelielu kļūdu, kuras dēļ viņam gandrīz nācās zaudēt darbu un savu labo slavu. Tanī vietā, kur sliežu ceļš pagriežas, viņa rasējumā viens burts bija drusku izplūdis. Sliedēm vajadzēja par pieciem grādiem novirzīties uz rietumiem. Burts "R", kas apzīmēja rietumus, gandrīz izskatījās pēc "A", kas apzīmēja austrumus. Inženierim, kurš pats orientējās plānā kā savā kabatā, neienāca prātā skaidrāk iezīmēt, ka sliedes jānovirza uz rietumiem. Tāda doma šķita muļķīga, tāpēc viņš nemaz nepapūlējās to pieminēt.
Laila tēvam uz četrām dienām bija jāpamet darbs, lai varētu būt pie savas sievas, kad dzima Lails. Kad inženieris atgriezās darbā, viņš ar šausmām atklāja, ka darba vaditajs un strādnieki veselas četras dienas tuneli rakuši nepareizā virzienā! Viņi bija nepareizi izlasijuši to vienu burtu rasējumā, un tunelis tika novirzits piecus grādus uz austrumiem, nevis uz rietumiem.
lai neizpostītu savu karjeru, inženieris tūlīt pat deva rīkojumu strādniekiem sākt darbu no tās vietas, nekuras tunelim vajadzēja pagriezties uz rietumiem. Inženieris saviem padotajiem iestāstīja, ka īsais tunelis, ko viņi bija būvējuši četras dienas, ir daļa no ventilācijas sistēmas un tam jāpalidz apgādāt pasažierus ar svaigu gaisu. Laila tēvs projektēja īpašu ventilācijas eju — tai bija jānoslēpj viņa kļūda, lai darbiniekiem nerastos ne mazākās aizdomas. Tad viņš pārrakstīja visas būvdarbu atskaites, un neviens nekad par šo kļūdu neuzzināja.
Inženieris glabāja šo noslēpumu gandrīz līdz nāves dienai. īsi pirms tās viņš visu izstāstīja savam dēlam, atvieglodams sirdi un attīrīdams sirdsapziņu. Lailam dzīvē nepavisam neveicās; un viņš ieslīga tādā izmisumā, ka izplānoja bankas aplaupīšanu, cerēdams izmantot lielisko iespēju un aizbēgt metro tunelī.
Atmiņas par šo notikumu Lailu noveda līdz histēriskai tarkšķēšanai. — Un vilciens mani gandrīz nogalināja! Tas bija man par sodu. Es devos pēc naudas, un, pirms biju sasniedzis ventilācijas eju, nāca vilciens!
— Lail, — es lūdzoši sacīju. — Pa kurieni var tikt iekšā tajā ejā?
Viņš ar neizpratni palūkojās uz mani. — Tur, kur sliedes pagriežas uz rietumiem. Vai tad tu neklausījies? Tas austrumu tunelis, nu, tas nepareizais, ir otrā pusē. Jāpagriežas sāniski, lai varētu ielist iekšā. Maz laika, maz vietas — jāpaspēj, pirms nāk vilciens!
Tas bija tas, ko man vajadzēja uzzināt. Beidzot! Mums bija jātiek projām.
— Paldies, Lail! — Es pakratīju viņa roku. — Liels paldies!
Es piecēlos, un Lisa piecēlās lidz ar mani. Pirms es pagriezos, lai mestos skriešus, Lisa satvēra manu roku.
— Vai tev nevajadzētu atstāt zīmiti brālim Filipam?
Es iesitu sev pa pieri. — Protams!
— Un vai tu negribi pajautāt par naudu? Ja to atdotu atpakaļ, varbūt Lails atgūtu labo slavu.
Es muļķigi pasmaidīju. — Kā tad!
Es pagriezos, lai lailam to pajautātu, bet bija jau par vēlu. Lisas vārdu iespaidā viņš tarkšķēja bez mitas. Mēs līdzjūtīgi noraudzījāmies uz smagi piemeklēto vīni.
Beidzot viņš aprima un noslaucija no lūpām siekalas, kas pilēja bārdā.
— Nauda! Nauda! Tas ir pats ļaunākais no visa! Es taču nespēju to vietu atklāt Neģēlim Džinam Delanijam, kaut arī pats to gribētu!
— Ko!!! — es iesaucos.
— Jā! Jā! — Saprātīgais skatiens atkal aizmiglo- jās. — Vai jūs nesaprotat? Es taču to neatceros! — Viņš sāka vāvuļot vēl atbaidošāk: — Es to neatceros!
23
Man tik ļoti gribējās skriet projām, ka iesāpējās kājas. Es zināju, kur ir Džoels!
Roka nespēja rakstīt pietiekami ātri, kad es uzšņāpu zīmiti brālim Filipam. Es to salocīju un iedevu Djūkam.
— Ja brālis Filips pārradīsies pirms mums, vai jūs, lūdzu, nenodotu viņam šo te?
Djūks sacija: — Bet viņš… —Tad apklusa un piekrītoši palocīja galvu. Divreiz vienā vakarā viņš aprāvās teikuma vidū. Man nu gan būtu vajadzējis rasties aizdomām. Bet es taču steidzos.
Es gribēju Djūkam pateikties par to, ka viņš, nebaidoties riskēt, palīdz mums meklēt Džoelu, taču laika vairs nebija nemaz. Tiklīdz viņš paņēma no manas plaukstas zīmīti, es apsviedos apkārt un metos uz durvīm, kur mani gaidīja Lisa.
Mēs drāzāmies projām pa ietvi un neapstājoties paskrējām garām veseliem astoņiem kvartāliem, līdz nonācām Brodveja un Piecdesmit piektās ielas metro stacijā. Mēs nebildām ne vārda, pirms nebijām nostājušies uz slīdošajām kāpnēm, kas nesa lejup.
Lisa izdvesa: — Ko darīsim tagad?
— Tagad mēs… Tagad mēs… — Es aprāvos. Tik tālu nebiju aizdomājies. Es ari nebiju padomājis par draudošajām briesmām un, ieraudzījis tuvumā stacijas peronu, aptvēru, ka nepavisam nebūs viegli doties iekšā tunelī.
— Mēs sameklēsim Maiku un Ralfiju, — kad jau bijām gandrīz nobraukuši lejā, es sacīju. —Tad vienam no mums būs jādodas iekšā tunelī un jāiekļūst ventilācijas ejā. Ja tur būs Džoels, mēs izsauksim policiju.
Perons vēl bija ļaužu pilns. Mēs negribējām pievērst sev uzmanību, tāpēc meklējām piesardzīgi un lēni. Pēc piecām minūtēm mums šķita, ka ir pamats pašām ļaunākajām aizdomām. Arī Maiks un Ralfijs bija pazuduši!