— Man negribas to darīt, — es teicu, — bet kādam ir jādodas iekšā tunelī — un tā jau nu nebūsi tu, kas to darīs!
Lisas acis iekvēlojās. — Tāpēc, ka es esmu meitene? Es arī varu to paveikt.
— Nē. Tāpēc, ka viņš ir mans brālis.
Šis strids lika mums aptvert, cik nopietnā situācijā esam nokļuvuši. Klusēdami caur ļaužu pūli devāmies uz pašu perona galu.
Es biju brinījies par to, kā gan Neģēlis Džins nepamanīts tik bieži varēja nokāpt uz sliedēm un atkal tikt atpakaļ uz perona. Nu es sapratu. Pār perona pēdējo posmu pirms tuneļa sākuma tumšu ēnu meta liels pīlārs.
Mēs ar Lisu iegājām tumšajā ēnā.
— Spocīgi! — viņa pačukstēja.
— Vismaz te ir trepes, pa kurām var nokāpt uz sliedēm, — es teicu. — Droši vien tās domātas strādniekiem.
No tuneļa dzīlēm, kļūdami aizvien spožāki, tuvojās prožektoru gaismas kūļi. Tūlīt pat mēs sajūtām vēju, ko radīja vilciens, pilnā sparā grūzdams sev pa priekšu gaisu. Pakāpāmies atpakaļ, un pusminūti vēlāk vilciens — vūūūūūūūūū! — aizdūca garām un strauji apstājās pie perona gabaliņu tālāk.
Lisa drebēja.
— Viss būs labi, — es apgalvoju.
— Nē. Es kaut ko ieraudzīju. Paskaties!
Pie dzelzs kāpņu raupjās malas bija pieķēries koši raibs drēbes gabaliņš. Es to tūlīt pazinu. Maika krekls! Viņa kreklam bija noplēsta stērbele! Kāds Maiku bija aizvedis pa šo ceļu!
Es sapratu, ka zaudēšu dūšu, ja sākšu par to domāt.
— Lisa, kamēr es te šorīt ubagoju, es ievēroju vilcienu pienākšanas laikus. Nākamais piebrauks pēc divām minūtēm. Ggjdi tepat! Ja pēc divdesmit minūtēm neesmu atpakaļ, dodies pēc palīdzības!
Es nolecu uz sliedem, pirms viņa paspēja iebilst
un pirms es pats paspēju pārdomāt.
* * *
Tunelī oda pēc vecas mašīneļļas. Ik pēc divdesmit pēdām tik tikko spīdēja blāvas spuldzes metāla sieta apvalkos. Kamēr es steidzos pa sliedēm uz priekšu, man uz galvas pilēja ūdens. Cik laika vēl atlicis? Kur ir tas tuneļa pagrieziens?
Skriedams es pamanīju tālumā paklusu dunam vilcienus. Ne jau nu šādā veidā es biju domājis Manhetenā izklaidēties…
Beidzot es ieraudzīju to vietu, kur blāvo gaismu rinda novirzījās sānis. Tuneļa pagrieziens! Man vajadzēja atrast vienīgi…
Sejā ietriecās vēja brāzma! Vilciens! Sliedes sāka drebēt. Metos skriet vēl ātrāk, joprojām nezinādams, kur meklēt ventilācijas eju. Vējš pārtapa par viesuli, taču tuneļa malā nekas vēl neliecināja, ka tur būtu kāda vieta, kur paslēpties.
Vai es varētu pagriezties un skriet atpakaļ? Vai vēl bija pietiekami daudz laika?
Atbilde pēkšņi bija redzama uz tuneļa sienas. Pār to jau pārslīdēja vilciena prožektora stari! Man nebija citas iespējas — vajadzēja atrast ventilācijas eju kaut kur priekšā!
Viesuļa šalkoņa pārauga rēkoņā, un gaismas atblāzma pārtapa īstā spožumā. Nu bija pietiekami gaišs, lai varētu ieraudzit! Ventilācijas eja noteikti atradās…
Es to pamanīju! Priekšā pa labi, tieši tur, kur Lails bija teicis. Vilciena prožektoru gaismā es redzēju tumšu, pēdu platu spraugu diezgan gara cilvēka augstumā; vietas bija tikai tik daudz, lai sāniski varētu ieslīdēt iekšā.
Prožektoru gaismas kūļi triecās man virsū, apžilbinot acis, un es joprojām skrēju uz priekšu, brīžam smagi atsizdamies pret sienu, cerēdams tūlīt, tūlīt pa spraugu ievelties ventilācijas ejā.
Kad man jau šķita, ka vairs nav itin nekā — ne cerību, ne gaisa plaušās, ne mazākās atstarpes starp mani un rēcošo briesmoni, kas drāzās man virsū, es kritu. Es cauri tuneļa sienai iekritu drošā vietā, un rēcošais viesulis aizjoņoja man garām.
Es atrados pilnīgā tumsā. Kādu laiciņu nosēdēju, vienkārši elpodams, pateikdamies Dievam un baidīdamies no tā, kas vēl būs. Vai Neģēlis Džins Delanijs mani jau gaidīja?
Kad kājas atguva spēku, centos sataustīt, kas man ir apkārt. Aiz muguras bija metro sliedes. Abās pusēs — vēss metāls. Priekšā — tumsa un tukša telpa.
Ieejai ventilācijas ejā bija burta "U" forma. Vispirms bija jāpasper solis uz priekšu, tad jāpagriežas pa kreisi un jānoiet divi soļi, pēc tam jāpagriežas pa labi un atkal jāpasper solis un tad vēlreiz jāpagriežas pa labi. Es to visu pārbaudīju pats uz savas ādas — apdauzīdams degungalu un nobrāzdams pirkstu kauliņus.
Ja tur būtu Neģēlis Džins Delanijs, viņš pavisam viegli varētu mani noķert. Tikai tik daudz es paspēju nodomāt, pirms kritu vēlreiz — ar galvu uz leju Neģēļa Džina slēptuvē.
Gulēdams zemē, es varēju saskatīt vienīgi kājas.
Pieslējos augšā un ieskatījos tieši acis tumšajai, melnmatainajai meitenei, kura tajā dienā pie noliktavas man bija uzsaukusi, lai es pagaidu.
Viņa neko neteica.
Viņa nespēja parunāt.
Mute viņai bija cieši aizlīmēta ar limlenti.
24
Tiklidz manas acis bija apradušas ar tumsu, es pamaniju, ka mēs neesam divi vien.
Meitene sēdēja manā priekšā uz veca koka krēsla. Viņai aiz muguras gāzes laternu gaismā varēja redzēt, ka tunelis ir vilciena platumā un tā sienas un grīdu klāj netīrumu kārta. Tunelis stiepās kādu gabalu uz priekšu, un tad to aizsedza pie griestiem piekārts audekla gabals, kas veidoja tādu kā sienu. Visos virzienos krustām šķērsām bija nostiprināti balsta koki. Visa tuneļa garumā pa grīdu stiepās ūdens caurule, kas bija tik resna, ka uz tās varēja sēdēt; par to es varēju pārliecināties pats savām acīm, jo visas vietas uz ūdens caurules jau bija aizņemtas.
Redzēdami mani iestreipuļojam iekšā, sēdētāji nesāka aplaudēt. Ikviens bija rūpīgi sasaistīts — rokas kopā aiz muguras, kājas kopā, uz mutes, tāpat kā tumšajai meitenei, plats līmlentes gabals.
Pēc sporta krekliņiem un zirgastēm es pazinu, ka tie ir ielu bandas locekli.
Bailes ātri vien pagaisa. Sasaistīti viņi taču nespēja man neko nodarīt, un daudz vairāk par viņiem mani interesēja brālis.
Es tik ārprātīgi gribēju atrast Džoelu, kurš tagad taču bija pavisam tuvu, ka mani sagrāba izmisums.
Pirms cilvēks kliedz, viņš dziļi plaušās ātri ievelk elpu. Es priecājos, ka melnīgsnējā meitene bija tik vērīga, ka to zināja.
Es ievilku tik daudz gaisa, ka mans sauciens pēc brāļa atbalsotos visā pilsētā, un meitenes acis šausmās iepletās.
— Mmmmmmffffff! — viņa kā traka purināja galvu. — Mmmmfffff!
Es aprāvos, pirms kliedziens bija izskanējis.
— Kas ir? — es klusām pajautāju.
Viņa drudžaini ar galvu norādīja uz audekla sienas pusi. — Mmmmffff!
Uzliku plaukstu meitenei uz pieres un pavilku līmlenti nost no mutes, gatavs kuru katru brīdi to atkal cieši piespiest, ja viņa mēģinās darīt kaut ko dīvainu.
Man vajadzēja lenti vilkt trīs reizes, līdz tā padevās.
Meitene kampa gaisu.
— Klusu! — aizsmakušā balsī viņa brīdināja.
— Viņi ir aiz audekla sienas!
— Banda?
Viņa nicīgi nospļāvās. — Astoņi gabali. Visi šausmīgi vīri. — Izklausījās, ka viņa runā ar spāniešu akcentu. Viņa čukstus ierunājās atkaclass="underline"
— Kopā ar taviem draugiem. Un tavu brāli. — Viņa ievilka elpu. — Un ar manu brāli.
Viņas brāli?
Meitene steigšus stāstīja: — Viņi spriež, ko ar mums iesākt. Mēs varam cerēt vienīgi uz tavu palīdzību. Pēc tam palīdzēsim tev.
— Mēs? — Es norādīju uz ielu bandu.