— Tie ir vecākie brāļi un draugi no mūsu kvartāla. Mēs nedēļām ilgi esam gaidījuši šādu bridi.
Vai es drīkstēju viņai uzticēties?
Viņa vēroja, ka manā sejā atspoguļojas gan šaubas, gan ticība, un viņas brūnajās acis sakāpa asaras.
Es vēlreiz palūkojos apkārt. Dažreiz cilvēkam gadās pilnigas apskaidrības bridis. Viss apstājas, un prāts kļūst tik ass kā žilete. Šoreiz tāds bridis bija man.
Es nospriedu, ka viņa nemelo. Sirds dziļumos es to apjautu, un tieši tāpat es pēkšņi aptvēru, ka varu uzvarēt tikai vienā veidā, man nekavējoties jārikojas, un es nedrīkstu kavēties, apsverot rīcības plānu. Varbūt man vajadzēja pagriezties un mesties laukā no tuneļa, un pasaukt policistus. Taču es domāju vienigi par Džoelu. Es gribēju viņu dabūt atpakaļ tani pašā bridi, un es neuzdrošinājos doties projām no tās vietas.
Es neatsēju meiteni no krēsla.
— Rikinj! — viņa lūdzoši čukstēja.
Nelikos zinis par viņu un steigšus aizlavijos lidz stieples ritulim, ko biju pamanījis guļam zemē pie kāda balsta koka.
Stieples vienu galu es aptinu ap kādu balsta koku, kas atradās pie tuneļa sienas vistuvāk audekla aizkaram.
— Sīkais! — Es satrūkos. Tad drusku nomierinājos. Dobjais uzrūciens, kas atskanēja aizkara otrā pusē, nebija domāts man. — Atzisties, kādēļ tu klīdi riņķī pa metro staciju, vai ari tavam mazajam draudziņam klāsies plāni!
Atskanēja aprauts sāpju kliedziens. Džoels! Man asinis sāka vārities aiz dusmām, un es ar lielām pūlēm valdijos, lai nemestos cauri audekla sienai.
Es nenogaidīju, līdz saklausīšu atbildi. Stiepli es biju stingri nostiprinājis pie balsta koka un nu aši devos pie tā ielu bandas locekļa, kurš sēdēja vistuvāk.
Starp ūdens cauruli un sienu bija pietiekami daudz vietas, lai es spētu piekļūt gūsteknim un sāktu raisīt vaļā viņa sasaistītās rokas.
— Kad būsi brīvs, — es iečukstēju viņam ausī, — atstāj apsēju uz mutes! Turi rokas aiz muguras un kājas kopā! Saprati?! Nekusties! Ja tie nelieši atgriežas, pirms jūs visi esat atsvabināti, viņi nedrīkst manīt, ka daži no jums ir atbrīvoti.
Kamēr es raustīju auklu, ar ko bija sasietas gūstekņa rokas, viņš ar galvas mājienu norādīja uz leju un uz sāniem. Es tūlit sapratu. No viņa bikšu kabatas rēgojās laukā naža spals!
Džeimsvilā kabatas naži parasti kalpo koka griešanai, tur tie nav prestiža lieta. Man nebija ne jausmas, kā lai dabū laukā naža asmeni, un tad, kad piespiedu podziņu, asmens izlēca ārā un savainoja man trīs pirkstus.
Vēlāk, es pats sev teicu, pirkstus var ārstēt ari vēlāk, toties savus brāļus nav iespējams viegli un ātri nomainīt pret citiem!
Naža asmens bija ellīgi ass, un tas vienā mirkli pārgrieza auklu, ar ko bija sasaistītas rokas. Tūlīt pat es atbrīvoju arī gūstekņa kājas. — Atceries, ka tu nedrīksti kustēties!
Viņš palika sēžam kā sastindzis. Virzīdamies uz priekšu gar gūstekņu rindu, es atkārtoju tos pašus norādījumus.
Vēl jāatbrīvo četri…
Es izdzirdu vēl vienu aprautu sāpju kliedzienu.
Tad — Maika brēcienu: — Man vairāk jums nav ko teikt! Lieciet viņu mierā!
Tad, aiz ūdens caurules zemei pieplacis, es sastingu uz vietas.
Pa audekla aizkarā ierīkotu atveri mūsu pusē bija iznācis kāds vīrs.
25
Vīrs bija garš, viņam bija īsi apgriezti pelēk- blondi mati un līks deguns. Es nodrebēju, redzēdams, cik ļaunu skatienu viņš pārlaiž ielu bandas locekļiem, kuri rindā sēdēja uz caurules.
Vai kādam neizturēs nervi un tas metīsies projām kā trusis pļavā?
Es aizturēju elpu. Neviens pat nepakustējās.
— Tizleņi, — vīrs norūca, tad ātri devās pie audekla sienas un iespraucās atpakaļ.
Mēs dzirdējām, kā viņš aizkara otrā pusē uzrunā vīrus, kurus mēs neredzējām: — Sagatavojieties kustēt projām! Tūlīt pat! Mums jāizklīst.
— Ko darīsim ar tiem bērneļiem? — Jautājumu tik tikko varēja sadzirdēt.
— Lai viņi paliek sasieti. Atstāsim tepat. Ja kāds šos atradīs, labi. Mēs tad būsim gabalā. Ja neviens neatradīs, ļoti žēl. Nebūs mūsu vaina, ja šie nomirs badā. — Pēc īsa klusuma brīža viņš pavēlēja: — Jūs abi nāksiet man līdzi!
Viņš grasījās atgriezties pie mums! Bija pienācis laiks rīkoties!
Es ieliku nazi plaukstā tam gūsteknim, kura rokas biju atbrivojis. — Pabeidz tu pats! — es viņam pačukstēju, ar zimēm rādīdams, lai katrs paliek savā vietā.
Tad es aizjozu lidz audekla aizkaram.
Es sameklēju to stieples galu, ko biju atstājis guļam zemē, un aptinu ap isu nūjiņu. Apsēdos aiz ūdens caurules, atbalstīju muguru pret sienu un ar abām kājām stingri atspiedos pret cauruli. Cieši satvēru nūjiņu pie abiem galiem un sāku gaidīt.
Stieple, kas bija nostiprināta nūjiņas vidū, stiepās līdz balsta kokam gluži tāpat, kā virve stiepjas no turekļa ūdensslēpotāja rokās līdz laivai. Es ļāvu, lai stieple brivi nokarājas.
Pats nesaprotu, kā man tāds plāns bija iešāvies prātā. Tajā bridi, kad saspringti domāju, ko darīt, ieraudzīju stiepli, ieraudzīju audekla aizkara tuvumā balsta koku — un man galvā pēkšņi pazibēja vienīgais iespējamais risinājums. Atbrīvo bandas locekļus! Izmanto stiepli, lai uzveiktu Neģēli Džinu!
Pēc tam mans ķermenis sāka darboties mehāniski, tas kustējās ātri un bez panikas, kaut ari es jutu briesmīgas bailes. Tīrā laime — domāšanai neatlika laika.
Divi čaļi, kas sēdēja uz caurules man vistuvāk, skatijās apkārt galīgi apjukuši.
— Paķeriet kādu līmlentes rulli! — es viņiem pačukstēju. Zemē mētājās daudzi ruļļi. Acīmredzot Neģēlis Džins itin bieži te turēja gūstekņus. — Drīz būs jūsu kārta rīkoties!
Audekla aizkars sašūpojās, un Neģēlis Džins iznāca mūsu pusē un steidzās uz galveno tuneli.
Kad viņš bija sasniedzis to vietu, kur zemē gulēja stieple, es to stipri pavilku.
Tankš!
Stieple trāpīja vīram drusku virs potītēm. Viņš gāzās uz priekšu, aiz pārsteiguma ne iekliegties nejaudādams. Tajā pašā brīdī, kad viņš piezemējās, trīs čaļi, kas bija sēdējuši uz caurules, uzmetās viņam uz muguras. Viņi aptina ar līmlenti Džīna galvu, lai aizspiestu ciet muti, sasēja viņam rokas un kājas un tad aizvilka viņu aiz ūdens caurules.
Izdevās!
Bet cik daudz vīru vēl atradās aiz aizkara? Vai mēs varējām būt droši, ka viņi visi cits aiz cita iznāks laukā? Es šaubījos par to.
Man vajadzēja panākt, lai viņi visi reizē tūlīt izskrietu ārā.
Mani atkal pārņēma iedvesma!
— Uzmanību! — es nošņācos, brīdinādams uz caurules sēdošos.
Tad sāku kliegt. Es kliedzu labi, un es kliedzu skaļi.
— Naudu! Bankas naudu! Lieniet laukā ar visu bankas naudu!
Pēc brīža viņi cits aiz cita metās laukā pa atvērumu audekla sienā kā žurkas, kas bēg no uguns.
Trīs, divi, viens… žvikt!
Stieple šķērsām pāri telpai bija novilkta stingri un pamatīgi, un vīri, kas iznira no audekla aizsega, gāzās zemē kā ķegļu pudeles. Spalgi iekaukdamies, ielu bandas locekļi metās lejā no ūdens caurules.
Cīņa bija īsa un nevienlīdzīga. Četrpadsmit spēcīgi, apņēmīgi un ļoti saniknoti ielu bandas bērni metās virsū astoņiem aiz pārsteiguma apstulbušiem ubagiem, kuri cits pār citu bija sakrituši kaudzē.
Es nenogaidīju cīņas beigas. Džoels atradās tur, aiz audekla sienas! Vai ar viņu viss bija kārtībā?
Es nekad nespētu iedomāties, ka ieraudzīšu tādu ainu, kāda atklājas manam skatienam, kad paraudzījos aiz aizkara. Kāds pusducis puišeļu un meitenīšu, kuri nebija lielāki par Džoelu, sēdēja uz paklājiņiem, kas bija nomesti uz gridas, un bēdīgām acīm skatījās man pretī. Maiks bija piesiets pie krēsla, arī Ralfijs bija sasaistīts — viņš sēdēja zemē aiz Maika. Un Džoels, tupēdams uz paklājiņa Maikam blakus, man uzsmaidīja, kaut ari uz viņa rokas bija redzamas spilgti sarkanas zīmes, ko bija atstājis naža asmens, kad nelieši to grūda klāt Džoelam, lai piespiestu Maiku runāt.