Jāpaiet laikam, ilgam laikam, līdz es aizmirsīšu, kā man krūtīs dauzījās sirds, kad ieraudzīju Džoela seju.
— Viss ir garām, Džoel, — es sacīju. — Tagad tu esi drošībā.
Viņš piecēlās un nožāvājās. — Braucam mājās?
Es pamāju ar galvu, gandrīz nespēdams paelpot, — atvieglojums, kas mani bija pārņēmis, kad es viņu ieraudzīju, bija pārlieku stiprs.
Viņš vēlreiz nožāvājās. — Kur ir lāčuks?
Viņš žāvājās? Itin kā piedalītos piknikā!
Mani galīgā izmisumā bija dzinusi doma par to, ka Džoelam ik mirklis aizrit šausmīgās bailēs, ka viņa asaru pilnās acis nopēta katru cilvēku pūlī, meklējot manu seju. Un te nu viņš stāvēja, žāvādamies un staipīdamies, itin kā nupat būtu pamodies no miega!
— Vai tu saproti, Džoel? Tu esi drošībā. Ļaunie vīri ir projām!
Šie vārdi viņam nelika pārtraukt tiksmīgo staipīšanos ne uz mirkli.
Vēlreiz mēģināju izvilkt no viņa kaut vai drusciņ pateicības. Muļķa puika!
— Klau! Ņujorkas centrā tevi nolaupīja ļauni vīri. Vai tu nemaz nenobijies? Ne mirkli? — Es izbrīnīts lūkojos uz viņu.
— Bail nebija, — viņš paraustīja plecus. — Zināju, ka tu atnāksi man pakaļ.
Viņš aizsoļoja man garām, pa atvērumu audekla sienā paskatījās laukā un pār plecu jautāja: — Vai lāčuks ir tepat tuvumā?
Vai kādam varētu ienākt prātā, ka tāda pilnīga un galīga uzticēšanās var cilvēku saraudināt?
Maiks bija tik smalkjūtīgs, ka izlikās neko nemanām, kaut arī aizdomīgas lāses sacēla putekļus viņam pie kājām, kamēr es atsvabināju viņu no pinekļiem. Un Ralfijs nekad nelūdza, lai es atdodu viņa kabatlakatiņu.
26
Kad mēs ar Maiku un Ralfiju izvedām visus bērnus cauri audekla aizkaram, asam pēdas manā sejā tikpat kā nebija manāmas.
Melnīgsnējā meitene, mūs visus ieraudzījusi, iekliedzās aiz prieka. Viņa metās mums preti un abām rokām sakampa kādu siko.
— Paskāl! — viņa nopūtās. — Kā mums tevis pietrūka! Ai, ka mums tevis pietrūka!
Vismaz viņas brālitis izskatījās pārsteigts un laimīgs.
Tad meitene nolaida viņu zemē.
Ubagi bija kārtīgi sasieti un atbalstīti pret sienu. Viņus sargāja četrpadsmit ielu bandas kaujinieki, kuri sāka smaidīt, kad ieraudzīja melnīgsnējo meiteni un viņas brāli.
— Rikī i ij, milzīgs paldies! — viņa teica. — Es, Imalda Vaskesa, pateicos visas mūsu ģimenes vārdā.
Viņa bija gandrīz tikpat gara kā es. Tas bija labi redzams tad, kad viņa mani apkampa un nobučoja uz vaiga. Bučošanās nu gan ir viens kaitīgs ieradums!
— Ak, mums visu laiku jānoņemas ar šādām lietam, — kad viņa palaida mani vajā, es teicu. Glītu meiteņu sabiedribā jāizturas aukstasinīgi. Tas ir viens no likumiem, vai ne?
Imalda ieķiķinājās. — Kā tad! Tāpēc tu un tavs draugs, atrazdamies Centrālā parka vidū, bijāt saķērušies rokās ar spēju lācīti…
Pie joda! Man bija piemirsies, ka aiz krūmiem taču bija slēpusies viņa!
Tad es atcerējos, ka man tik daudz kas nav skaidrs.
— Kā tas var but, ka jūs visi bijāt šeit, kad es te ierados?
— Mani notvēra tad, kad es izsekoju abus tavus draugus. Mani brāļi mēģināja mani atbrīvot, taču tas velns, — viņa norādīja uz vīru ar līko degunu un aiz niknuma sasarkušo seju, — pielika man pie rīkles nazi un pavēlēja brāļiem, lai tie viņam klusi seko, citādi būšot slikti. Kad sasniedzām perona tumšo daļu, viņš mūs visus saskaitīja. Viņš piekodināja: ja kaut viens vina prombūtnes laikā aizbēgšot, viņu visu rokas būšot slacītas ar manām asinīm. Tad viņš vispirms atveda šurp mani un pēc tam starp vilcienu reisiem ari visus pārējos. Vai tad kāds varēja nepakļausit?
Nu es uzzināju patiesību. Tā bija briesmīga!
— Tātad tu nemaz nedzinies mums pakaļ, vai ne?
— Nedzinos vis. Ēstuvē dzirdēju jūs runājam par pazudušu brāli. Es nodomāju: ja jūs atrastu savu, es varētu atrast savējo. Es nekļūdījos, — Imalda pasmaidīja.
— Kāpēc tu mums to nepateici? Izpaliktu daudzi pārpratumi.
— Es taču mēģināju. Bet jūs visu laiku bēgāt projām. Vispirms jau parkā. Pēc tam ari pie noliktavas.
Es nošņācos. — Tie ļaudis, ar kuriem tu turies kopā, neiedveš drosmi ielaisties sarunās.
Džoels pie kāda balsta koka grābstījās pa zemi. Viņš spēja padarīt mani traku! — Džoel, tu tak zini — mammai nepatīk, ka tu spēlējies netīrumos. — It kā viņa rokas jau nebūtu pietiekami no smērētas!
— Tie ļaudis? — Imalda iesmējās. — Tu domā — mani brāļi un viņu draugi?
— Es nepavisam negribu viņus aizvainot, — es aši noteicu. Palūkojos uz kaujinieciski noskaņotajiem bandas locekļiem un jutos pateicīgs Dievam, ka viņi ir manā pusē. Viņi man uzsmaidīja.
Es turpināju: — Jā. Un tas zellis.
Pēkšņi es attapos. Lietusmēteli ģērbtais virs! Es norādiju uz viru ar īsi apgrieztajiem pelēkblonda- jiem matiem un liko degunu. — Vai tas nav Neģēlis Džins Delanijs?
Imalda palocija galvu, un viņas seja pauda apmulsumu.
— Kāpēc tu ar viņu pastaigājies? — es jautāju.
— Es to nedarīju! — viņa atbildēja. — Kā tev kaut kas tāds varēja ienākt prātā?
— Bet parkā viņš taču metās mums virsū, tiklīdz notvērām tevi, kad biji paslēpusies aiz krūma! Un viņš stāvēja noliktavas durvis, kamēr tu dzinies mums pakaļ līdz žogam. Es to nespēju saprast!
Šis jautājums mani kaitināja, un Džoela izrīcības sagādāja man iespēju izlaist tvaiku. — Džoel! — es viņam uzkliedzu. — Vai tu varētu kādu bridi nelīst tais netīrumos! Mēs taču neatrodamies mājās!
Imalda vēl vairāk sarauca pieri, un tad viņas seja noskaidrojās. — Ā! Tas vīrs! Tas jau nebija Neģēlis Džins Delanijs. Tas bija…
Viņa aprāvās. — Es tev nedrīkstu atklāt viņa vārdu, — meitene sacīja. — Es apsolīju to turēt noslēpumā un pretī saņēmu palīdzību.
— Kaut kādi murgi! Kas tā par palīdzību? — Es atcerējos vēl kaut ko. — Kā tu uzzināji manu vārdu?
— Arī to es tev nedrīkstu teikt.
— Džoel! — Es gandriz auroju, jo šis sajukums mani bija briesmīgi nokaitinājis. — Ja tu nelielīsi ārā no tiem netīrumiem, es nožņaugšu tavu lāci! — Ak kungs, un pirms stundas es būtu atdevis brālītim visu savu komiksu grāmatu kolekciju, lai tikai redzētu viņa seju!
Pirms es paspēju vēl ko teikt, pie ieejas ventilācijas ejā bija dzirdams būkšķis. Kāds nāca šurp!
Es varēju saskatīt vienīgi lietusmēteli un cepuri. Nācēja seja palika ēnā. Jaunām briesmām draudot, nevienš tomēr nepakustējās, pat ielu bandas puiši ne!
Vai mums ar Maiku un Ralfiju jārikojas vieniem pašiem?
— Maik! Ralfij! Uz priekšu!
Viņi lasīja manas domas. Šoreiz neviens mūs nepārsteigs un nepieveiks! Mēs metāmies uz priekšu un uzsākām cīņu.
Vīrs bija tik pārsteigts, ka nemaz nemēģināja pretoties, un mūsu ātrais uzbrukums beidzās ar uzvaru. Pirms vīrs paspēja kaut vai soli paspert, viņš jau bija uz muguras zemē.
Es gulēju viņam uz vēdera, Ralfijs — uz kājām un Maiks — šķērsām pāri sejai.