Par laimi, tādā steigā bija jāgatavojas doties atpakaļ uz Džeimsvilu, ka Evansa kungam neatlika laika nopirkt avīzi kaut kur ārpus viesnīcas. labi, ka tā! Citādi mums butu jāatdod visa par simttūkstoš dolāru atrašanu saņemtā prēmija, lai, drāžoties skolotājam pa priekšu, izpirktu tukšu ikvienu avīžu kiosku!
Kaut gan Maiks un Ralfijs, un es bijām nolēmuši paturēt vismaz daļu prēmijas, mums netika ne grasis no tās naudas. Kad žurnālisti beidzot bija prom un mēs stāvējām uz metro stacijas perona, mēs spriedām par to, ko ar šo naudu iesākt, un tad lisa ieteicās, ka mums vakarā būs grūti visu izskaidrot vecākiem. Un viņa panāca savu. Ne dolārs netika izlietots jaunu datoru, skrituļdēļu vai komiksu pirkšanai. Visa nauda tika nodota misijas centram.
Un tad brālis Filips atklāja man pašu lielāko noslēpumu, ar ko es šā ceļojuma laikā biju sastapies.
— Džoels tagad ir drošibā, — es viņam sacīju. — Es ceru, ka drīkstu parunāt ar jums par kaut ko citu, kam arī ir vajadzīga palīdzība. Par kaut ko tādu, ar ko es pats nespēju tikt galā.
Brālis Filips rāmi lūkojās manī, un es steigšus turpināju. Es jau negribēju apšaubīt Dieva mīlestību; man likās, ka šādu jautājumu brālis Filips daudzreiz uzdevis pats sev.
— Kāpēc Dievs tik daudziem cilvēkiem ļauj ciest? — es jautāju. —Tie ubagi un ielu ļaudis tik ļoti mokās, un Dievs taču tik viegli spētu remdēt viņu sāpes!
Brāļa Filipa skatiens pauda gudrību un skumjas. — Es priecājos par to, ka tu, Rikij, zini — Dievam piemīt tāds spēks. Un tieši tāpēc ir tik grūti atbildēt uz šo jautājumu. Diži vīri ir veltījusi visu mūžu, mēģinādami rast atbildi.
Tad viņš uzlika roku man uz pleca. — Es tev droši varu sacīt tikai tik daudz: ne jau Dievs rada ļaunumu. Mēs to darām. Ja cilvēki izvēlas ļaunumu, tas kā dīķī iemesta akmens saceltie vilnīši izplatās uz visām pusēm un skar mūs visus.
Viņš laikam manā sejā saskatīja šaubas. Viņš turpināja: — Daži ielu cilvēki nolemj padoties, iet pa vieglāko ceļu. Viņi paši izvēlas tādu dzīvesvei- du, kas nes ciešanas. Tu nevari par to vainot Dievu.
Es iebildu: — Bet daži nespēj paši sev palīdzēt. Kā tad ir ar tiem? Ar tiem, kuriem ir slims…
Viņš pasmaidīja, lai pārtrauktu manu sakāmo. — Tev taisnība. Daži cilvēki ir garīgi slimi — viņi nav vainigi, ja nespēj tikt ar visu galā. Un te nu parādās mūsu izvēles brīvība. Mēs varam nolemt, ka palīdzēsim viņiem.
Viņš vērīgi palūkojās uz mani, lai pārliecinātos, ka esmu sapratis, un tad teica: — Par nelaimi, sāpes un ciešanas ir mūsu sliktās izvēles sekas. Bet Dievs šīs sāpes un ciešanas izmanto, cik labi vien iespējams.
— Cik labi vien iespējams?
— Jā. Sāpes dod mums iespēju kļūt par varoņiem. — Viņš pasmaidīja. — Par Īstiem varoņiem, nevis avižrakstu varoņiem. Mātes ziedojas bērnu labā, draugi — draugu labā, svešinieki — svešinieku labā. Cilvēki palīdz tiem, kuri nespēj palīdzēt paši sev. Ari labais var izplatāties uz visām pusēm kā akmens saceltie vilnīši. Tikai šie vilnīši kļūst par lieliem viļņiem.
Kamēr lidmašīna nolaidās aerodromā, es
domāju par viņa teikto.
* * *
Mūsu noslēpums ilgi nepalika noslēpums.
Lidostā mūs sagaidīja mamma un tētis, pateicīgi Dievam par to, ka vairs nebija tā iemesla, kura dēj viņiem būtu jālido uz Ņujorku.
Mēs bijām atradušies mašīnā labi ja divas minūtes, kad Džoels iebāza roku jakas kabatā un izvilka avīzi. Gluži dabiski, tā bija viena no tām avīzēm, kuras bijām mēģinājuši noslēpt.
— Dod šurp! — es nošņācos.
Par vēlu! Vienā mirklī viņš izpostīja visu, ko bijām panākuši, nopērkot veselus divsimt laikrakstus.
Izdzirdot nošvīkstam avīzi, mamma pagrieza galvu, un viņas skatienam atklājās tieši pirmās lapas fotogrāfija.
Viņa paskatijās uz fotogrāfiju un paskatījās uz mani, pēc tam atkal pievērsa acis fotogrāfijai.
— Hm. Man liekas, ka divas tik skaistas meitenes gan varētu sameklēt kādu sakarīgāku čali, par kuru pacīnīties.
Viņa atkal pievērsa seju ceļam. Kur tad tā vētra, kuru es gaidīju?
— Kā, lūdzu? — es ļoti rāmi pavaicāju.
— Nu, runāsim bez aplinkiem, — viņa teica.
— Tāds čalis, kurš vienā brīdī sagriež roku un nākamajā noveļas augšpēdus visas pasaules priekšā, manuprāt, nevarētu meitenes tik briesmīgi sajūsmināt.
Tad viņa sāka smieties. Tētis viņai piebalsoja, un man jau likās, ka viņš nobrauks no ceļa.
— Ak tu, nabaga bērns! — beidzot viņa teica.
— Brālis Filips mums ziņoja par katru soli, kuru jūs spērāt.
— Brālis Filips? Kur es agrāk esmu šo vārdu dzirdējis?
Tas numurs negāja cauri!
— Jā, — viņa teica. — Brālis Filips. Tas, kuru jūs satikāt ēstuvē. Tas, kurš uzzināja, kā jūs sauc, un kuram Hugo atklāja jūsu apmešanās vietu. Tas, kurš pēc tam piezvanīja uz uzziņu dienestu un sadabūja mūsu telefona numuru.
— Ā! Tas brālis Filips!
Es mēģināju kaut kā izlocīties.
— Un, starp citu, — mamma teica, — nu ir par vēlu atzīties.
Mans nodoms iznidēts jau dīglī…
— Kā tev šķiet, — vai jūs varētu klist pa ielu tā, ka neviens par to neuztraucas? Brālis Filips mūs pārliecināja, ka jums pilnīgi nekas nedraud, tāpēc gan mēs, gan Evansa kungs ļāvām viņam rīkoties.
Ari Evansa kungs visu zināja?! Es cerēju, ka notiks brīnums — es līdz mācību gada sākumam paspēšu uzaudzēt bārdu, un viņš mani vairs nepazīs.
— Rikij, tas bija ļoti nepareizi, ka jūs atstājāt viesnīcu un devāties meklēt Džoelu, kaut arī, kā mēs labi saprotam, tu ļoti vēlējies atdabūt atpakaļ savu brālīti.
To pašu, kuru es gribētu izmest pa logu?
— Rikij, man ļoti žēl, — tētis ierunājās. Balss noskaņa lika domāt, ka viņš pavēstīs kaut ko tādu, kas viņu pašu sāpinās stiprāk nekā mani.
— Mēs apspriedāmies ar Evansa kungu. Galu galā tu apmānīji ari viņu. —Tētis bridi klusēja. — Tev ar draugiem vajadzēs šovasar izkrāsot visu skolu.
Mani draugi mani nositīs!
Mamma pagriezās uz manu pusi, izlaida savus pirkstus cauri maniem matiem, un viņas balss atmaiga. — Tu biji ari ļoti drosmigs. Tas mūs nostāda sarežģitā stāvoklī. Tu esi pelnījis arī balvu. Lūk, ko mēs esam nolēmuši!
Es sarāvos. Biju pārliecinājies, ka no saviem vecākiem varu sagaidīt itin visu.
— Mēs esam nolēmuši tev palīdzēt izkrāsot skolu. Tad tas neilgs pat nedēļu.
Pieaugušie. Ej nu izproti viņus!
— Vēlāk pastāstīsi, kur tu dabūji to nazi, — tad viņa rāmi sacīja. — Tikai atņem to, lūdzu, Džoelam. Citādi es uztraucos.
Es paskatījos sānis uz mašīnas sēdekli.
Āāāāā! Balva, ko es biju saņēmis no ielu bandas! Es to tik pamatīgi biju noslēpis kofera dibenā. Un nu Džoels to mēģināja iespiest savam lāčukam ķepā!
Šī vasara laikam gan būs ļoti gara.
Apgada
JUMAVA
gramatu sērijā
GLĀBĒJZVANS iznāk:
Beta Krūza HAOSS KLASES EKSKURSIJĀ NOST AR SKRĪČU! MAĢISKAIS ZAKS KELLIJAS VARONIS
MEITEŅU VAKARA IZPRIECAS
!
Izdevējs — apgāds "Jumava", a.k. 39, Balasta dambi 3, Rīgā LV 1081. Reģistrācijas apliecība N"2 - 1012. Iespiests v/u "Poligrāfists", Doma laukumā 1, Rigā LV 1050. Pašūt.N"
[1]