Lieliski! Tas bija lācis. Mēs bijām iekūlušies
pamatīgā ķezā.
Lācītis ir Džoela vienīgā vājība. Kad brālis ir aizmidzis, viņa istabā var spēlēt vesels orķestris vai arī viņam pie deguna var vicināt kārdinoši smaržīgu ceptu desiņu — viņš nepamodīsies. Bet vajag tikai pakustināt vienu lāčuka ķepu — un Džoels acumirklī būs sēdus gultā un skatīsies traucētājam pretī platām, nosodošām acīm.
Kad Džoels mani ir nokaitinājis, es viņam atgādinu, ka zāģu skaidas lācī ir grūti sabāzt atpakaļ. Tas viņam liek uzmanīties. Taču es nemūžam nespētu lācim kaut ko nodarīt, jo atceros, kāds izskatījās Džoels todien, kad vecā Džeikobsena suns šito mantiņu bija aizstiepis prom. Džoels ar savu plastmasas lāpstiņu sāka uzrakņāt visas suņa iecienītās paslēptuves. Viņš man neļāva iet palīgā. Suns bija pietiekami slīpēts, lai nerādītos ne tuvumā.
Kad Džoels lāčuku atrada, brāļa seja bija dubļaina no asarām un smiltīm. Tad viņš iedeva man lācīti izmazgāt, un mēs abi bijām laimīgi.
Jancīgi ir tas, ka Džoels uzskata: tad, kad lāčuks nevar redzēt, ari to neviens neredz. Kad brālis grib paslēpt savu lāci, viņš aizklāj tam acis, un lācīti pavisam viegli var nočiept. Ja man nepieciešams būt vienam, es ielieku lāčuku veļas centrifūgā. Džoels tad sēž un skatās, kā lācītis vizinās.
Citiem vārdiem sakot, bez lāčuka Džoels ir pazudis cilvēks, un es to labi apzinājos, juzdams pie kājas pieskārāmies kaut ko spalvainu.
Es ēzeļādas iekšpusē čukstēju: — Pagaidi, Džoel! Es tūlīt tev sadabūšu to lāci.
Zirgs Maiks bija apjucis. Viņš palocīja galvu uz publikas pusi un skali jautāja: — Vai tu negrasījies kaut ko lūgtumis lūgties?
Es jutu, ka man aiz muguras kaut kas sakustas.
— Pagaidi, Džoel! — es nošņācos. Bet bija par vēlu. Viņš jau līda uz priekšu.
Maiks atkārtoja sacīto: — Ēzeli, es tev teicu: tu grasījies kaut ko lūgtumis lūgties!
Trīs sekundes valdīja klusums. Nu nāca tā vieta, kur man vajadzēja vaidēt un bezspēkā grīļoties. Tad Lisa pārliks nastu zirgam mugurā.
Mūsu spēles temps bija nekur nederīgs. Lisa nolēma, ka pienācis laiks mani atslogot no nastas, kaut arī es vēl nebiju sācis izteiksmīgi grīļoties.
Kad nasta jau bija gandrīz pārlikta, Džoels vairs negaidīja un devās uz priekšu. Tāpēc es mēģināju aizsniegt savu ēzeļa kāju, lai viņam palidzētu.
Kamēr es griezos apkārt, Džoels gandrīz bija ielīdis manā kāja. Tā jau ir tā nelaime ar sešus gadus veciem brālīšiem. Uz viņiem nekad nevar paļauties.
Mēs sasitāmies kopā ar galvām. Mana piere vēl
bija jutīga tanī vietā, ar kuru es iepriekšējā naktī ieskrēju durvis.
Es novaidējos.
Džoels līda uz priekšu manā ēzeļa kājā.
Es turēju ēzeļa galvu, bet tad jutu, ka sāku gāzties. Es palaidu galvu vaļā un, atbalstu meklēdams, pieturējos pie zirga Maika. Lai nenoveltos man līdzi, viņš pieķērās pie Lisas. Tas tik ļoti pārbaidīja Ralfiju. ka viņš gandrīz izsprāga lauka no zirga ādas un ietriecās divos kokos. Tie, cenzdamies izvairīties, krita uz priekšu un nogāza divus citus kokus, kas trāpīja tieši Maikam, Lisai un man.
Kad mēs beidzām gāšanos, tikai Lisa stāvēja kājās. Un viņa ļāva, lai visa koka kastu krava krīt pār mani un Maiku.
— Ak, es nelaimīgais! — Maiks sauca no kaudzes apakšas. Tie bija pēdējie vārdi, kas viņam vēl bija jāsaka. — Kādas ciešanas es pats sevim esmu sagādājis! Es nebiju ar mieru uzņemties daļu nešļavas un — raugi, cik bēdīgs liktenis nu mani piemeklējis!
Džoels nemaz neklausījās Maika vārdos un vandījās pa manu ēzeļa kāju, līdz izmakšķerēja lāčuku. Tad viņš izkūņojās laukā no ēzeļa un, atpakaļ neskatīdamies, nogāja no skatuves.
Mamma vēlāk pastāstīja: viņai esot licies, ka Frederika kungs pārplīsīs, jo viņš gadu desmitiem nebija tik traki smējies. Taču tobrid neviens to neievēroja, jo visi kratījās histēriskos smieklos.
Tas nesolīja lielus panākumus musu ziedojumu vākšanas akcijai.
— Ralfij, tev ir jāiet pie viņiem!
Bija laiks ievākt naudu. īsti nezinu, kāpēc mēs vispār vairs gribējām to darīt. Džoels kā parasti bija atnesis postu.
Man jāatzīst, ka Džoels vispār ir brālis uz goda. Viņš pat valkā baltas sporta kurpes, zilas džinsas un sporta krekliņus, lai tikai līdzinātos man. Bet Džoels ir ari gatavais spoks! Rallijs un Maiks ir divpadsmit gadus veci, tāpat kā es, tomēr mums nekad nav miera, kad tuvumā ir Džoels.
Ja izdodas Džoelu notvert, viņš neko daudz vis nesaka. Viņš tikai skatās un brīnās. Tā vien šķiet, ka viņš var iziet cauri aizslēgtām durvīm un aizvērtiem logiem. Tiklīdz mēs pagriežam galvu uz citu pusi, Džoels pazūd un uzrodas atkal, kad vismazāk tiek gaidīts. Parasti tas notiek tad, kad mēs darām kaut ko neatļautu. Tādās reizēs man kļūst slikti vai ari es iekuļos nelaimē.
Džoela pēdējais izlēciens bija pārvērtis Ralfiju par bālu, trīcošu nervu kamolu.
— Bet visi tie cilvēki! — Ralfijs protestēja.
— Kā gan pēc tādas izgāšanās mēs varam iet ar ziedojumu ķeselēm un lūgt naudu?!
— Mums nav citas izejas, — es paskaidroju.
— Citādi netiksim uz Ņujorku. Lai gan tāpat jau nav lielu izredžu.
Nabaga Ralfijs! Mēs ar Maiku bieži aizmirstam, ka Ralfijs, kuru neviens nevar pārspēt datoru lietās, vienmer tā uztraucas par visu citu. Viņš ir tievs čalis ar taisniem matiem, kas slejas uz visām pusēm, tikai ne to, uz kuru būtu vajadzīgs. Krekls viņam mugurpusē vienmēr lien laukā no biksēm, un par to viņš dabū sutu no vecākajām māsām, kuras ir tik pārņemtas ar nagu lakošanu un drēbēm, ka jābrīnās, pa kuru laiku viņas vēl var kliegt uz brāli. Viņas uz Ralfiju kliedz ļoti bieži un velkas viņam nopakaļ vienmēr, kad vien ir kāds iemesls brēkšanai, tāpēc jau Ralfijs ir tik nervozs.
Par nelaimi, šis nervozums vienmēr sarežģī Ralfijam dzīvi. Viņam bieži gadās iesprūst koka dobumā vai iekārties kreklā aiz Bredliju žoga tieši tad, kad viņu vācu aitu suņi drāžas klāt un rej kā negudri.
Viņš nopūtās, paņēma ķeseli un atstāja skatuvi, lai dotos pie skatītājiem.
Mans pienākums bija vēl riebīgāks. Man
vajadzēja atgriezties uz skatuves un nokopt visu.
* * *
Skatītāji joprojām smējās. Vākdams kopā saplēstos rekvizītus, es raudzījos zemē. Maiks un Ralfijs, un daži citi mūsu klasesbiedri staigāja šurp un tuip pa zāles ejām.
Vai mēs dabūsim tos trūkstošos četrus simtus? Es daudz vis necerēju. Tāpēc skatuves tīrīšana bija vēl jo draņķīgāka.
Vienīgais lierinājums — man palīdzēja Lisa. Parasti jau viņa sagādā tikpat daudz nepatikšanu kā Džoels, bet šoreiz es vismaz visu acu priekšā nebiju viens pats.
Ar Lisu ir sarežģīti vispirms jau tāpēc, ka viņa ir skaista. Nekad nevaru īsti aptvert, vai viņa man patīk kā draudzene vai arī kaut ka citādi. Lisai ir gari, tumši mati, tos viņa sasien zirgastē, kad dodas spēlēt beisbolu. Ja viņa smaida, liekas, ka mākoņus pāršķeļ saules stari. Ir tik patīkami raudzīties viņas smaidā, ka reizēm — tad, kad viņa kādu laiciņu nav likusi man izskatīties muļķīgi, — es daru visu ko, lai tikai viņa pasmaidītu. Bet to es nemūžam neatklātu Maikam vai Ralfijam.
Otra lieta, kas mūs satrauc, ir tas, ka Lisa ir laba sportiste. Protams, mēs nedrīkstam pieļaut, lai viņa pati to saprastu. Maiks apgalvo, ka viņai vienkārši laimējas trāpīt mērķī, bet es gan zinu labāk. Lisa ir no tiem, kuri skatās beisbola raidījumus televīzijā un mācās no labākajiem sportistiem. Tad viņa trenējas tik ilgi, līdz ir pārliecināta, ka var šos noskatītos paņēmienus laist darbā pret mums. Diemžēl viņai ir panākumi.