Un tas jau ir tas trakākais! Ja Lisa spēlē pretinieku komandā, mūsējai zaudējums ir gandrīz garantēts — bet arī to mēs neparko neatzītu. Taču kā tu, cilvēks, vari atklāti uzstāties par to, lai kādu skuķeni iedabūtu savā komandā? īpaši tad, ja viņa ir tīri glīta un tu ik pa brītiņam attopies, ka tāpēc blenz uz viņu!
Atbilde: las nav iespējams. Atliek tikai pielikt visus spēkus, lai dabūtu viņu savā komandā, un vienlaikus ar visiem spēkiem izlikties, ka viņa nepavisam nav vajadzīga, — līdz ar to vesela pusstunda no spēles laika ir vējā.
Un visbeidzot jāteic, ka ikreiz, kad esmu rīkojies muļķigi, Lisa to ir atklājusi. Kā, piemēram, tad, kad lāčuks pazudis ēzeļa kostīmā un izjaucis visu ienesīgo pasākumu.
Viņa laikam gan spēja saskatīt manā sejā to, ko izjutu.
— Neuztraucies Rikij! Tā visa nav tava vaina.
— I^abi jau, labi, — es atteicu.
Tad viņa pasmaidīja, lai parādītu, ka mani ķircina. — Gan jau viss nokārtosies, — Lisa sacīja.
Izrādījās, ka viņai taisnība. Bet nedomāju vis, ka tas mani iepriecinātu.
Kad gandrīz bijām tikuši galā ar skatuves tīrīšanu, atskrēja Ralfijs un Maiks. Lielākā dala ļaužu jau bija projām, un tika skaitita nauda.
— Labas ziņas un sliktas ziņas, — pavēstīja Maiks.
— Jauki, — es noteicu.
— Vispirms sliktās, — Lisa viņu mudināja.
Maiks teica: — Esam savākuši daudz vairāk
naudas, nekā bija cerēts, ja turklāt ņem vērā to, kas notika.
— Un tās ir sliktas ziņas?
— Tur bija tikai divsimt septiņdesmit pieci dolāri.
Tās patiešām bija sliktas ziņas.
— Bet, — Maiks turpināja, — labās ziņas ir tādas, ka mēs tomēr tiksim uz Ņujorku.
Man jau tobrid būtu vajadzējis nojaust kaut ko aizdomīgu.
— Lieliski! — es sacīju. Man pietika ar to, ka plāns kaut kādā veidā īstenosies. Visi mani sapņi nebūs bijuši veltīgi.
Lisa, protams, to tā nevarēja atstāt.
— Kur ir tas āķis, Maik?
Viņš nosmaidīja savu lapsas smaidiņu. Ari Ralfijs smīnēja. Pat tad es vēl nejutu tuvojamies nepatikšanas.
— Mēs ar Evansa kungu stāvējām un prātojām, kā sadabūt to trūkstošo naudu, un tad pie mums pienāca Frederika kungs.
Es saraucu pieri. Ralfija smins kļuva platāks.
— Frederika kungs?
Maiks piekrītoši pamāja. — Viņš apvaicājās, vai mums nav vajadzīga nauda un, ja būtu vajadzīga, vai viņš nevarētu to summiņu ziedot.
— Bet viņš taču ir sīkstulis un necieš bērnus!
Lisa, man piekrizdama, pamāja.
— Var jau būt, bet viņš izrakstīja čeku par trūkstošo summu un novēlēja mums labi izpriecāties.
— Es nespēju tam ticēt, — es sacīju.
— Es ari ne, — Lisa man pievienojās.
— Tur jābūt kādam noslēpumam, — es prātoju.
Maiks nosprauslojās. — Patiešām ir kāds nosacījums. Frederika kungs sacīja — viņš dāvinot to naudu tāpēc, ka nespējot atcerēties iepriekšējo reizi, kad būtu tik jauki pavadījis vakaru ārpus mājas kā šoreiz. Viņš apgalvoja, ka tas esot Ēzopa fabulas nopelns.
— Lugas? Bet mēs taču visu sabojājām!
Ralfijs sašķobīja lūpas, lai apspiestu smīnu.
— Frederika kungs tā vis nedomā. Viņš teica, ka skolas koncerti tiekot rīkoti jau divdesmit gadus pēc kārtas un viņš nevarot tos ciest. Viņš apgalvoja, ka nekad neesot tā smējies un par to esot jāpateicas vienai personai. Viņš sacīja: ja mūsu klase paņems šo personu līdzi uz Ņujorku, tad tā nauda ir mūsu.
Man asinis sastinga dzīslās.
— Evansa kungs sacīja, ka tas būtu jauki, —
Ralfijs turpināja. — Evansa kungs izteicās, ka neredzot iemeslu, kāpēc tik mierīgu un labi audzinātu bērnu kā Džoels nevarētu ņemt līdzi.
Man kļuva nelabi…
Nav īpaši smalki vērot Ņujorkas Jenkiju spēli ar Toronto Zilajiem Sīļiem, ja, tribīnēs sēžot, jātur rokā lāčuks.
Taču viss pārējais bija līmenī. Saule staroja par skatītāju vietām. Apkārt valdīja nerimstošs troksnis — līdzjutēji ar saucieniem uzmundrināja spēlētājus. Viegls vējš cēli plivināja lielo karogu laukuma malā un patīkami atsvaidzināja mūsu sejas. Nāsīs sitās kukurūzas un desiņu smarža. Un pati spēle bija saspringta un satraucoša.
Vai kāds varētu vēlēties ko vairāk?
Neviens, tikai Maiks.
— Klau, Rikij! Nu ir tava kārta aizjozt pēc pāris desiņām!
Buuums! Šo sitienu es neredzēju, jo Maiks tieši šajā brīdi iegrūda man dunku sānos. Toronto komanda ieguva punktu.
Draudzēties ar Maiku ir bīstami. Viņš domā, ka vārds "neiespējami" attiecas uz visu to, ko pieaugušie cilvēki negrib ļaut bērniem izmēģināt. Piemēram, uz žonglēšanu ar zāģiem. Ikviens pieaugušais apgalvos, ka žonglēt ar zāģiem nav iespējams, un viņam, protams, bus taisnība.
Ja kāds pateiktu Maikarn, ka nav iespējams žonglēt ar zāģiem, viņš izstaigātu visas Džeimsvi- las garāžas un aizņemtos zāģus, pēc tam atrastu vietu, kur iekasēt ieejas maksu, un tad visus kaut kā pārliecinātu, ka to visu esmu izdomājis es.
Viņš ir drusku garāks par mani. Un viņa krosenēm piemīt kāda īpatnība — abas nekad nesader kopā. Kreisās kājas kurpe allaž ir citā krāsā nekā labās kājas, pie tam viņam pieder vairāk apavu pāru, no kuriem izvēlēties īsto, nekā man ir komiksu grāmatiņu. Vismaz tā šķiet. Dažkārt man gribas, kaut viņa kurpes saskanētu ar viņa spilgtā un puķainā havajiešu krekla krāsu. Kad Maiks aizdrāž garām uz skrituļdēļa, man sāk sāpēt acis. Maikam ir ari tāds ērmots sminiņš un iesarkani mati, tāpēc nevienu, kurš viņu redzējis, nepārsteidz nekas, ko viņš dara. Laiku pa laikam Maika izdarības cilvēkus satracina, bet pārsteigt gan nepārsteidz.
— Es gribu skatīties spēli, Maik. Pagaidi, kamēr tas desiņu čalis nāks garām.
— Lai viņš vēlreiz varētu iemest desu man klēpī un vēl apņirgt mūs par mūsu beisbola cimdiem? Nu nē, paldies!
Laikam gan mēs patiesi izskatījāmies jocīgi. Katram no mums divdesmit trijiem vienā rokā bija uzvilkts beisbola cimds, ar otru mēs ēdām kukurūzu. Pat Evansa kungam bija cimds. Nekad taču nevar zināt, kad spēlētājs kļūdīsies un bumba ielidos tribīnēs. Skaidrs, ka mēs izskatījāmies muļķīgi, un, kas nu ir, tas ir, beisbola cimdi aizņēma prāvu vietu ceļasomā. Taču tādu spēli kā šī var dabūt redzēt tikai vienreiz mūžā.
Pat Džoels nespēja nosēdēt mierīgi. Un viņu jau nu tikai īpašs gadījums var satricināt.
Vērot spēli bija tik satraucoši, ka nejutāmies noguruši. Tādiem mums gan vajadzēja būt. Bija trešdienas pēcpusdiena. Lai paspētu uz spēli, mēs torīt pulksten piecos ar autobusu bijām devušies uz Džeimsvilas lidostu, atlidojuši līdz lidostai La Guardia, kas atrodas starp Kvīnsu un Bronksu Ņujorkā, un tad ar pil sētas vilcienu aizbraukuši līdz mūsu viesnīcai Longailendā. Pēc iekārtošanās viesnīcā atkal kāpām vilcienā un izbraucām cauri Ix>ng- ailendai, tad ar metro un autobusu aizkūlāmies līdz spēles vietai.
Satraucošs patiesi bija itin viss. Vairums no mums lidmašīnā kāpa pirmoreiz. Ralfijs miljoniem reižu rikšoja uz tualetes telpu lidmašīnas pakaļgalā. Izskatīgas stjuartes apmīļoja Džoelu un viņa dumjo lāčuku. Kad vien es teicu, ka esmu Džoela brālis, viņas nočivināja: " Tas ir jauki!" — un, nelikdamās par mani ne zinis, samīļoja viņu vēlreiz. Es zināju, ka Džoels nemaz nav tik izbijies, kā viņš tēlo.
Kad lidojām pār pilsētu, pieplakām pie iluminatoriem. Kad laineris pagriezienā sasvērās uz sāniem, mums šķita, ka debesskrāpji saskrāpēs lidmašīnas vēderu.