Ņujorkā mēs braucām ar autobusu un metro, un Evansa kungs teica, ka viņam esot grūti izlasit uzrakstus uz sienām, tāpēc viņš mums neizskaidroja, ko visi tie vārdi nozīmē. Mūs pavadīja ari Tomsona kundze un Bredlija kundze, taču viņas tik ļoti nervozēja, ka visu laiku uzsmaidīja visādiem nevīžīga paskata ļaudīm, un arī viņas ar mums neapsprieda to, kas rakstīts uz sienām.
Ņujorkas centra tuvumā viesnīcas ir ļoti dārgas. Brokastis vien tur maksājot tik daudz, cik es ar avīžu iznēsāšanu varu nopelnīt veselā nedēļā. T^ii mūsu klase varētu atļauties šo ceļojumu, mums nācās apmesties Longailendas viesnīcā trīsdesmit jūdžu no Manhetenas centra. Es biju beigts! Trīsdesmit jūdzes! Un katrs sprīdis klāts ar mašīnām un furgoniem, un namiem, un cilvēkiem. Kamēr nonācām līdz viesnīcai, mute man bija sausa — visu laiku tā no brīnumiem bija stāvējusi vajā.
Katru dienu mums veselu stundu vajadzēja braucienam uz Manhetenu un veselu stundu ari atpakaļceļam. Mūsu rīcībā bija ceturtdiena, piektdiena un puse sestdienas, pirms lidmašīna mūs nogādās atpakaļ. Te nu redzams, cik ceļošana ir dārgs prieks. Desmit mēneši smaga darba — un četras ekskursiju dienas! Tomēr tās bija šo pūlu vērtas — tā mēs atzinām, īpaši jau tobrīd, kad spožajā saulē sēdējām un vērojām Ņujorkas Jenkiju spēli.
Es sevišķi gaidīju to brīdi, kad pie teikšanas tiks mans elks Dens Stabings. Reiz viņš bija viesojies Džeimsvila kādā sportistu pasākumā, un man viņš ļoti patika. Kad pasākums beidzās, Dens Stabings ziedoja dažus mirkļus, lai atstātu autogrāfu uz manas beisbola vāles un parādītu, kā tad īsti ar vāli rīkoties. Esmu sakrājis piecpadsmit kartītes ar viņa spēļu rezultātiem, televizora ekrānā vienmēr meklēju tieši viņu un auroju, kad viņš guva punktu.
Taču tolaik viņš mani apbēdināja. Denam bija drausmīga krīze. Pēdējās divdesmit spēlēs viņam bija bijuši tikai seši veiksmīgi sitieni. Avīzes vēstīja, ka viņam esot laiks pamest beisbolu.
— Es samaksāšu par desiņām, ja tu aiziesi tām pakaļ, — Maiks sacīja.
Tas nebija slikts darījums.
— Labs ir, Maik, tikai neatdod Džoelam lāčuku.
Tas ir vienīgais, ar ko mēs viņu varam noturēt uz vietas.
Pirmkārt, es negrasijos iet pēc desiņām ar spēļu lāci rokā. Otrkārt, ja Džoels tagad aizklistu projām, sāktos baigs murgs.
Kad atgriezos, nesdams desiņas, no kurām tecēja tomātu mērce un pilēja sinepes, Džoels bija projām. Tas mani neuztrauca, jo arī visi citi bija pazuduši.
Es redzēju viņus kūņojamies trīs solu rindas augstāk. Skaidrs — kamēr gāju pēc desiņām, kāds spēlētājs bija ietriecis bumbu tribīnēs.
Pagāja brītiņš, līdz visi apsēdās. Ralfijam rokās bija bumba. Tā bija trāpījusi kādam pa cimdu un lad atsitusies pret Ralfija galvu. Viņš nezināja — smieties no prieka vai no sāpēm.
Maiks paķēra desiņu un pusi uzreiz iestūķēja mutē.
Pēkšņa doma padarīja manas kājas ļenganas.
— Maik, kur ir lācis?
— Mmm — hrara — hamm…
— Maik, kur ir Džoels?
Maika acis iepletās. Viņš. norija lielu kumosu.
— Es to lāci palaidu vaļā tikai uz mirkli. Godīgi! Mēs visi steidzāmies pakaļ bumbai, un Džoelu es aizmirsu.
Maiks tikpat labi kā es zināja, ko tas nozīmē. Tādā mazā pilsētiņā kā Džeiinsvila Džoels var pazust, kad vien viņam ienāk prātā. Šeit starp divdesmit tūkstošiem svešinieku, kuri aurodami uzmundrina spēlētājus, viņu atrast nebūtu iespējams. Un vai šie svešinieki pret viņu izturētos tikpat laipni kā ikviens Džeimsvilas iedzīvotājs?
Mēs skatījāmies uz visām pusēm. Džoels patiešām bija pazudis. Man kļuva nelāgi ap dušu. Pēkšņi mani vairs neinteresēja tas, ka drīz pie sišanas atkal tiks Dens Stabings.
Maiks nostājās blakus Ralfijam un teica: — Es izstāstīšu Evansa kungam. Tā ir mana vaina. Esmu gatavs uzņemties atbildību. Evansa kungs pārskaitīsies par to, ka nevarēs noskatities visu spēli, taču viņš pateiks, ko darīt. Džoelu tūliņ atvedis atpakaļ. Es tev to apsolu.
Es saķēru viņu aiz rokas un mirkli apdomājos. Stadionu Džoels neatstās. Ja jau Evansa kungam jāgriežas pie stadiona darbiniekiem, tad ir vienalga, kad viņš to dara — tagad vai drusku vēlāk. Mēs varam ļaut, lai Evansa kungs un visa klase skatās spēli, cik vien ilgi iespējams.
Izklāstīju savus apsvērumus Maikam. Viņš lēnām pamāja ar galvu.
— Spēlei palikušas vēl četras kārtas, — es teicu. — Tu, es un Ralfijs dosimies katrs uz savu pusi un meklēsim Džoelu. Pēc divām kārtām satiksimies šeit pat. Ja nebūsim viņu atraduši, lūgsim palīdzību.
Maiks un Ralfijs apstiprinoši pamāja.
Kāda klusa un maiga balss no mugurpuses iečukstēja man ausī:
— Es ari palīdzēšu.
Čukstu pavadīja maiga smarža un viegls matu pieskāriens manam kaklam. Es gandrīz vai apsviedos apkārt un apkampu Lisu — viņa bija tik mīļa!
Mēs devāmies katrs savā virzienā. Kādu laiku es biju uzskatījis, ka pats svarīgākais pasaulē ir vērot Denu Stabingu spēles laukumā, lai savu elku varētu uzmundrināt ar saucieniem. Taisni brīnums, kā dažreiz šķietami svarīgākais aizmirstas.
Es gribēju atdabūt atpakaļ savu brāļuku.
Domā! Es pats sev teicu. Es jau biju meklējis ilgāk par spēles vienas kārtas laiku. Ja neatradīšu Džoelu nākamajās piecpadsmit minūtēs…
Domā! Saņemies, domā! Tad es papurināju galvu un nopūtos. Ak tu dieniņ, Rikij Kid, kad tevi kaut kas ir pārņēmis, tu pat nepacenties paskatīties tālāk par degungalu! Vispirms lūdz Dievu, domā pēc tam.
Es gan necerēju, ka lūgšana tūlīt uz vietas atrisinās visas problēmas. Vai gan tad, kad cilvēks krīt no klints, lūgšanas sagādās viņam izpletni?
Taču ir ari lūgšanām piemēroti brīži, un, kad par to padomā, tas šķiet gluži neticami.
Vai jūs tā vienkārši dotos pie Savienoto Valstu prezidenta un teiktu, ka jums klājas slikti un jūs vēlētos, lai viņš jums palīdz izkulties no ķezas? Varu derēt, ka ne. Jūs jau nemaz netiktu pie runāšanas ar tik varenu personu. Pat viņa sekretārēm ir sekretāres! Jums pietiktu ieraudzīt lielo limuzīnu un skaisto namu un ieiet pa plašajiem, klusajiem gaiteņiem, lai jūs sāktu trīcēt prezidenta varenības priekšā.
Bet Dievs taču valda ne tikai pār vienu valsti, bet arī pār visu pasauli un pār zvaigžņu miljoniem izplatījumā, turklāt Viņš ir tas, kurš to visu reiz radījis. Un mēs jebkurā brīdī varam Viņu uzrunāt, sakot vārdus Mīļais Tēvs?! Elpa aizraujas, kad par to domā.
Es jau negrasījos prasīt: Dievs, lūdzu, izdari tā, lai šo pašu brīdi Džoels nostājas man acu priekšā! Es (ikai lūdzos: Kungs, man ir trakoti bail brāļa dēļ, vai Tu, lūdzu, nevarētu viņu pieskatīt, kamēr mēs visi viņu meklējam? Es, protams, domāju, ka mums, cilvēkiem, ari ir jāveic sava tiesa darba.
— Ei, sīkais, skaties, kur ej, utainais ložņa!
Es biju uzminis uz kājas kādam resnim. Nelikās vis, ka viņš būtu noskaņots klausīties paskaidrojumus, kāpēc esmu aizvēris acis. Pieklājīgi pasmaidīju un atkal sāku lūkoties pēc Džoela.
Tā viļņošanās, kas radās, ļaudīm apsēžoties savās vietās un ceļoties kājās, un staigājot apkārt, un uzgavilējot spēlētājiem, modināja domu par milzīgu labības lauku, pār kutu brāzmo vējš. Kā lai tādā pūlī sameklē sešus gadus vecu bērnu?
Tad man ienāca prātā, ka tas nemaz nav iespējams. Ir jādara kas cits — jāiedomājas sevi Džoela vietā.
Es mēģināju nelikties ne zinis par satraukumu, kas mani urdīja, un apsvēru situāciju. Ko Džoels visticamāk darītu? Viņš bija ziņkārīgāks par veselu duci kaķu — un šeit viss stadions raudzījās vienā virzienā un vēroja vienu norisi. Beisbola spēli. Vai gan Džoels negribētu darīt to pašu — tikai no daudz mazāka attāluma?