Es devos lejup pa eju starp solu rindām.
Kad sasniedzu tribīņu priekšējās rindas, gandrīz pie paša spēles laukuma kāds stadiona uzraugs mani apturēja.
— Vai tev ir biļete šitajā sektorā, sīkais? — Viņam bija liels vēders, ar sviedru apļiem viscaur noklāts krekls un pretīga balss.
— Diemžēl nē. Bet man pazudis brālis.
— Tad tinies projām! Sito pasaciņu es dzirdu viena laidā. Jus, knēveļi, esat gatavi uz visu, lai tikai piekļūtu tuvāk spēlētājiem.
— Bet es nestāstu pasaciņu!
— Tinies prom, sīkais!
— Viņš ir apmēram tik garš, — es izmisīgi skaidroju, ar plaukstu parādīdams sev pret krūtīm, — un viņam ir brūni balts lācītis.
Piepeši uzraugs sagrāba mani aiz rokas! Pirms paspēju iekliegties, viņš jau bija novilcis mani trīs pakāpienus zemāk.
Viņš apstājās otra uzrauga priekšā. Es biju pārāk satraukts, lai kaut ko sacītu.
— Paņem šito puiķeli, — resnvēderis teica otram uzraugam. — Viņš ir kopā ar to sīko, kuram bija lācītis.
Viņi vismaz zināja, kur Džoels atrodas. Tas man uzlaboja omu. Mazdrusciņ. Diez kādā ķezā viņš iekūlies?
— Tagad gan tev klāsies plāni! — otrais uzraugs teica. Viņš paņēma mani aiz rokas un ieveda zem tribinēm.
Mēs devāmies uz priekšu pa šauru, tumšu gaiteni. Vairākkārt bija jānogriežas, un es pavisam zaudēju orientēšanās spējas. Ko Džoels izdarījis? Vai beisbola stadionos ir moku kambari? Kad vien mēģināju kaut ko pajautāt, uzraugs sacīja: — Tev nāksies paciesties.
Mēs nokļuvām pie kādām durvīm. Uzraugs tās atslēdza, atvēra, pagrūda mani uz priekšu un pats man sekoja. Saules stari tā ietriecās man sejā, ka sāku streipuļot.
Mēs atradāmies… vai tiešām spēlētāju "bedrē"?
— Kas tad tas, Fred? — Vaicātājs bija vecs, plikpaurains virs Jenkiju beisbolista tērpā. Izteicis jautājumu, viņš nospļāvās zemē.
— Šitais puiķelis meklē savu brāli. Es iedomājos — varbūt Dens viņam varētu palīdzēt.
Mēs patiešām atradāmies Jenkiju komandas "bedrē"! Es gandrīz paģību.
Šķita, ka esmu nonācis mežā, kur slejas milzu vīri Jenkiju komandas beisbolistu tērpos. Uz soliem bija samestas beisbola vāles un melnbaltas sporta jakas.
Pārējie mani nemaz neievēroja. Visi raudzījās uz laukumu un dzīvoja līdzi spēlei.
— Labs ir, sūti viņu lejā.
Uzraugs norādīja uz spēlētāju "bedres" tālāko galu. — Tu viņu atradīsi tur.
Iedams gar spēlētājiem, es trīcēju. Daži pamāja man ar galvu. Nācās uzmanīgi spert soļus, lai neiekāptu lielos izspļautas tabakas kumšķos.
Netālu no kāpnēm, kas veda uz spēles laukumu, stāvēja Džoels. Kāds beisbolists stāvēja viņam aiz muguras, viegli pieturēdams viņu aiz pleciem.
— Nu sveiks, — es teicu. Kādēļ Džoels tik ļoti gribēja tikt uz laukuma? Parasti viņš ir bikls kā stirna.
— Jaunais cilvēk, vai šis ir tavs brālis?
Es apstiprinoši pamāju. Man joprojām likās, ka sapņoju. Kā gan Džoelam bija izdevies nokļūt Ņujorkas Jenkiju komandas "bedrē", un vai es patiešām tur stāvēju un sarunājos ar vienu no spēlētājiem?
— Pieturi viņu, labi? Stabingam tūlīt būs kārta sist, un, ja viņam veiksies, man jāiziet laukumā nākamajam.
Tad spēlētājs papurināja galvu. — Ko es te runāju! Vēl ir divi gājieni, un Dens ir apli. Man nav jēgas satraukties par došanos laukumā. Stabings nespēs mūs glābt. Viņš nav forma.
Es tikmēr virzījos uz kāpņu galu. No turienes varēju saskatīt divas lietas. Es varēju saskatīt, kāpēc pūlis tā auro un smiedamies aplaudē. Un vēl es varēju redzēt, kāpēc Džoels gribēja tikt uz laukuma.
Dodamies uz sišanas vietu, mans elks Dens Stabings nesa beisbola vāli. Un viņš nesa ari Džoela lācīti!
Cik reizes vienas pēcpusdienas laikā cilvēks galu galā var būt tuvu ģībonim?
— Neko nesaprotu! — Es gandrīz spiedzu. Džoels dusmīgi palūkojās uz mani — es viņam traucēju koncentrēties. Brālis ar acīm meklēja tikai savu lāčuku.
— Es ari ne, — spēlētājs sacīja. — Dens ierauga tribīnēs šito bērneli, uzsauc, lai uzraugs viņu noved lejā, kādu bridi kaut ko stāsta sīkajam, kaut arī tas nebilst ne vārda, un tad paņem līdzi uz laukuma to dumjo lāci! Viņš ņem līdzi spēļu lācīti Jenkiju stadionā! Ja jau čalis nojūdzas, tad nojūdzas galigi.
Vareni! Mans elks gatavojas svarīgam sitienam un paķer līdzi mana brāļa lāčuku. Tas nu nav gluži tas, kas parasti rādās sapņos. Es gandriz aizmirsu, kur atrodos, — lidz pūļa auri sasniedza pērkona grāvienu stiprumu un man pār muguru pārskrēja aukstas tirpas. Dens Stabings nupat bija trāpījis.
Tātad tas ir tas, ko dabū dzirdēt beisbola spēlētājs. Satriecoši!
Bumba apmeta skaistu loku augstu zilajās debesīs un pazuda tālajās tribīnēs.
Mēs visi, kas atradāmies "bedrē", aiz priekiem lēcām gaisā un gavilējām līdzi pūlim. Spēlētāji ieņēma jaunas pozīcijas. Jenkiji bija izvirzījušies vadībā!
Mēs aizmirsām Džoelu. Kamēr lēkājām un gavilējām, viņam bija viegli aizbēgt. Brālis taisnā ceļā devās pakaļ savam lāčukam.
Veci cilvēki reizēm stāsta, ka viņiem esot īpašas atmiņas. Viņi spējot aizvērt acis un atcerēties kādu notikumu tik dzīvi, it kā tas nupat būtu atgadījies. Nedomāju vis, ka man tas patiktu. Es stāvēju savā vietā bezgala apmulsis, kad Dens Stabings meta lokus pa spēles laukumu un Džoels vienā mierā kājoja pie sava lāčuka. Vai es vēlētos pēc gadiem sēdēt šūpuļkrēslā un atkal redzēt to visu, kad vien manas domas pievērsisies Ņujorkai?
Džoels spēles laukumā nopurināja putekļus no sava lāčuka un uzmeta Denam Stabingam īdzīgu skatienu; spēles tiesnesis, neticēdams pats savām acīm, noņēma sejsegu.
Dens satvēra Džoelu pie rokas un veda atpakaļ uz "bedri".
— Vai tas ir tavs brālis? — viņš man vaicāja.
Es apstiprinoši pamāju ar galvu.
— Viņš laikam gail nepārdos man savu lācīti, vai ne?
Es papurināju galvu, aiz pārsteiguma nespēdams parunāt. Vai tas viss notika īstenībā?
Dens Stabings nopūtās. — Vai mēs vismaz kaut kādā veidā varam piedabūt viņu pie runāšanas?
— Maik, man ir ļoti žēl. Man žēl, ka nepalūdzu Denam Stabingam, lai viņš uzaicina visu klasi uz atpūtas istabu. Man žēl, ka es nepierunāju visus spēlētājus nofotografēties kopā ar mums. Un īpaši es nožēloju to, ka aizmirsu pastāstīt Denam — tavs rezultāts ir caurmērā 356 punkti. Es to patiešām nožēloju.
— Ar nožēlošanu ir par maz, — Maiks atteica. — Es nespēju ticēt, ka tu biji viņam gluži blakus un nepadomāji par saviem draugiem. Un ja nu mans rezultāts pamudinātu viņu atsūtīt uz Džeimsvilu kādu speciālistu, kas meklē labus spēlētājus…
— Kā tad! — Ralfijs noķiķināja. — Bet tad jau tev vajadzēs viņam izstāstīt, ka šis rezultāts neatspoguļo visas tās reizes, kad tu nespēji trāpīt pa Lisas sviesto bumbu!
— Meitenes neskaitās, — Lisa izmeta, pirms Maiks pats paspēja likt lietā šo savu vienīgo attaisnojumu.
— Ha! — Maiks dusmīgi skatījās mums pretī. Es nesatraucos. Man vajadzēs tikai kādas simt reizes izstāstīt šo stāstu par Denu Stabingu — un dusmas viņam aizmirsīsies.
Mēs braucām ar vilcienu no Longailendas uz Manhetenu. Bija ceturtdienas rīts, un nākamais apskates objekts mums bija Brīvības statuja. Pēcpusdienā bijām paredzējuši doties nopētīt debesskrāpjus un pēc tam uz Modernās mākslas muzeju.