Vai es būtu kaut ko mainījis, ja būtu zinājis, kas notiks pa ceļam? Protams, bet par to spriedelēt ir tikpat muļķigi, kā vēlēties, kaut vatjētu pagriezt atpakaļ laiku un sākt visu no jauna.
Es ātri vien iemanījos savā prātā Ņujorku iedalīt rajonos. Kopā ir pieci: Manhetena — gara, šaura sala, kas veido pilsētas centru; Bronksa — ziemeļaustrumos no Manhetenas; Kvīnsa — no Manhetenas skatoties, aiz īstriveras; Bruklina — uz dienvidiem no Kvīnsas; Steitenailenda, ko dažkārt dēvē par Ričmondu.
Pirms šī ceļojuma es biju domājis, ka pilsēta beidzas tur, kur vairs nav namu; tā tas ir Džeimsvilā — tur ēkas izbeidzas lauka malā un nākamā pilsēta sākas apmēram desmit jūdzes uz priekšu pa ceļu. Ņujorkā cilvēkam vajag tikai šķērsot ielu — un viņš jau ir citā pilsētā. Un pilsētas nebeidzamā virknē seko cita citai.
Rietumos no Manhetenas aiz Hudzonas upes atrodas Ņūdžersija, no kuras vēdekļveidīgi visos virzienos atzarojas daudzas pilsētas. Otrā Ņujorkas malā, uz austrumiem no Manhetenas, cita aiz citas rindojas Longailendas pilsētas — pussala ar tām ietiecas Atlantijas okeānā. Uz ziemeļiem no Manhetenas un Bronksas atkal citā virzienā virknējas pilsēta aiz pilsētas. Daudzi miljoni cilvēku. Es nevarēju saprast, kā Dievs tos visus spēj pārraudzit.
Kad vilciens klabēdams un raustīdamies ripoja pa sliedēm caur Kvīnsu uz Manhetenas pusi, es ar izbrīnu ievēroju, cik netīri un pelēki izskatījās vecie nami. Iepriekšējā dienā šis pats brauciens bija tik satraucošs, ka viss apkārt šķita spīdam un laistāmies. Jocīgi bija ari tas, ka es tikai tagad pamanīju — vilcienā ož pēc sviedriem un pelējuma un zemē mētājas papīri.
Maiks pārtrauca manu domu gājienu.
— Tu teici, ka aizmirsi paziņot Denam Stabingam manu rezultātu. Vai es vismaz varēšu kādu laiku paturēt savā mājā bumbu ar viņa autogrāfu?
Iejaucās Ralfijs. — Vai tu patiešām tici viņa stāstam par Dena veiksmīgo gājienu?
— Nuka! — Man likās — es spētu izstāstīt šo stāstu pat miegā. — Kad par to padomā, tur ir dziļa jēga.
Ralfijs, Maiks un Lisa pieliecas man tuvāk, lai klausītos.
— Dens man pastāstīja, ka tolaik, kad viņš bija mūsu vecumā, viņš piedalījās Mazās līgas čempionāta spēlē. Tā bija pati svarīgākā spēle viņa dzīvē tanī laikā, un viņš bija tā uztraucies, ka pirms tam divas naktis pēc kārtas negulēja un spēles dienā viņam trīs reizes kļuva nelabi.
Tad viņa mamma izdarīja kaut ko patiešām savādu. Viņa jau vairākas dienas bija mēģinājusi Denam iestāstīt, ka nevienas spēles dēļ nav vērts tā uztraukties. Tas nebija līdzējis, un tad nu beigu beigās viņa nonesa no bēniņiem kādu lietu. Tas bija lācītis. Viņa izstāstīja Denam, ka viņš reiz bija domājis — mazais, apdriskātais lāčuks ir pati svarīgākā lieta pasaulē. Mamma teica, ka viņa mīlestība uz lācīti ir daudz vairāk vērta nekā raizēšanās par kaut kādu tur beisbola spēli. Viņa teica, ka cilvēki kļūst veci un tad spēles viņiem šķiet mazāk svarīgas, bet mīlestība nezūd nekad.
Es ievilku elpu. Maiks, Ralfijs un Lisa nemaz nemanīja namus un tiltus, kas zibēja aiz vilciena loga, un es jutu, ka šis stāsts viņiem vēl joprojām nav apnicis, kaut arī iepriekšējā vakarā es to biju izstāstijis desmit reizes.
— Ak tad tas bija Dena Stabinga spēļu lācītis?
Es piekrītoši palocīju galvu.
— Nūja. Viņa nespēja izturēt to, ka Dens tik trakoti uztraucas par beisbola spēli, tāpēc paņēma līdzi tribīnēs lāčuku. Kad Dens gatavojās sitienam, viņa pamāja dēlam ar lāčuku. Dens nepārskaitās un neapmulsa. Pēkšņi viņam kļuva skaidrs, ka mammai ir taisnība.
Maiks mani pārtrauca. — Un Dens nevis tik drudžaini alka trāpīt , ka pārcentās un "pārdega" aiz uztraukuma, bet gan nomierinājās.
—Taisni tā, — es sacīju. — Un mēs taču zinām, kas tad notiek. Ja cilvēks ir nomierinājies, viņš veikli rīkojas ar beisbola vali. Ja viņš veikli rīkojas ar vāli, viss iet kā pa sviestu. Sitiens seko sitienam. Kad Dena mamma toreiz pirms veselas mūžības māja ar lāčuku, viņam izdevās varens sitiens.
— Un tad, kad Dens tribīnēs ieraudzīja Džoelu ar viņa lāčuku… — Lisa apklusa, jo gara acīm vēlreiz skatīja Dena Stabinga veiksmīgo spēli.
— …Dens atcerējās to, ko mamma bija mācījusi, kad viņam bija divpadsmit gadi. Pēkšņi viņam nepavisam nelikās svarīgi, ka viņš nav labā formā. Pasaulē bija daudz nozīmīgākas lietas, par ko uztraukties, — ne jau beisbola spēle vien.
— Šīs atmiņas bija tik patīkamas, ka viņš palūdza, lai uzraugs nogādā Džoelu spēlētāju "bedrē". Tad viņš no Džoela aizņēmās lāčuku un…
— Atsizdams bumbu, izlidināja to no laukuma! — Šajā stāstījuma vietā Ralfijs vienmēr stipri satraucās.
— Tieši tā. — Es atzvēlos sēdekli. Dens bija sarunājis, lai visi viņa komandas biedri uz beisbola bumbas atstāj man autogrāfus. Es apsoliju Ralfijam un Maikam, un Lisai, ka šo bumbu katrs no mums noteiktu laiku glabās savās mājās. Džoelam Dens bija pasniedzis beisbola vāli ar savu autogrāfu.
Es gandrīz nespēju ticēt, ka Džoela murgainajai nozušanai ir tāds noslēgums. Tik jauks noslēgums. Tomēr piedzīvotais man lika ceļojuma atlikušajā laikā uzmanīt Džoelu vēl rūpīgāk.
Klaboņa un kratīšanās norima. Mūsu vilcienu apņēma tumsa. Pennas stacija — tur zem ielām satikās un izbeidzās daudzas dažādas vilcienu līniju sliedes. Mums vajadzēja pārsēsties metro vilcienā un braukt uz pārceltuvi, kas ekskursantus nogādā Brīvības salā.
Nevarētu būt sevišķi grūti paturēt acīs sešus gadus vecu puiku ar spēļu lācīti, vai ne? Taču pēc piecām minūtēm Džoels atkal bija pazudis.
Es jutu, ka diezin vai kādreiz mūžā spēšu piedot Frederika kungam to, ka viņš sūtīja Džoelu mums līdzi šajā ceļojumā.
7
Džoela pazušana neļāva man kārtīgi padomāt par to, kā novērst Ralfija uzmanību.
Mēs ar Maiku mūsu viesnīcas tuvumā bijām uzgājuši kādu joku veikaliņu. Tur pārdeva kolosālus triku taisāmos, un mēs plauktos atradām ari fotoaparātu. Tas izskatījās kā īsts, bet tad, kad tika nospiests slēdzis, aparāts izšļāca ūdeni. Tā kā aparātu darbināja baterija, ūdens strūkla aizšāvās visai tālu.
Raltijam ļoti patika knipsēt ļaudis ar savu īsto fotoaparātu. Viņam nebija svarīgi, vai viņš tos pazīst vai ne. Ralfijam patika tvert sejas izteiksmes tādos brīžos, kad cilvēks neskatījās objektīvā. Tāpēc dažkārt, kad viņš bija pārsteidzis kādu no mums guļam, šķaudām vai darām kaut ko tamlīdzīgu, nofotografētais bildē izskatījās pēc ķēma.
Mēs nospriedām, ka ar triku fotoaparātu izdosies atmaksāt Ralfijam par tām reizēm, kad viņš mūs bija nobildējis muļķīgā paskatā. Reiz, vienu pašu reizīti, viņš apšļāks kādu ar ūdeni un iekulsies nepatikšanās. Tad mēs ar Maiku paņemsim fotoaparātu un paši apstrādāsim cilvēkus, kuri neko tādu negaidīs. Galu galā — kāpēc būtu jāzaudē izdevīgi ieguldīta nauda?
Mēs nebēdājām par to, ka Ralfijs varētu pamanīt atšķirību starp fotoaparātiem, kad būsim tos apmainījuši. Dažkārt Ralfijs aiz kokiem nesaskata mežu. Man šķiet, tie datoru apmātie jau tādi ir. Viņš domās tikai par fotogrāfiju, par aparātu nemaz. Mums vienīgi vajadzēs novērst Ralfija uzmanību, viņam nemanot, tikt pie viņa mugursomas un samainīt fotoaparātus.
Taču, tā kā bija pazudis Džoels, man nu bija svarigākas problēmas, par ko raizēties. Ļaunākais tas, ka es vilcienā brālim lāvu paturēt lāčuku. Tagad man pat nebija ķilas, kas viņam liktu atgriezties. Kā gan viens sīkais var šitā pagaist bez pēdām?