Mēs atradāmies plašajā telpā staci jas vidusdaļa.
Apkārt valdīja krēsla, jo mēs bijām nokļuvuši pazemē un elektriskās gaismas bija nespodras. Bija liels troksnis — vilcieni piebrauca un aizbrauca, un skaļruņi pārraidīja ziņojumus.
Musu pulciņš lēnām virzījās tuvāk slīdošajām kāpnēm, kas veda uz metro vilcienu. Atradāmies vienā no tām vietām, kurās cilvēks jūtas vientuļš pat tad, ja apkārt ir ļaužu pūlis — kā tas tiešām arī bija. Es tā vēl nekad nebiju juties.
Kur Džoels? Ja pēc desmit sekundēm nebūšu viņu ieraudzījis, apturēšu Evansa kungu. Līdz ar to apstāsies visa klase, bet es tur neko nevarēju darīt.
Rau! Ar acu kaktiņu pamanīju kādu kustību. Pie strūklakas!
— Maik! — es nošņācos. — Tā kā jūs, čaļi, neaizbrauktu bez manis! Man jāsadabū rokā Džoels.
— Bet man likās, ka viņš nāk tieši aiz mums.
— Sapņo vien tālāk, — es teicu. — Man, kā rādās, būs jānopērk Džoelam suņa siksna. — Pēc kāda laiciņa es nožēloju, ka neesmu to izdarījis. — Tu tikai skaties, lai viņi mani pagaida, labi? Tas nevarētu būt ilgi, bet ar Džoelu jau nekad neko nevar zināt.
Maiks piekrītoši pamāja. — Neaizmirsti par Ralfija fotoaparātu.
Es piemiedzu ar aci. — Nebaidies! Tūlīt būšu atpakaļ.
Metos gūstīt Džoelu, bet viņš tobrīd jau pazuda kādā nelielā sānejā, kurai mūsu klase nupat bija pagājusi garām. Caur maniem sakostajiem zobiem izlauzās nopūta.
Kad es gatavojos nogriezties ap stūri, nezin kāpēc palēnināju soli. Varbūt atcerējos, cik atbaidoša tā eja bija izskatījusies, kad gājām tai garām. Tur bija tumšs, un zeme bija piemētāta ar papīriem. Es spriedu, ka šī eja ved uz stacijas pankūku ēstuvju un dāvanu kiosku aizmugures durvīm.
Pabāzu galvu ap stūri, lai palūkotos, kas tur ir. Kad acis bija apradušas ar tumsu, ieraudzīju Džoelu, kurš bija noliecies un kaut ko vilka.
Piegāju tuvāk, un Džoels, dusmīgi saraucis pieri, paraudzījās šurp no patumšās ejas.
—Traki grūti, Rikij. Palīdzēsi?
Viņš tur, pie zemes, nopūlējās ap divām kājām, kas stiepās laukā pa kādām durvīm!
Metos skriešus.
— Džoel! Izbeidz!
Varēja gadīties, ka nāku par vēlu, taču tā persona, kurai piederēja kājas, nepakustējās.
Turklāt šī persona, kam piederēja kājas, smirdēja. Briesmīgi smirdēja!
Bet Džoels vilka viņu aiz kājām, gandrīz raudādams, — viņš tā bija noraizējies par šo pakritušo pieaugušo cilvēku. Kaut aii šis puišelis padara mani traku, es viņu mīlēju. Kā lai nemīl tādu bērnu, kurš apņēmies iet caur dzīvi, dziedinot salauztus spārnus un barojot noklīdušus dzīvniekus!
Kad es ieraudzīju to vīru, sapratu, kāpēc Džoels izskatījās tik noraizējies. Vai šis vīrs bija slims vai tuvu nāvei? Viņa apģērbs bija netīri brūns un seja — saviebta un bāla, to nespēja noslēpt pat īsā, netīrā bārda.
Šis vīrs izskatījās tieši tads pats kā visi tie ļaudis, kurus mēs redzējām ielās ubagojam vai rokamies pa atkritumiem. Dažiem ubagiem līdzi bija pat mazi bērni. Manhetena. bija skaista, bet tā nepārprotami atvēra man acis, atklājot dažas no šīs pilsētas skumjajām parādībām.
Džoels bija tik norūpējies, ka savu lāčuku bija uzlicis virām uz krūtīm. Tieši tāpat, kā bija darījis, kad es slims gulēju mājās. Vīram blakus stāvēja kafijas tase ar ūdeni — tad tāpēc Džoels bija pavīdējis pie strūklakas.
— Paej nost, Džoel! Un pagaidi tepat. Es pasaukšu kādu palīgā.
Es aizdrāzos to mazo gabaliņu līdz galvenajai telpai un apturēju kādu solīdā uzvalkā tērpušos vīrieti.
Norādīju uz sāneju. — Atvainojiet, kungs, tur kāds ir iekļuvis nepatikšanās.
Vīrietis nelikās zinis par mani un gāja tik tālāk.
Vērsos pie dāmas augstpapēžu kurpēs un skaistā kleitā: — Kundze, vai jūs nepaskatītos? Man šķiet, tur kādam nepieciešama palīdzība.
Viņa pieklājīgi pasmaidīja un apgāja man apkārt.
Nākamajā brīdi ļaudis bariem vien gāja garām tumšajai sānejai, un neviens pats neapstājās. Ko darīt? Ja nu vīrs jau mirst? Vai nevienu tas neuztrauc?
Beidzu pūlēties, kad ieraudzīju — Džoels ar to vīru ir pārvietojies dziļāk durvīs.
Devos atpakaļ.
Pirms piegāju viņiem klāt, dzirdēju Džoelu sakām: — Drusku ūdens, labi? Tas jūs atžirdzinās.
Bija dzirdami šļaksti.
Kājas sakustējās, un es saklausīju kunkstienu.
Atkal šļaksti.
— Kas par… Ei, mazais, izbeidz!
Džoels ieķiķinājās: — Cik jauki! Cik jauki! Tas vīrs nav beigts!
Sekoja tāds pavārgs rēciens. — Kas tad tas?
Gar manu seju aizzibēja Džoela lāčuks — virs, kurš gulēja durvis, ņurdēdams aizlidināja to pāri ejai.
Steigdamies tam pakaļ, Džoels gandrīz paklupa pār manām kājām. Viņš pacēla lāčuku un, mulsi smaidīdams, palūkojās atpakaļ uz vīru.
Atšķirībā no Džeimsvilas šeit ļaudis gulēja ne tikai gultās vien. Un šķiet, ka nevienu tas neuztrauca. Kā gan mūsu Dievs pieļāva tādas lietas?
Man nebija laika brīnīties. Atskanēja vēl viens rēciens.
Cilvēks, kuram pietika spēka aurot un sviest pa gaisu spēļu lācīti, nevarētu būt tuvu nāvei, es pats sev teicu. Faktiski jau cilvēks, kura balss skanēja tik nikni, laikam gan nemaz negribēja, lai viņu izglābj.
Kājas pazuda no sānejas, jo virs pieslējās augšā.
— Tas vīrs ir saniknojies, — es teicu Džoelam, sagrābis viņu aiz rokas. — Ņem lāčuku un laižamies projām!
To mēs arī darījām.
Cilvēks nekad nevar iegūt visu. Jau bija pienākusi ceturtdienas pēcpusdiena, mūsu ekskursija pa Modernās mākslas muzeju bija pusē, bet šķita, ka tikai nupat esam iebraukuši pilsētā.
Bijām apskatījuši Brīvības statuju un debesskrāpjus un stundām ilgi gājuši caur Manhetenu, līdz nokļuvām Modernās mākslas muzejā, taču vēl ne reizi nebijām uzdrāzušies virsū kādas Volta Disneja filmas režisoram, kurš mums gribētu dot lomas. Un mēs arī nebijām izjaukuši nevienas bankas aplaupīšanu.
Es jau sāku prātot, kāpēc mūsu gājiena laikā biju turējis gatavībā fotoaparātu. Protams, visapkārt bija spoži limuzīni, taču tiem es jau biju izlietojis veselu filmiņu. Turklāt braucējiem nepavisam nepatika rausties laukā no mašīnas un pozēt tai blakus.
Debesskrāpji, par kuriem biju sapņojis, gan bija acu priekšā, bet man pietika vienu reizi palūkoties uz tiem caur fotoaparāta actiņu, lai atmestu domu par to bildēšanu. Tie pilnīgi aizsedz fotoaparāta actiņu. Redzams tikai un vienīgi mūris. Nav lielas jēgas to knipsēt.
Uz ielas es varētu nofotografēt daudzus jo daudzus cilvēkus. Cilvēkus kažokos un limuzīnos. Cilvēkus skrandās rokamies pa atkritumiem. Bet es jutu, ka nebūtu labi iejaukties viņu dzīvē, tāpēc galvenokārt tikai skatījos. Redzēdams ļaudis sēžam uz ielu stūriem un lūdzamies grašus, jutos briesmīgi.
Taisnību sakot, lielākajā daļā manu fotogrāfiju bija redzama Lisa. Lisa pie Brīvības statujas. Lisa pie vilciena. Lisa blakus viesnīcas baseinam. Protams, tā bija tikai sagadīšanās.
Tā nu iznāca, ka pēc tam, kad mēs ar Maiku bijām situšies vai nost, lai samainitu fotoaparātus, Ralfijs nemaz nepūlējās uzņemt savas fotogrāfijas. Viņš bija pārāk aizņemts ar apkārtskatīšanos.
Vai arī ar jautāšanu. Kad visa klase devās uz citu telpu, Ralfijs nolēma uzrunāt muzeja uzraugu.
— Kungs, — Ralfijs viņam čukstus teica. — Es nesaprotu.