Cetrotne devās uz nākamo veikaliņu tā durvis bija līdz galam atvērtas, taču veikalā neviena nebija; tēva un sirmā reģa nakts gaismeklīši izrāva no tumsas zemē nomestus iepirkumu maisiņus, saplēstas pudeles, izlietus dzērienus, šķita, ka stiklotā lete notraipīta ar violetām asinīm nevienas pašas dvēseles, tikai vējš kā apmaldījies plandīja un sita pret sienu gandrīz norautu izkārtni.
"Nav labi," Toms sadzirdēja vecā reģa domas. "Nemaz nav labi… Ko tu saki?" Jautājums bija adresēts aklajai.
"Ko es saku…" Aklā sieviete mirkli klusēja. "Pārlieku stiprs vējš, būs kas salūzis…"
Toms saprata, ka reģe cenšas apslēpt savas īstās domas un nojausmas viņa Toma dēļ.
Kaut kas man te nepatīk, ierunājās tēvs.
- Jāaizkļūst līdz kafejnīcai, ja tur neviena nav, tad ātri atpakaļ uz manu bunkuru! Reģis izlēma turpmāko rīcību.
Kafejnīciņas ārdurvis bija aizbultētas, taču pat Toms juta, ka aiz tām paslēpušās dzīvas būtnes.
Sirmais reģis aprauti, bet stingri pieklaudzināja:
- Atveriet, savējie!
Tomēr neviens pie durvīm nenāca.
- Vai jūs kurli esat?! sirmgalvis pavēloši ierēcās.
- Tūdaļ veriet vaļā, aunapieres!
Beidzot kāds pietenterēja pie durvīm.
- Nekliedz, kas tu esi? kāds gandrīz lūdzoši čukstēja aizdurvē. Jūsu ir daudz?
- Četri divi vīrieši, akla sieviņa un mēms puišelis, reģis nobēra. Jums nudien neesam bīstami!
Puspavērtajā durvju ailē uzzibsnīja gaismeklis, izraudams no tumsas četru klātpienākušo sejas un stāvus.
- Nāciet ātri iekšā! paklusi uzsauca nesaskatāmais runātājs.
Kad aiz ienākušajiem aizcirtās durvis un atsizdamies noskrapstēja smagais metāla aizbīdnis, kāds uz galda aizdedza paštaisītu, melni kvēpošu gaismekli ar nepastāvīgu liesmu, blāvi izgaismojot palielās telpas vidusdaļu. Pie galda sēdēja daži bruņoti vīri, taču tumšajos kaktos varēja nomanīt vēl citus cilvēkus, aiz kuriem uz sienām raustījās milzīgas primitīvā gaismekļa mestas ēnas.
- Tevi, vecais, es pazīstu! Un aklo! Bet tie divi nav še redzēti. Runātājs bija pie galda sēdošais. Ieroči ir? barvedis noprasīja.
- Tikai viņam, reģis norādīja uz tēvu. No senajiem krājumiem.
- Tas labi. Vai prot rīkoties?
- Prot gan, atbildēja reģis.
-Jums abiem, vecie, sen laiks uz krematoriju, nevis blandīties apkārt. Toma iedomātais barvedis atgādināja šīs pasaules jaunos tikumus. Vai ārā nevienu nemanījāt?
- Nē, sirmais vīrs atbildēja nevilcinoties un tūdaļ uzdeva pretjautājumu: Esat gan jūs dūšīgi paslēpušies! No kā?
- Nav tava darīšana! no dziļuma uzkliedza cits vīrs. Turi muti un saki paldies, ka ielaidām!
- Lieniet kaut kur malā, nemaisieties pa kājām, ātri nobēra pie galda sēdošais vīrietis acīmredzot viņš tomēr nebija te galvenais.
Jaunpienācēji atrada vēl neaizņemtu kaktu un klusēdami apsēdās uz sintētiskās šķiedras ķeblīšiem arī tie bija palikuši krājumā no senākiem laikiem.
- Ko darām? pēc mirkļa atskanēja balss no tumsas.
- Nāksies palikt še, līdz ieslēgs dienas gaismu, kāds pašpārliecināti secināja. Ko gan citu?!
- Vai tu zini, kas tagad notiek tavās mājās, vai vēl dzīvi tavi bērni, sieva? negaidot atbildi, drūmi pavaicāja pusmūža vīrs ar dziļu griezuma rētu pār kreiso vaigu līdz pat zodam.
- Ko mēs tumsā varam? spītīgi atcirta pašpārliecinātais. Divi nupat mēģināja necik tālu netika! Topat, aiz stūra skanēja viņu pirmsnāves kliedzieni.
Viri uz mirkli apklusa te bija, par ko padomāt.
- Ja būtu kādi sakari! beidzot ieminējās tas, kurš sēdēja pie galda un kuru Toms iesākumā bija kļūdaini noturējis par barvedi. Varbūt kādam tomēr darbojas tālrunis? Izsauktu policiju!
- Policiju?! iesmējās pašpārliecinātais. Ko tu gribi no policijas?! Vēlreiz dabūt pa purnu? Policisti paslēpušies savās alās un nerādīsies līdz rīta gaismai!
- Līdz rīta gaismai… domīgi novilka drūmiķis ar rētu sejā. Ja tādu ieslēgs…
- Ko?! iesaucās pašpārliecinātais. Kā var neieslēgt dienu?!
Neviens neatbildēja pēkšņi visi saprata, ka arī šāda varbūtība pastāv!
Aiz durvīm un logiem pieņēmās spēkā vējš. Patiesībā tā jau bija īsta vētra pa gaisu tika rautas dažādas vieglākas drazas un atlūzas, pa zemi valstītas apgāztās atkritumu urnas un reklāmu statīvi, kaut kas smags, plīstošs atsitās pret kafejnīcas ārsienu.
- Ir gan pamatīgs caurvējš! bilda kāds, kurš līdz šim nebija runājis.
- Caurvējš! pēkšņi iesaucās sirmais reģis. Viņi ir atvēruši metro lūkas! Šis vējš nāk no pazemes!
- Kāda velna pēc?… uzbrēca vīrietis no tumšākā kakta un aprāvās.
- Šis ir dziļāko Zempasauļu vējš! reģis turpināja. Kā es to uzreiz neatskārtu?! Ja mēs tūdaļ neaizdarīsim lūkas, būs par vēlu, viņi mūs iznīcinās!
- Vai tu traks? pie galda sēdošais iesaucās un paliecās uz sirmgalvja pusi, viņa dzeldīgais skatiens ieurbās neprātīgā veča sejā. Mums vairs nav drosmes izbāzt degunu pa durvīm, kur nu vēl doties tālāk tumsā! Sēdi un klusē, ja nekas cits nav sakāms!
- Pats sēdi un klusē! Lai vecais runā! norūca drūmiķis ar rētu sejā.
- Ko mēs varam pa tumsu? pie galda sēdošais protestēja. Un vēl līst vecajā metro? Tur jābūt trīskārt jukušam!
- Vecais, vai mēs drīkstam gaidīt līdz rītam? drūmiķis neklausījās pie galda sēdošā šļupstos. Saki vai drīkstam?
- Nē, pēkšņi ierunājās aklā sieviete. Tie, kas posta Zempasaules, vēl nav apjautuši savu veiksmi, vēl nav nākuši augšā. Še rietumzemē plosās jau iepriekš metro ietikušie nedz to ir tik daudz, nedz tie ir tik bīstami!
- Nav bīstami?! brēca pie galda sēdošais. Nav bīstami! Jūs dzirdat, ko tā vājprātīgā runā? Ko viņa var zināt, viņa taču ir akla!
- Apklusti, zaķa dvēsele! strupi uzkliedza vīrs no tumšākā kakta.
Viņš piecēlās un panāca uz telpas vidu, gaišumā, viri 3. padrukno stāvu vainagoja nesamērīgi liela, plikpauraina galva. Vīrietis notrausa sviedru lāses no pieres un turpināja, vērsdamies pie atnācējiem: Kā noprotu, divi no jūsējiem nāk no Virszemes, tāpēc ir tik nerunīgi. Plikpauris pavīpsnāja. Tas var noderēt, te jau sen nav tādu, kuri kaut ko sajēgtu no īstas tehnikas. Pat es nespēju! Kā tu domā, vai tu varētu tikt kādā sajēgā ar metro lūkām? plikpauris vērsās pie tēva.
- Iespējams. Ja izdosies pieslēgt datoru un atrast vainu, tēvs nevilcinājās ar atbildi. Toreiz metro palīdzēja projektēt un būvēt arī mūsu pasaules inženieri, un lielākajai daļai svarīgāko mezglu piemīt pašatjaunošanās funkcijas… Ja vien pratīšu aizsūtīt tādu rīkojumu.
- Nu ko atliek tikai izgatavot gaismekļus! paziņoja plikpauris. Dod lupatas un eļļu, saimniek!
- Par velti? Nedošu! stīvējās pretī pie galda sēdošais. Jums, vienalga, nekas nesanāks! Uzticēties velna virszemietim? Smiekli nāk!
- Tad smejies, kamēr vēl vari! Pie galda sēdošajam tuvojās vīrs ar rētu sejā.
- Hei, puiši! ierasti uzsauca kafejnīcas saimnieks.
Ap saimnieku ar ieročiem rokās tūdaļ nostājās četri
viņa palīgi un pašpārliecinātais jaunietis kafejnīcas īpašnieka dēls.
- Par eļļu un lupatām es samaksāšu, lai novērstu konfliktu, pasteidzās paziņot tēvs. Lāpas var noderēt kā ieroči.
- Vienalga, nedošu! kafejnīcas saimnieks bija nelaikā iespītējies. Pašiem noderēs! Ja pilsētā neieslēgs rīta gaismu, kur ņemšu eļļu, ja visu pārdošu jums?!