Toms jau sen bija sapratis, ka tēva dzimtajā pasaulē viņa māte ir nelaimīga, viņas un tēva mīlestība pamazām bija izplēnējusi. Kādreiz tik apbrīnotā tēva aizraušanās ar seno civilizāciju vēsturi, mūsdienu Zempasauli mātei jo dienas, jo šķita muļķīgāka. Ne jau tāpēc, ka nemīlētu māti, Toma tēvs centās pēc iespējas ilgāk būt projām no mājām, izdomāt jaunus izpētes darbus, uzņemties dažnedažādus pienākumus viņš juta mātes vēso attieksmi, augošo nepatiku pret dzīvi šajā viņai tomēr svešajā pasaulē.
Dienās, kad ģimenei nācās būt kopā, māte un tēvs varēja stundām ilgi nepārmīt ne vārdiņa, izlikties gandrīz nemanām viens otru. Toms tādās reizēs centās nozust savā istabā, atrast kādu nodarbošanos. Varbūt tieši tādēļ vecāku nepanesamo attiecību dēļ Toms bija tik daudz izlasījis. Viņa smadzenēs drūzmējās dažādi fakti par pasauļu vēsturi, daudzu citu zināšanu fragmenti, tomēr dažreiz Toms neizprotamā kārtā pieķēra sevi pie domas, ka zina daudz vairāk, nekā ir lasījis grāmatās vai dzirdējis stāstām tēvu, tikai šīs zināšanas ir paslēptas kaut kur bezgala tālu zemapziņas apcirkņos…
Toms mīlēja gan tēvu, gan māti, taču nespēja viņiem palīdzēt tāpat kā tagad nespēja palīdzēt pats sev. Tā nu daba bija ierīkojusi viņa smadzenes, ka brīžos, kad pie tām tika pieslēgta jebkāda tehniska ierīce, jebkāda datorsistēma, Toma saprāts it kā iekapsulējās, paslēpās no svešām acīm, viņa zināšanas izgaisa kā nebijušas. Tādās reizēs Toma domāšanas un uztveres ātrums palēninājās desmitkārt, varbūt pat simtkārt. Nav brīnums, ka bezkaislīgā eksāmenu datorsistēma viņu bija atzinusi par totālu idiotu, kuram nav vietas normālu cilvēku pasaulē.
Beidzot, pēc vairākiem gadiem, Toms bija nokļuvis zem pilsētu sargājošā milzu kupola. Šķita, ka Augšpasaule ir vēl klusāka, gandrīz vai neapdzīvota, pat platais, mākslīgo koku apstādītais bulvāris bija patukšs garām bez skaņas aiztraucās tikai dažas pusmetru virs zemes slīdošas automašīnas, bet retie garāmgājēji, Tomu neievērodami, devās ikdienas gaitās. Toms paslīdēja garām skvēram ar tūkstošgadīgu kāda dižgara pieminekli centrā, tad, mirdzot tipveida krāsainajām muzikālajām strūklakām, slīdošā ietve nemanot nogriezās pa labi, mezdama platu loku ap kādu milzīgu būvi, tad ap mākslīgajos zaļumos slīgstošu privātvillu rajonu.
Otrpus bulvārim pletās zaļā zona ar parkiem, ezeru un seklu, krāčainu upīti, kas līkumoja cauri seno pilsētas apbūvētāju veidotām, ar mākslīgiem, mūžam zaļojošiem kokiem un ziedošiem krūmājiem apstādītām paugurainēm.
Toms nolēma turpināt ceļu kājām, gājēju pārejas vietā viņš šķērsoja bulvāri un apstājās. Lai gan Toms sen nebija te iegriezies, šī pilsētas daļa viņam šķita pazīstama tālāk, aiz seno laiku izklaides parka, turpinājās pilsētas nepazīstamā daļa, kurā Toms nebija spēris kāju ne reizi savā necilajā mūžā, līdz šim taču nebija radusies tāda vajadzība! Galu galā arī tur nebija nekā cita tikai, skvēriņu un muzikālo strūklaku atdalīti, standartizēti neskaitāmu villu rajoni un mistiskas, nevienam nevajadzīgas, lielākoties slēgtas iestādes.
Tagad, pirms nav ar kaunu padzīts pat arī no savas pasaules, Toms izlēma pēdējo reizi apmeklēt Augstāko pasauli, patiesībā kaut uz mirkli tajā paslēpties no līdzcilvēkiem un pašam no sevis…
Lai saīsinātu ceļu, Toms nolēma doties cauri parkam, tomēr ar izbrīnu konstatēja, ka izklaides iestāde, iespējams, sen jau nedarbojas, lai gan tās elektroniski slēdzamie vārtiņi nebija aizvērti. Citreiz Toms nebūtu tā rīkojies, taču šobrīd viņš vairāk par visu alka vientulības, tāpēc nevilcinoties devās tālāk, ienirdams slēgtā parka ēnainajās alejās.
Agrā bērnībā tēvs un māte bija viņu te veduši: tad, kad mīlēja viens otru, kad bija viens otram vajadzīgi, lai gan jau toreiz, pirms desmit vai divpadsmit gadiem, lielākā daļa parka atrakciju nedarbojās, cilvēki te nāca tās aplūkot kā vēstures pieminekli, kas dīvainā kārtā vēl saglabājies no senseniem laikiem, kad nebija izgudrotas virtuālās izklaides un ceļojumi. Tagad pietika pieslēgties datoram, lai nokļūtu jebkurā milzu pilsētas daļā, jebkurā tās kaktiņā un stūrītī, lai uzzinātu visu, kas notiek un ir noticis šajā un par šo zemākajā pasaulē, lai koriģētu veselību, lai mākslīgi, ar datora palīdzību uzlabotu garastāvokli, pasūtītu jau gatavu, siltu ēdienu, virtuāli liktu ķermenim nodarboties ar jebkuru sporta veidu, neizejot no mitekļa, pat nepieceļoties no īpašā krēsla…
Arī Toma pasaules cilvēki, saņemot īpašas atļaujas, un tādas bija gan Toma mātei, gan tēvam -, drīkstēja pieslēgties Augšpasaules vispārējās datorsistēmas zemākajiem līmeņiem. Nelaime tikai tā, ka Toms nu nekādi nespēja nodibināt draudzīgas attiecības pat ar mājas datoru. Patiesībā viņš to ļoti gribēja, tikai Toma smadzenes nepārprotami atteicās sadarboties, un punkts, tās kliedza, vaimanāja, tēloja anēmiju, kļuva plānprātīgas un visādi citādi izlocījās! Tāpēc, lai kaut kādā veidā apgūtu mācībām nepieciešamās zināšanas, Toms bija spiests ķerties pie tik neparastas un aizmirstas nodarbes kā grāmatu lasīšana. Par laimi, nepieslēdzoties Toma smadzenēm, pat ar mājas datora vadības pults tastatūras palīdzību no centrālās bibliotēkas bija iespējams izvilināt jebkuras grāmatas fizisku kopiju.
Drīz vien Toms iemanījās lasīt nevis atsevišķus vārdus vai pat veselas rindkopas uzreiz dažās sekundēs viņa skatiens aptvēra un smadzenes apguva vienu vai pat divas lappuses, tikai šo prasmi viņš nevienam neatklāja, pat vecākiem ne. Tas gan bija Toma vienīgais noslēpums, vismaz Tomam tā šķita…
Lūk, tepat aiz pagrieziena jābūt bērnības dienu mazajam karuselim; Toms to atcerējās kā citu, lielāku brīnumu priekšvēstnesi. Un tur jau tas bija uz mūžiem apstājies, pa daļai salūzis, kļuvis tāds kā mazāks, tik nožēlojami primitīvs, taču varbūt tieši tādēļ vēl jo mīļāks, ar nolupušām kādreiz spilgtā, raibā krāsojuma paliekām joprojām cenzdamies iepriecināt vientulīgo tukšumu ap sevi… Toma dvēselē iesmeldzās, neaprakstāmi skaidri viņš sajuta laika dimensijas bezgalīgumu. Kas mūžībai bija tāds karuselis, un kas mūžībai bija un būs viņš Toms?!
Pa atrakciju parka saplaisājušo gājēju celiņu viegla vēja pūsma virpināja un nesekmīgi centās pacelt gaisā nobirušas ziedlapiņas un dažas sakaltušas mākslīgo koku lapas. Mākslīgo?! Pēkšņi Tomā bija radušās muļķīgas aizdomas. Viņš, kā kautrēdamies par savu acumirklīgo, dīvaino iedomu, palūkojās apkārt, lai gan zināja, ka parkā neviena cita cilvēka nav, tad pieliecās un pacēla dažas lielākās lapas tās tūdaļ, pat viegli paburzītas, sadrupa sīkās, neregulārās daļās, tām nebija izturīgā tīklojuma, un tās bija izkaltušas gluži kā īstas, dzīvas lapas! Bet tas taču nebija iespējams, šie koki nedrīkstēja būt īsti! Cilvēkiem jau sen bija zudusi imunitāte pret dzīvās dabas nestabilajām mutācijām dažādu ziedputekšņu koncentrāciju, skābekļa daudzuma izmaiņām, baktērijām, pat kukaiņiem un kāpuriem, kas dzīvoja kokos vai to tuvumā. Turklāt koki kā dzīvas būtnes izstaroja enerģiju, kas ne vienmēr bija labvēlīga konkrētajam cilvēkam, šie koki 72 varēja nomākt, destabilizēt cilvēka psihi, novest pat līdz ārprātam!
Toms satrūkās ja viņu bija spējīgs traumēt visvienkāršākais mājas dators, tad ko gan varēja nodarīt šie dzīvie, gadu simtiem apkārtējo enerģētisko informāciju uzsūkušie milzeņi?! Un tomēr Toms nejuta bailes. Palūkojoties augšup uz zaru režģi un gandrīz necaurredzamo lapotni, viņu pārņēma neparasts miers; skolas gala eksāmens, bailes un kauns par tuvāko nākotni, nelaimīgie vecāki kas gan bija spējīgs sacensties ar šo majestātisko, labestīgo varenību?! Jā, labestīgo Toms to juta ar katru nervu šūnu. Viņš atminējās, ko reiz bija teikusi māte: "Ja tevī mīt labas, gaišas domas, tad sliktais no tevis vairīsies, muks pa gabalu!"