Vai Tomā mita gaišas domas? Viņš nejuta skaudību pret veiksmīgākajiem klasesbiedriem, nepriecājās par citu nelaimēm, viņā mūždien sūrstēja vecāku nesaprašanās, tikai tagad Toms pa īstam apjauta, ka viņš vienmēr -jau no mazām dienām izjutis sevi kā Pasaules, Visuma, Mūžības sastāvdaļu; tās Mūžības, kura nepārtraukti bija, kura kā dzīva upe pulsēja visapkārt, kurā riņķoja tūkstošiem, miljoniem pasauļu, ne tikai šābrīža Toma pasaule! Izmētātas Laikā un Telpā, šīs dažādās pasaules gandrīz nekad nesastapās, taču katrā no tām mita Labais un Ļaunais; šo gigantisko pretmetu cīniņš dažbrīd rosināja esošo sabiedrību progresu, taču bieži noveda līdz pilnīgai iznīcībai, liegdams sasniegt visaugstākos attīstības līmeņus.
Vai Daba, eksperimentējot uz šīs planētas, ir vienlaikus iedēstījusi vairākas, turklāt antagonistiskas pasaules? Kopš brīža, kad Toms, iedams līdzi tēvam, bija nonācis viņu pasaules Zempasaulē, kad Toms izdzirda, ka pastāv vēl citas Zempasaules, par kuru eksistenci un attīstību viņi gandrīz neko nezina, Toms nespēja nedomāt par planētas turpmāko likteni. Un šī milzīgā pilsēta? Kaut kas neīsts, mākslots dvesa no neskaitāmajiem vienādi būvētajiem rajoniem, vienādajiem skvēriem un muzikālajām strūklakām, it kā visa viņu dzīve būtu kāda cita, augstāka saprāta iedomu piepildījums. Jau tūkstošiem gadu nekas nemainījās, tikai radniecīgā Zempasaule pirms kāda laika atšķēlās un pakāpeniski degradēja. Taču šeit nevienu tas neinteresēja, vairs neinteresēja. Un kas norisinājās aiz megapilsētas aizsargkupola? Kas tās par dzīvā saprāta izpausmēm, par kurām reiz pazemē ieminējās tēvs, taču, iztaujāts vēlreiz, klusēja?
deviņpadsmitā nodaļa Zempasaules metro
Toreiz pirms vairākiem gadiem -, ik pa brīdim atšaudīdamies, nonākuši līdz Zempasaules metro apakšstacijai, viņi pēkšņi konstatēja, ka lidojošie nezvēri kā uz burvja mājienu ir pazuduši, tikai viņu asā smaka vēl sitās nāsīs, atgādinot par iespējamo sadursmi. Te, pamestā metro pazemes tumsībā, harpijas bija mitinājušās krietnu laika sprīdi visur mētājās mazāku, žurkām līdzīgu dzīvnieku kauli, daži jau apknābāti 74 gluži kaili, citiem vēl pa asiņainas cīpslas kumšķim iežmaugā, taču nogalinātos un aiznestos cilvēkus nekur nemanīja.
Drūmais vīrs ar rētu sejā drīz vien atrada metro iecirkņa vadības bloka kabīni, varēja manīt, ka viņš te nav svešinieks, tomēr, lai pieslēgtos pie centrālās vadības sistēmas un aizdarītu atvērto zemzemes lūku, viņam prasmes nepietika nācās palīgos saukt Toma tēvu. Un tieši tad, kad tēvs bija iegrimis darbā, viņi uzbruka vesels maitasputnu bars, nez no kāda tumsības kakta pēkšņi uzradušies, un kā aptrakuši metās lejā! Kāds no kafejnīcas īpašnieka palīgiem dzelžainā tvērienā tika sagrābts milzīgajos, līkajos nagos un bez pūlēm pacelts gaisā. Sirmais reģis nespēja palīdzēt, jo viņa nāvējošais ierocis zizlis bija pārvērsts par gaismekli, kāds no palīgiem metās gar zemi harpiju izkārnījumos, taču arī viņš, neganti brēcot, tūdaļ tika parauts gaisā. Toms trāpīgi izmeta cirvīti, tomēr viņu būtu sagrābis cits lidojošais plēsoņa, ja taksometra vadītāja dēlēns prasmīgi neliktu lietā savu blīkšķošo ieroci. No puišeļa neatpalika viņa tēvs, gandrīz vienlaikus izšaujot no visiem trim stobriem, tomēr katrs šāviņš ķēra citu uzbrucēju.
Kafejnīcas īpašnieks un viņa dēls kā prātu zaudējuši centās iespraukties šaurajā metro vadības bloka kabīnītē, aizšķērsodami ceļu tēvam, kurš jau bija paguvis izvilkt ieroci, taču nekādi nespēja to likt lietā.
Ceļu, dodiet ceļu! kliedza tēvs, tomēr viss velti.
Vīrs ar rētu pār vaigu paguva kādam gļēvulim ietriekt dūri sejā. Vēl kādu vīru no kafejnīcas pagrāba harpija, taču, necik augstu nepacēlusi, tūdaļ atlaida tikpat pēkšņi, kā sācies, uzbrukums negaidīti mitējās. No vadības bloka kabīnes, pāri zemē notriektajiem izlauzās tēvs un drūmais vīrs ar rētu pār vaigu, lai reizē ar pārējiem ieraudzītu blāvi mirgojošu miglas mākonīti, kas strauji tuvojās no metro tuneļa dzīlēm, aptverdams un nogalinādams atpalikušos, neuzmanīgākos lidojošos plēsoņas, kas nepretodamies kā tumšas ēnas bez dzīvības krita lejup.
Projām! Augšā pa kāpnēm! kliedza sirmais reģis.
Visi metās uz metro uzeju par laimi, tā nebija tālu. Reģis un aklā kā sargi palika pēdējie, aizšķērsodami ceļu draudošajām briesmām. Un, lūk, viegli trīsuļojošā migliņa jau bija klāt, tā apstājās un itin kā pārdomāja. Toms nojauta, ka nedz tēva ierocis, nedz sirmā reģa apbrīnojamais zizlis šoreiz nelīdzēs tas bija citas pasaules, varbūt citas dimensijas saprāts, kas uz viņiem lūkojās. Kļuva neciešami auksti.
Pēkšņi gandrīz caurspīdīgais miglas mākonītis pašā viducī sabiezēja, savilkās, izveidojot tādu kā cilvēka sejas masku, nepārprotami, tai piemita sirmā reģa vaibsti. Līdzās savilkās aklās sievietes sejas panti, un tad Toms nodrebēja ne tikai no aukstuma vien abas pareģu sejas deformējās, saplūda vienā lielākā un reljefākā, ļoti izteiksmīgie vaibsti neļāva kļūdīties tas bija Toms pats, kurš lūkojās uz sevi un pārējiem cilvēkiem! Mirkli valdīja mēms klusums, tikai mirkli; tad miglas mākonīša Toms neveikli savilka seju smaida grimasē, it kā gribētu ko bilst, vismaz Tomam tā šķita, vēl pēc mirkļa sabiezējums izzuda kā nebijis, kļūdams tikpat blāvi caurspīdīgs kā migliņas pārējā daļa.
Tomam jau šķita, ka viņš ir pārvērties par lāsteku, kad svešais saprāts attālinājās, nenodarījis īpašu ļaunumu, ja neņem vērā vismaz pamatīgas iesnas, kuras nu neizbēgami piemeklēs visus bezgala apmulsušos cilvēku rases pārstāvjus.
"Tad, lūk, kāpēc viņi nav vēl tikuši līdz mums pa īstam, visa banda!" domās atviegloti bilda sirmais reģis. "Mošķi paši tiek vajāti!"
"Nepriecājies par agru," bez ierastās ironijas attrauca aklā. "Tas spēks nāk no aizgājušo dvēseļu pasaules, kas viņus vajā, un ne visiem mums tas ir labvēlīgs, ne visiem…"
"Kopš kura laika tu aizgājušās redzi?" mēģināja atgūties reģis, lai gan tas viņam pagalam nepadevās.
Aklā sieviete pat necentās pielāgoties brāļa noskaņojumam, taču arī izbīli viņas domās nejauta. "Toma dēļ kāds no viņu stiprākajiem nāca šurp," aklā atbildēja un turpināja: "Vai ziņkāres dzīts, vai cita vajadzība, to nezinu ar mani nerunāja."
"Ar mani ne tik!" bija spiests konstatēt reģis. "Ko nu lai dara?!"
"Jālien atpakaļ lejā. Darbs jāpadara līdz galam!" bargi noteica aklā sirmgalve. "No labas dzīves laikam esi palaidies slinkumā!" reģe strostēja savu neizlēmīgo brāli.
Uz kabīni! no aukstuma zobus klabinādams, tūdaļ sauca tēvs un metās lejā. Kamēr harpijas nav atpakaļ!
No viņa neatpalika drūmiķis ar rētu sejā. Sirmais reģis izgaismoja un padeva tiem ceļu. Sardzē pie vadības bloka kabīnes nostājās taksists ar pārlādētu šaujamrīku un viņa drosmīgais dēlēns. Citi lejup doties neuzdrošinājās. Pat Toms mirkli aizkavējās, jo nezināja, kā varētu palīdzēt.
Lidojošie nezvēri pagaidām nerādījās. Drūmais vīrs tiešām kaut ko saprata no šīs novecojušās tehnikas ātri, apejot kodus, tika atrasta iespēja pieslēgties vietējam datoram, taču tas arī viss aizvēsturiskās tehnikas "brīnums" neko neuzrādīja, pat ne kļūdu metro stacijas darbībā, taču tālāk tikt nebija iespējams sistēma tika bloķēta no ārpuses.