- Velna milti! ierēcās vīrs ar rētu sejā. Nevar būt! Kāpēc?
- Ko tur uzrāda? saausījās reģis. Nevar salāpīt?
Taču tūdaļ pie datorvadības pults metās vietējā taksista dēlēns: Laidiet, es!…
Un, pirms kāds paguva noreaģēt, puišelis jau bezgala veikli darbojās ar tastatūru, līdz iesaucās: Ir!
Puišelis ļāva pie datora pienākt Toma tēvam.
- Nu, ko tur rāda?! Reģa pacietības mērs bija pilns, laikam tāpēc, ka savu brīnumieroci viņš bija spiests pārvērst par gaismekli un tagad jutās pagalam nelāgi. Neesat ko salauzuši?!
- Te nekas nav salauzts! nobēra tēvs, jau izmantodams iespēju sazināties ar vietējās datorsistēmas galveno serveri. Neko nesaprotu… Pazemes lūka atvērta pēc rīkojuma no Augšpasaules. No mūsu pasaules!
- Ko?! Kā viņi uzdrošinās! auroja kafejnīcas īpašnieks. Vai tad tie tur vēl joprojām kontrolē mūsu pasauli? nespēja rimties pirmītējais gļēvulis. Nelieši!
- Apklusti! dusmās ierēcās vīrs ar rētu sejā. Aizveries, dzirdi?!
Atcerējies sava tautieša smagās dūres saplacināto degunu, kafejnīcas īpašnieks tūdaļ pamuka dažus kāpienus uz augšu.
- Neko nesaprotu! atkārtoja tēvs. Kāpēc viņi to…
- Nevāvuļo velti! uzbrēca reģis. Vai lūku var aizvērt?
- Laidiet, es… atkal iesaucās taksometra vadītāja dēlēns un tūdaļ metās pie vadības pults.
Tēvs un Toms saprata, ka puišelis, ievadījis viņam vien zināmus kodus un paroles, atvieno vietējo datormezglu no centrāles, uz kādu laiku nobloķējot atpakaļsaiti pretēja rīkojuma saņemšanai, un tikai tad liek pazemes lūkai aizvērties, taču muļķa dators pieprasa pamatojumu šādas rīcības nepieciešamībai.
- Raksti: "Avārijas situācija"! iesaucās tēvs.
Taču puišelis jau bija izanalizējis savu turpmāko rīcību. Viņa pirksti tūdaļ atsāka fantastisko deju. "Avārijas situācija" nelīdzēja dators noliedza, ka tāda pastāv. Šķita, ka puišelis jau iepriekš zinājis, ka šāds formulējums netiks pieņemts, jo galvenā monitora ekrānā tūdaļ parādījās uzraksts "PROFILAKSE". Dators pieprasīja rīkojuma kodu un nevilcinoties to saņēma. Kur šo kodu bija rāvis taksometra vadītāja dēlēns, tas
palika noslēpums. Mirkli "padomājusi", datorsistēma tomēr padevās monitorā parādījās atvērtās pazemes lūkas shematisks zīmējums, tad tas sāka mainīties: lūka pakāpeniski kā visiem šķita bezgalīgi lēni, tomēr tika aizvērta.
- Darīts! kāds iesaucās.
Tomēr puišelis turpināja strādāt. Viņš datorā ievadīja tikai pašam vien zināmas zīmju un ciparu kombinācijas. Datorsistēma nevarīgi protestēja, tā pīkstēja un čerkstēja, monitoru ekrānos uzzibsnīja nesakarīgi attēli, brīdinājuma uzraksti.
- Tā vajag, piedod, kā atvainodamies, kā ar dzīvu radību klusi sarunājās puišelis. Piedod…
Datorsistēma noraustījās agonijā, visu monitoru ekrāni nodzisa, izņemot vienu, kurā bija redzams shematisks zīmējums pazemes lūka tajā bija līdz galam atvērta.
- Viss kārtībā, klātesošos pasteidzās nomierināt puišelis. Tā ir kļūdaina informācija galvenajam datoram. Tomēr viņa balsī nejuta īpašu gandarījumu…
divdesmitā nodaļa Atkal parkā. Cita pasaule
Parka centrālā ieejas taka sasniedza kārtējo krustojumu. Norāžu nebija. Nezin kādēļ Toms nolēma nogriezties pa kreisi šī taciņa šķita vēl nolaistāka, pagalam sadrupušu klājumu, cauri kuram vietumis lauzās bālganzaļi zāles stiebriņi. Toms centās tiem neuzmīt. Nu jau viņš bija pārliecināts, ka arī šī dīgstošā
dzīvība ir īsta, lai gan tā nevarēja, nedrīkstēja būt! Kaut kas te nebija pareizi, taču Toms centās par to nedomāt. Šobrīd viņam vienkārši nepietika laika par to domāt.
Taciņa apstājās pie kūkumu uzmetuša, pa pusei sabrukuša akmens tiltiņa, zem kura burbuļoja neliels strautiņš. Skaidrā straumīte nesteidzīgi locīja garas, šmaugas ūdenszāles, ik pa brīdim pārlēkdama jau puslīdz nogludinātiem akmentiņiem. Toms pagāja nostāk no taciņas un iemērca pirkstu galus dzidrajā, vēsajā ūdenī. Lūk garām aizpeldēja kāda ziedlapiņa, tad sīka zivtele, pārvarējusi pretstraumi, paslēpās ūdenszālēs. Tā tiešām nedrīkstēja būt. Bet tā bija! Šī pasaule vai vismaz tās daļa bija īsta un nepārprotamas dzīvības pilna! Lūk vēl viena zivtele piebiedrojās pirmajai! Starp ūdenszālēm, pie kraupainas akmens radzes stingri piezīdusies, turējās sīku gliemezīšu miriāde. Atlidoja zilspārnu spāre, uz mirkli pieķērās grīslim ūdensmalā, tad, pagrozījusi lielo, acaino galvu, veikli aizlidoja. Vējelis atnesa vieglu trūdu smaku šeit norisinājās mūžīgā dzīvības un nāves rotaļa…
Toms vēlējās aizmigt, aizmirst nupat piedzīvoto kaunu, bezcerīgo izgāšanos, aizmirst rītdienu, vecākus, kaut mirkli palikt šeit, taču kaut kas viņam lika turpināt ceļu un neapstāties, kaut kas viņu aicināja pie sevis, tur aiz akmens tiltiņa, simtgadīgo koku mūžīgajā pakrēslī…
Akmens tiltiņš un tīkamā straumītes burzguļošana zem tā bija palikusi aiz muguras. Patiesībā arī īsta kājceliņa vairs nebija, tikai smilšaina, lapu piebirusi, pagalam aizaugusi, tikko manāma taciņa ievijās puskailā briksnājā. Puskailā?! Te jau valdīja rudens! Vējš iemeta sejā sadzeltējušu lapu riekšavu.
Toms pēkšņi atskatījās un apstulba tur, aiz strautiņa, pletās balta sniega siena. Tiltiņa vietā pacēlās prāva, mīksti pūkaina kupena, un arī pats strautiņš bija pazudis zem ledus un sniega kārtas. Gan šajā pasaulē, gan Zempasaulē tas nebija iespējams zem kupola neeksistēja gadalaiki. Toma pasaules ierīkotāji nebija paredzējuši nedz rudeni, nedz pavasari, nedz vasaru, nedz ziemu. Varbūt viņi nemaz nezināja, ka tie pastāv? Viņi nebija paredzējuši īstus, dzīvus kokus, lai gan nebija nemaz tik grūti radīt stabilu mākslīgo fotosintēzi.
Toma pasaulei trūka kustoņu, tauriņu, īstas smaržojošas un arī vīstošas zāles, nebija saulrietu un saullēktu, nebija jūras un mežu šalkoņas, nebija… nebija… nebija!,.. Šī bija pavisam citāda, sveša pasaule, kuru viņš tagad redzēja, dzirdēja, izjuta ar visu savu būtību, un reizē tā bija tik pazīstama, reāla. Kaut gan šādu pasauli virtuāli nespēja uzburt pat ne viskomplicētākie datori un tā nebija aprakstīta nevienā, pat vissenākajā grāmatā!
Toms no līdzās augoša krūma ērkšķiem klātā zara noplūca brūni sarkanu, vēderainu augli. Viņš to nevilcinoties pārkoda auglis bija īsts, mazliet pasauss, tomēr saldens un aromātisks. Toms noplūca vairākus augļus un ielika kabatā. Kaut kas pazibēja un sastinga biezajā lapu klājienā uz Tomu lūkojās sīksīkas, gandrīz melnas, spīdīgas ačeles, mazais deguntelis pašāvās uz augšu, ostīdams gaisu, tad sīkā, astainā radībiņa nozuda, ierakās kritušo lapu biezumā. Kaut kur kala dzenis. Monotoni, neatlaidīgi…
Jau iedams Toms atminējās, kas viņu sagaida aiz takas pagrieziena. Turpat jau snauduļoja aizaugušais dīķis un, dadžos paslēpušās, melnēja vecās, nodegušās pirtiņas krāsmatas, tad ābeļdārzs un akas vinda, pa kreisi klēts…
Dzīvojamā mājā skanēja cilvēku balsis. Uz lieveņa izspurdza kalpu meita Liene, panācās uz klēts pusi, pasauca: Mārtiņ? Vai tu tur esi? Mārtiņ?
No klēts iznāca priekšstrādnieks Mārtiņš plecīgs, gariem, pakulu piebirušiem matiem.
-Vai pusdienot nemaz nav jānāk? Liene mīļi sabāra. Nu gluži kā mežonis! Vai tāds var sēsties pie galda?