Automašīnas vadītājs piebremzēja, gandrīz apstādināja mašīnu grāvmalā.
- Paklau?! yīrietis izbrīnā lūkojās uz Tomu. Kā tu to visu zini? Ā, sapratu! Viņš bija atradis izskaidrojumu. Tu esi viens no tiem dzimtu sakņu pētītājiem! Tagad jau tas nāk modē. Tad tāpēc tu blandies te apkārt!
Nu varēja turpināt braukšanu. Tomēr kaut kas mašīnas īpašniekam nedeva mieru. Esi gan visu smalki izpētījis… Tu te par visiem tā?
- Varbūt…
- Paklau, bet mūsu mājās taču tu neesi bijis! Eglīšos! Šoferis atkal piebremzēja.
- Esmu. Daudzas reizes… Toms negribēja un neprata melot.
- Ko nu stāsti! vīrietis neticīgi iesaucās. Kad?!
- Krišs bija divus gadus vecāks par mani. Dārta gandrīz gadu jaunāka…
- Kā tad! smējās vīrietis pie stūres. Ar manu vecvectēvu gājāt cūkas ganīt! Esi gan tu jokupēteris! Nu, pasaki: kas tur kādreiz bija, tur, kur tā birztala uzkalniņā?!
- Lejnieku mājas. No turienes Dārta…
- Tā… vīrietis nopūtās. Un ko vēl tu vari pastāstīt? Piemēram par mani arī esi kaut ko uzzinājis?
- Tavs vārds ir Valdemārs, nevis Valdis. Tev ir divas meitas Elīna un Madara. Tu brauc uz pilsētu 90 tādēļ, ka rīt Elīnai būs kāzas. Tur tu klusībā ceri satikt savu bijušo sievu un Elīnas māti Andu, Toms, neskatīdamies uz nobālējušo blakussēdētāju, ātri, kā cenzdamies ko neaizmirst, turpināja. Tu bērnībā netīšām nonāvēji baloža mazuli un nevari to sev piedot. Tev ir vājas plaušas, tāpēc nekad neesi smēķējis. Pirms divām nedēļām autoostā tu sastapi savu klasesbiedreni Viju un nepazini viņu, lai gan viņa tev patika visus skolas gadus… Tagad tu esi apmulsis, jo saproti, ka es stāstu patiesību… Tavas jakas kreisajā krūšu kabatiņā ir zāles, jo tev no rīta atkal sāpēja zobs, taču tu atliec zobārstniecības kabineta apmeklējumu, jo baidies. Vēl? Toms pavaicāja. Bērnībā tu gandrīz noslīki ezerā, taču vēl nebija pienācis tavs laiks…
- Kas tu esi? vīrietis centās runāt skaidri, lai gan viņa lūpas diez ko neklausīja un žoklis bija kļuvis neparasti stīvs.
- Es nezinu…
- No kurienes tu… uzradies?
- Es nezinu… No cita laika…
- No pagātnes?! Vīrietim bija grūti noticēt paša teiktajam.
- Jā, iespējams. Toms nebija pārliecināts, vai tā ir patiesība. Bet arī no nākotnes… No pavisam citas pasaules…
Nejaušie ceļabiedri mirkli klusēja. Saule jau bija nupat norietējusi. No ceļmalas krūmājiem, no grāvju padibenēm izlīda lipīga krēsla.
- Es reiz jaunībā lasīju tādu grāmatu "Marsiešu hronikas". Vīrietis nezin kādēļ iesmējās.
- Rejs Bredberijs. Amerikāņu rakstnieks, tūdaļ atsaucās Toms. Es neesmu marsietis.
- Kas tad? klusi pavaicāja apmulsušais vīrietis.
Toms neatbildēja. Ilgi. Viņš pats daudz ko nesaprata.
- Es izkritu pēdējā eksāmenā… Toms beidzot ierunājās. Tur, manā tagadējā dzīvē… Un tad es nolēmu aizmukt no pasaules, paslēpties, kaut mirkli pabūt projām, citur kur mani neviens nepazīst. Man bija kauns atgriezties mājās pie vecākiem.
- Tev ir mājas un vecāki arī tas jau ir labi.
- Un tad es nonācu šeit, šajā pasaulē! Laikam tāpēc, ka te jau reiz esmu bijis…
- Tas ir skaidrāks par skaidru, ka tu te esi bijis! Šķita, ka vīrietis pamazām atgūstas.
- Nebīsties. Es nevienam negribu nodarīt pāri…
- Tu laikam lasi manas domas?
- Cenšos nelasīt, bet tu esi kā atvērta grāmata. Visa tava dzīve… Tu neproti… paslēpties.
- Dieva zīmes! iesaucās automašīnas īpašnieks. Nevarētu teikt, ka es par to īpaši priecājos!
- Es nojaušu. Toms nevilšus pasmaidīja.
- Tur nav nekā smieklīga! tas, kuram nebija, kur sprukt, tēloja protestu. Vai tad tev nav nekā slēpjama?
- Ir. Un kā vēl!
- Nu, lūk! Ei, paklau! Varbūt tu vari pastāstīt, kas mūs sagaida nākotnē?
- Varbūt. Tu gribi zināt?
- Kāpēc gan ne? Piemēram…
- Nākamās loterijas ciparus es tev nesaukšu, nemaz neceri! smējās Toms.
- Kāpēc ne? vīrietis jutās vīlies, taču patiesu sarūgtinājumu viņa balsī Toms nedzirdēja.
- Man nav tādu tiesību iejaukties jūsu dzīves ritumā. Man ir nojauta, ka es nedrīkstu to darīt.
- Tā varētu būt. Un kas būs, teiksim, pēc simt gadiem?
- Tevis nebūs. Toma balsī varēja saklausīt labsirdīgu ironiju.
- To es saprotu, ka simt piecdesmit gadus nenodzīvošu! Es domāju kas būs noticis ar mūsu pasauli?
- Manuprāt, nekas īpašs. Šajā vietā, kur mēs tagad stāvam, viļņosies divus trīs metrus dziļš ezers. Lejnieki pārvērtīsies par pussalu, tad salu.
- Tātad tomēr silsim…
- Un pamatīgi. Daudz straujāk, nekā jūsu zinātnieki paredz. Taču tas neturpināsies mūžīgi. Dabas spēki ir simtkārt gudrāki par jums. Tiem ir miljardiem gadu krāta pieredze.
- Tātad gaidāmas pamatīgas ziepes?
- Ne gluži. Jau teicu dažu gadu tūkstošu laikā daba izlīdzinās cilvēku alkatības un muļķības radītās pārvērtības, samierināsies ar tām. Protams, daudz kas pagaisis zem okeānu viļņiem, pazudīs salas, saruks kontinenti, taču kāds gudrinieks atradīs lētu un efektīvu paņēmienu sāļā ūdens destilēšanai. Būs atklāti citi enerģijas veidi. Transportlīdzekļiem tiks izmantots Zemes magnētiskais lauks. Cilvēki pamazām pārvērtīs tuksnešus ziedošos dārzos, dzeramā ūdens trūkums vairs nebūs problēma, arī pārtikas netrūks.
- Skaisti! Prieks dzirdēt! Teiktā saturs tomēr nespēja apslēpt neizdibināmas, tikko jaušamas skumjas vīrieša balsī. Kā tad dzīvnieki, putni? Daudzi pazudīs, vai ne tā?
- Diemžēl jā. Arī cilvēku būs mazāk… Krietni mazāk… Neskumsti. Toms pasmaidīja. Toties jūs kļūsiet gudrāki, vairs nebūs karu… Ilgi nebūs…
- Tu teici, ka nāc no citas pasaules. Tātad mēs tie nebūsim?
- Nē. Šī civilizācija ies bojā, bet ne jau cilvēku vainas dēļ. Ne tikai cilvēku vainas dēļ… Tā būs kosmiska dabas katastrofa. Pēc daudziem tūkstošiem gadu.
- Sapratu, klusi bilda vīrietis. Vai tu drīksti man to stāstīt?
- Tev drīkstu…
Automašīnas īpašnieks ieslēdza tuvās gaismas. Kreisais lukturis ceļa grambās trakoti kratījās, mētādams gaismas staru gan uz augšu, gan leju.
Abi braucēji mirkli klusēja. Strauji satumsa. Miglas blāķi izvēlās arī uz ceļa, likdami braukt uzmanīgāk.
- Tu vēlies paveikt neiespējamo, beidzot ierunājās Toms. Tu gribi atgriezties pagātnē, atkal būt kopā ar sievu un meitām…
Vīrietis klusēja.
- Jau trīsdesmit gadus tu centies nokļūt savas vecākās meitas kāzās, Toms paklusi turpināja. Atkal un atkal… Katru rudeni šajā vienīgajā miglainajā naktī. Un nespēj…
- Kāpēc? Tas bija gandrīz nedzirdams izmisuma kliedziens, ne jautājums.
- Toreiz, pirms trīsdesmit gadiem, tu gāji bojā autoavārijā. Diemžēl. Un tava dvēsele negrib ar to samierināties. Tā liek tev atkal un atkal atkārtot šo ceļu, nespēdama aiziet…
- Ko lai es?… dīvainais ceļinieks iesāka un nepabeidza.
- Es tev mēģināšu palīdzēt. Taču tev jāzina, ka tas būs tavs pēdējais brauciens.
- Jā…
Šķita, ka Toma ceļabiedrs pārdomā nupat dzirdēto.
- Kā viņas tagad?…
- Tev ir pieci mazbērni un trīs mazmazbērni. Tava dzīvības līnija nav pārtrūkusi. Vēl ilgi nepārtrūks.
- Paldies… Vīrietis mirkli klusēja, tad saņēmās pēdējam jautājumam. Kas man jādara?