- Nekas. Ar mani runādamies, tu esi iekavējis ierasto braucienu. Šoreiz autoavārijas nebūs. Mēs abi dosimies uz tavas meitas kāzām. Taču tev ir jāzina, ka mūs neviens dzīvais neredzēs.
- Arī tevi ne?
- Arī mani. Toms pasmaidīja. Jo mēs abi esam no citām pasaulēm.
- Trīsdesmit gadus… klusi bilda vīrietis. Trīsdesmit gadus…
- Pasaule ap tevi ir pārvērtusies. Tikai tu to neredzi un nekad neieraudzīsi… Tev te vairs nekas nav darāms. Itin nekas, stingri noteica Toms.
- Es cenšos saprast visu, ko tu man nupat teici. Cenšos…
- Nebīsties. Esi mierīgs un drošs. Arī tu nebeigsies ar šo dzīvi. Tu aiziesi un atgriezīsies… Varbūt drīz, varbūt pēc simt vai tūkstoš gadiem. Cilvēkiem nav lemts uzzināt un izprast savas dvēseles atdzimšanas mistēriju.
- Arī tev ne?
- Arī man…
Automašīna izbrauca uz galvenā ceļa, tas bija asfaltēts. Motors neganti un saraustīti ierūcās, mēģinādams uzņemt apgriezienus, tas izdevās ar grūtībām. Arī ātrumkārba īsti neklausīja pārslēdzās ar aizdomīgu krakšķi.
- Piecpadsmit gadus ar šo te grabažiņu, ja neņem vērā tos pēdējos trīsdesmit… Vīrieša balsī ieskanējās neslēpts mīļums.
- Tos trīsdesmit var neņemt vērā.
- Kur mēs nokļūstam, kad aizejam? vīrietis ievaicājās pēc krietna klusuma brīža.
- To neviens nezina. Tas ir kaut kas pārāks par mums visiem, kas nosaka bezgalīgā Visuma, daudzo pasauļu un mūsu likteņus. Arī šī mana atgriešanās, ieniršana pagātnē ir kāda augstāka Saprāta inspirēta. Šķiet, tā tas ir… Tā tam vajadzētu būt. Elementārā loģika liek domāt, ka neviena no mūsu pasaulēm nav, nevar būt pati pilnīgākā…
Līdz pilsētai vēl bija krietns ceļa gabals, ko braukt. Toms klusībā pārdomāja pēdējos notikumus. Viņš iedomājās savu pasauli, tās Virspasauli un Zempasaules. Kaut kas nešķita pareizi. Lai arī cik sena tā būtu, arī viņa pasaulei bija jābūt apzinātam sākumam, saviem attīstības posmiem. Bez dzīvībai piemērotas dabiskas vides nebūtu varējušas attīstīties cilvēkiem radniecīgas būtnes. Drošības kupols? Bet tas jau no sākta gala bija augsti attīstītas civilizācijas prāta un roku darbs, nejau kaut kādu primitīvu gliemežu radīts! Kur bija meklējams viņa pasaules sākums, tās pirmatnējie aizmetņi? Vai zemākajās pasaulēs? Vai kāds viņus jau pašā sākumā bija radījis tādus, kādi viņi ir joprojām, desmitiem, simtiem gadu tūkstošus ilgi? Vai kāds to var pateikt?
Un viņa, Toma, tēvs ko viņš meklēja un joprojām meklē gan savā, gan Zempasaulē? Vai ne atbildi uz šo jautājumu? Varbūt tēvs to kādreiz ir uzdevis sev un nav radis pieņemamu atbildi, tāpat kā šo atbildi tagad nespēj rast Toms?!
- Te notika avārija, konstatēja Toms, lai gan saprata, ka tagad tam nav nekādas nozīmes.
- Te?! Līdzenā vietā! niknodamies pats uz sevi, nomurmināja automašīnas īpašnieks. Stulbums!
- Migla. Tu steidzies. Slidens ceļš. Centies apdzīt. Saskrējies ar smago.
- Stulbi! Cik stulbi! aizgājējs sevi nežēloja.
Ceļa malā bija saskatāmas zīmes ceļa remonts un apbraucamais ceļš.
- Brauc taisni, tur jau vakar pabeidza ceļa labošanu, kā starp citu bilda Toms.
- Kā tu zini? vīrietim nevilšus paspruka. Ja nu milicija?
- Mūs neturēs! Toms iesmējās. Nepamanīs!
- Neesi tik pašpārliecināts! ironizēja vīrietisrēgs.
Toms to prata novērtēt. Man tiešām žēl, ka tev bija tā jāaiziet.
- Man arī. Šķiet, aizgājējs sāka samierināties ar šābrīža dīvaino eksistenci, pat atguva sev piemītošo humora izjūtu. Kas to būtu domājis, ka tā… Labi, ka viens bez līdzbraucēja.
- Labi gan.
divdesmit otrā nodaļa Avārija
Tālumā jau bija saskatāmas naksnīgās mazpilsētiņas retās ugunis. Nezin kāpēc Tomam iesmeldzās sirds: mazliet, tikko jaušami…
Lūk vāji apgaismotā nomale. Pa kreisi no ceļa vecā kapsēta, aiz tās lejā ezers. Neredzams. Taču Toms zināja, ka tas tur ir gandrīz apaļš kā bļoda un ļoti dziļš. Toms kādreiz bija tajā peldējies…
Un tad tas notika: kaut kas viņu it kā pagrūda, lika atskatīties!
"Nost no ceļa! Ātrāk! Lec laukā no mašīnas!" pēkšņi domās iekliedzās Toms.
Laika vairs nebija atlicis ne sekundes desmitdaļas. Zibens ātrumā caur labās puses priekšējām durvīm Toms rāva sev līdzi reiz nolādētās automašīnas vadītāju. Viņi nepaguva pat īsti ieripot ceļmalas dziļajā grāvī, kad pāri viņu galvām ar milzīgu spēku tika aizmests sadragātais, samīcītais automobilis! Toms jau pēc mirkļa uzslējās kājās. Gaudoja bremzes. Krietnus simt metrus priekšā apstājās armijas kravas automašīna, pēc mirkļa kā aizgulējušās sāka mirkšķināt aizmugurējās avārijas ugunis.
- Tu taču teici, ka avārijas nebūs! no lejas pārmetoši iesaucās Valdemārs. Tu teici!
- Neparedzēju, ka viņam ir likts tevi medīt…
- Nolādēts!
- Tas ir arī viņa liktenis. Nelien laukā! Paliec, kur esi! iesaucās Toms. Izliecies par mirušu!
- Ir darīts! Tas nav grūti! nikni un reizē ironiski noburkšķēja vīrietis dubļu vannā.
No kravas mašīnas kabīnes izslīdēja, izvēlās tumšpelēkas ēnas kunkulis, tas raustīdamies strauji peldēja šurp, iegūdams kāda neradījuma aprises.
- Stāvi, kur esi! Toms tam bargi uzsauca, lai gan juta, ka pats no bailēm dreb kā apšu lapa.
Šķita, ka neradījums viņu ne dzird, ne redz. Tomēr tā nebija Toms velti loloja šādas cerības.
"Tev te nav jābūt!" Toma smadzenēs kā akmens skrāpējums pret stiklu ielauzās pretīgs, čerkstošs uzbrēciens. "Vācies, no kurienes esi nācis!"
"Tu savu esi padarījis!" Toms tomēr neatlaidās. "Ej!"
Toma domu plūsmas enerģētiskais lādiņš acīmredzot bija pietiekami spēcīgs, lai tas, kurš nāca no ēnu pasaules, uz mirkli apstātos.
"Nestājies ceļā!" Melnas enerģijas viļņi izplatījās ap tumšpelēkās ēnas kunkuli kā apļi, kad rāmā ūdenī iemests akmens. Taču tie nenoplaka, tie pat pieņēmās spēkā!
Toms koncentrēja atbildi, enerģijas lādiņš izlidoja kā zilgana liesma un ietriecās mošķī. "Ej atpakaļ!"
Ar to pietika, lai pelēkais tiktu atmests pāris desmit metru tuvāk kravas mašīnai.
"Tu nedrīksti! Es daru savu darbu!" bez emocijām protestēja pelēkais kunkulis, atgūdams iepriekšējo formu.
"Tu viņu paņēmi! Ko vēl tu gribi?!"
"Tu melo! Viņš ir te!"
"Trīsdesmit gadus tu viņam neļauj aiziet!" Toms bija atguvis drosmi.
"Viņš pats neiet!" protestēja pelēkais.
"Tu zini, kāpēc! Ļauj viņam kaut uz mirkli nonākt tur, kurp tiecas viņa dvēsele, un viņš aizies!"
"Man tas nav ļauts!" Pelēkais nepazina nedz kompromisus, nedz bailes.
Toms vēl nespēja novērtēt savas enerģijas iedarbības spēku, taču to acīmredzot apzinājās ēnu pasaules iemītnieks. Un tomēr, lai gan pelēkais, amorfais ēnu valsts izdzimums pagaidām netuvojās, Toms saprata, ka pretinieks pat negrasās un arī nespēj atkāpties. Nezin kādēļ Toms to zināja, itin kā viņi nebūtu tikušies pirmo reizi!
Tikai tagad no kravas mašīnas izrāpās apjukušais un satriektais vadītājs. Viņš kā nemaņā, pieklibodams streipuļoja uz samīcītās vieglās automašīnas pusi.
Nedrīkstēja kavēties. Ar otras acs kaktiņu Toms pamanīja, ka pelēkais neradījums piebriest, kļūst lielāks un tumšāks, no ceļmalā augošo koku un krūmāju ēnām uzsūkdams lipīgu melnumu.
"Zūdi!" domās iesaucās Toms, raidīdams paša dusmām atbilstošu enerģijas lādiņu.