Trieciens bija tik spēcīgs, ka ēnu pasaules sūtītais mošķis sašķīda lēveru lēveros un izgaisa kā nebijis.
Armijas kravas automašīnas šoferis grīļodamies stāvēja ceļmalā un, neko nesaprazdams, blenza uz to, kas bija palicis pāri no otra braucamrīka. Šķiet, viņš jau bija pamanījis, ka mašīna ir tukša un arī tai līdzās nav neviena cilvēka, lai gan pēc tāda trieciena dzīvs nebūtu varējis palikt neviens.
Ar kādu devīto prātu Toms nojauta, ka nedrīkst vilcināties, ka ēnu valstībā mītošie nav apturami tik vienkārši, ka pelēkais atkal atgriezīsies vēl stiprāks, vēl bīstamāks!
"Uz smago mašīnu! Ātri!" domās pavēlēja tas, kurš nupat bija paveicis neprāta darbu piesmējis, iekustinājis to pasauli, no kuras bijās, kurai labprāt meta līkumu pat senie dievi!
Skrienot šķita, ka asfalts ar katru mirkli kļūst mīkstāks, ka tas jau sāk lipt pie zolēm.
Toms pieplaka pie stūres. Jaudīgais dīzeļmotors nebija izslēgts, tas joprojām darbojās, viegli drebinādams kabīni un stūresratu. Toms paguva ievērot, ka Valdemārs kabīnē ierāpjas ar pūlēm viņa apavu zolēm līdzi vilkās izkusušā asfalta stiegras.
Zaldātiņš tā arī netika līdz viņa rīcībā nodotajam armijas braucamajam, taču tam nebija nekādas nozīmes slepkava bez vainas pat nebija spoks, tikai pirms trīsdesmit gadiem risinājušos notikumu atspulgs, jau gaistošs fantoms.
Toms iedzina akseleratora pedāli grīdā. Motoram vēl pietika spēka pagriezt kūpošajā asfaltā iegrimušos milzīgos riteņus, taču Toms saprata un zināja, ka tas nevilksies ilgi, ar katru apgriezienu riepas arvien vairāk pierāva sev klāt piķa un zem tā esošo akmens šķembu kārtu. Melnums jau slējās uz augšu bez riteņu palīdzības, tas centās sagrābt, pielipt, apturēt, nelaist, sodīt!
Un tad viss burbuļojošais ceļa klājums aizdegās, vienā mirklī uzliesmoja kā benzīnā samērcēta lupata.
Tomēr ēnu valstības stratēģi bija kļūdījušies, vismaz pagaidām armijas kravas mašīnas riteņi bija tik lieli, ka liesmas netika pat līdz trešdaļai to augstuma, tikai tumšbrūni dūmi snaikstījās ap kabīnes durvju apakšējām malām. Mašīna strauji kāpināja ātrumu, un izkusušais, degošais asfalts nespēja to aizturēt.
"Kaut nu nesprāgtu riepas!" Toms iedomājās. "Vai neaizdegtos motors!"
Karstums kļuva nepanesams, bija grūti elpot. Motora dzesēšanas šķidruma temperatūras rādītājs pārsniedza kritisko atzīmi un atdūrās pret ciparnīcas augšējo robežu.
Toms, gandrīz nepiebremzējot mašīnu, nogriezās pirmajā pilsētiņas sānielā par laimi, tā nebija asfaltēta. Pie riepām pielipušā, degošā asfalta liesmiņas ātri vien noslāpa, smilšu un dubļu apmestas.
Tālāk ceļš meta slaidu loku ap veco kapsētu. Tā bija puslīdz droša, klusa vietiņa, īpaši naktī. Dažādu laiku aizgājušie tie, kas savu dvēseļu apmulsumā aizkavējušies, nebija ēnu valstības draugi, drīzāk tās gūstekni.
Lai ātrāk tiktu līdz galamērķim, Toms, strauji pagriezdams stūri, vēlreiz mainīja kustības virzienu, likdams mašīnai drāzties cauri aizaugušajam parkam, pa taku lavierējot starp koku stumbriem, ar kravas kastes malām noraudams tiem mizu līdz audu baltumam. Jau pirms krietna brīža Toms bija sapratis, ka šis laiks, būdams tikai trīsdesmitgadīgas pagātnes identiska kopija, pat nežēlīgi deformēts, nespēj iespaidot nedz īsto pagātni, nedz šābrīža reāli pastāvošo pasauli, līdz kurai Toms pat vēl nebija nonācis un nemaz nezināja, vai gribētu tur nonākt.
Turies, drīz būsim klāt! Toms drošināja.
Kā kaut ko pavisam nenozīmīgu Toms atcerējās, ka Valdemārs ne reizi nebija nosaucis savas pieaugušās meitas mitekļa adresi, tomēr nezin kādēļ Tomam tā nebija noslēpums. Vēl viens pagrieziens, un, lūk, jau necilā, tomēr vietumis bruģakmeņiem klātā ieliņa, kurā tik ļoti vēlējās nokļūt nelaimīgais spoks.
Beidzot gandrīz vienlaikus "izšāva" aizmugures riepas, neizturējušas tām uzlikto pārslodzi. Mašīna sametās šķērsām ieliņai. Dzīvais un nedzīvais nolēca lejā, cik jaudas mezdamies uz priekšu. Austrumu pusē jau blāzmoja rīts, nepārprotami vēstot to, ka laikam še ir savs saspiests ritums.
divdesmit trešā nodaļa Lamatas. Vecā fotogrāfija
Kad abi mucēji sasniedza ilgi loloto galamērķi, saule jau bija uzlēkusi. Svaigi krāsotās divstāvu koka mājeles ēnā Toms uzreiz pamanīja kā sēni augam pelēkās valstības mošķi, taču tas vēl nebija tik liels un ne uz pusi tik stiprs, lai viņus kaut nedaudz spētu aizkavēt.
"Pazūdi!" pat neapstādamies domās gandrīz vienaldzīgi uzsauca Toms. Nu jau viņš apzinājās, cik niecīgam jābūt raidītajam enerģijas lādiņam, lai pelēkais neradījums tiktu saplēsts driskās, uz kādu laiciņu padzīts no šīs vai citas vietas.
Toms strauji atvēra žoga vārtiņus un iesteidzās pagalmā. Valdemārs viņam sekoja. Te neviena nebija.
Valdemāra meitas dzīvoklītis atradās koka mājeles otrajā stāvā, trepju telpā varēja nokļūt pa reiz stiklotām bijušām sētas durvīm. Durvju caurumi bija cītīgi aizdarīti ar laika gaitā nomelnējušiem saplākšņa gabaliem, tomēr Toms redzēja tiem cauri.
- Stāvi! Atpakaļ!
Valdemāra roka sastinga, nepieskārusies durvju rokturim.
- Nost! vēlreiz strupi iesaucās Toms.
Spoks atlēca malā. Un tad Toms ar domu spēku izgāza, izcēla durvis no eņģēm.
Trepju telpā kā čūskas vijās un locījās pelēkmelnas vērpetes, nespēdamas tajā satilpt.
- Nāc laukā! Toms iekliedzās.
- Tu netiksi garām! Tu esi par vāju! Tev jāpazūd! Viņš ir mūsu! dažādās balsīs šņāca milzīgais, melnais murskulis.
Nebija jēgas strīdēties. Drēbes uz Valdemāra pleciem saules staros jau sāka kūpēt.
- Slēpies no saules, tā tevi sadedzinās! Toms viņam uzsauca un melnējošajā murskulī ietrieca zilganbaltu, pulsējošu gaismas lodi.
Mirkli šķita, ka vijīgās vērpetes tūlīt aprīs, noslāpēs lodes starojumu, taču notika pretējais vienā punktā savilktais gaismas kūlis kļuva mazāks, koncentrējās vēl vairāk un tad uzsprāga, piepildot visu kāpņu telpu ar zeltainu gaismu, izspiežot ēnu valstības sūtīto tumšo enerģiju. Zaudējis spēkus, melnais virpulis nebija zaudējis apmērus un nevainojamo pienākuma apziņu tas tūdaļ centās uzbrukt Valdemāram.
Toms riskēja, viņš apzināti ļāva tam notikt tumšais mākonis, ietīdams Valdemāru savās vērpetēs, kaut uz mirkli paglāba jau gandrīz aizdegušos spoku no iznīcinošajiem saules stariem. Domās Toms pavēlēja virpulim pacelt Valdemāru un nest uz mājas pusi. Iztērējot pēdējās enerģijas paliekas, melnais mākonis to paveica, bet vienlaikus pats acīm redzami dila, kļuva manāmi caurspīdīgāks.
- Paldies! Toms neaizmirsa pateikties nupatējam pretiniekam, pirms tā atliekas iemetās pagalma vidū augošā milzīgā ozola pazarēs.
Toms pazina šo ozolu un pagalmu, viņš pazina necilo divstāvu koka mājeli. Tā bija tā pati, kurā viņš reiz dzīvos, kad būs piedzimis! Šis laiks nebija aiz kalniem.
Valdemārs atkal sāka kūpēt. Toms viņu iestūma kāpņu telpā. Spokam vajadzēja kādu brīdi, lai atgūtos, un tad viņš paša spēkiem spētu kaut cik tikt uz priekšu.
Saule jau bija zenītā. Pagalmā iebrauca kāzinieki.
- Durvis! Kā tad tā? Kas to nostrādājis?! pārsteigumā un neizpratnē iesaucās jaunās sievas māmuļa, vēl kūpošā spoka bijusī laulene.
- Neuztraucies, viss būs štokos! viņu mierināja jau krietnu devu grādīgā nobaudījis, pagalam izstīdzējis tēvainis. Galvenais, ka meitiņa pie vīra!
- Nav jau tava meita, ko vāvuļo! tēvaini apsauca resna, neganti izkrāšļojusies būtne. Vīri! Durvis atpakaļ eņģēs un tad tikai augšā!