- Kāda ruņa! Ko vajag, to vajag! vīri nepretojās.
- Lai nu paliek, ko nu smērēsies labos uzvalkos! Valdemāra bijusī sieva samiernieciski iebilda. Gan jau vēlāk…
- Kad būs pavisam apdzērušies?! krāšļošanās speciāliste bija nepielūdzama. Pie darba! Nelūriet kā auni uz neizgāztu žogu! Aiziet, slīmesti!
Daiļkrāsotājas pavēles, lai gan ironiskas, tomēr nebija pārlieku aizvainojošas, tāpēc vīri bez ierunām ķērās pie darba.
- Valdis tomēr neatbrauca! Tēvs… kāda pusmūža sieviete jau kāpņu telpā paklusi, bet indīgi izmeta tāda paša svaiguma sievai.
- Varbūt vēl atskries? nenoteikti bilda otra sieviete.
- Kur nu, ja jau zagsā nebija! Kam vajadzīgi tādi tēvi?! Lai tik iet uz neatgriešanos!
- Jā, vēl nenoteiktāk bilda otrā sieviete. Varēja gan nojaust, ka viņa tomēr bija citādās domās par vīriešu staigāšanu.
Valdemārs pirmajā mirklī centās paslēpties kaktā aiz Toma muguras, tomēr drīz saprata, ka viņu neviens neredz.
Tikai tad, kad visi mājinieki un kāzu viesi bija uzkāpuši augšstāvā, turp doties sadūšojās arī abi neredzamie un neaicinātie ciemiņi.
Nezin kāpēc Valdemāra jaunākā meita Tomam šķita pazīstama jau kāpņu telpā garām ejot… Madara… Nu, protams! Toma nākamā māmiņa! Vēl gandrīz pusaudze, gandrīz vienā vecumā ar šābrīža Tomu! Nu jau arī Toms vēlējās piedalīties Valdemāra vecākās meitas Elīnas kāzu svinībās, kaut mirkli būt līdzās Madarai un viņas mātei Annai, kura taču bija… būs viņa vecāmāte!
Un Valdemārs? Tas trakoti apsvilušais spoks, kaut arī neklātienē, tomēr reiz taču kļūs par viņa Toma vecotēvu! Tikai dažās vecmodīgās, melnbaltās fotogrāfijās redzēts, turklāt nupat apsvilis, spoks nu nemaz nešķita pazīstams.
Un tikai tagad Toms atminējās, ka tad, tajā pirms daudziem miljoniem gadu pagājušajā nākamajā dzīvē, kad viņš bija desmit vai vienpadsmit gadus vecs, bija atgadījies kāds dīvains notikums… Reiz, pāršķirstot veco fotoalbumu, māte, klusi iekliegušies, izlaida to no rokām. Kad Toms piesteidzās un, neizpratnē jautājoši lūkodamies, pacēla nokritušo albumu, māte ilgi nespēja bilst ne vārda. Beidzot kaut cik atguvusies, viņa drebošiem pirkstiem atšķīra lapas, kurās bija iestiprinātas mātes vecākās māsas kāzu fotogrāfijas. Arī Toms tās vienu otru reizi bez īpašas intereses bija aplūkojis.
- Paskaties, vai es jau nejūku prātā! māte ievaidējās.
Tas nu gan nebija uz labu mātes vaidēšanas gradācijas Toms pazina lieliski! Šī piederēja pie sliktā gala. Tomēr, neko sevišķu nepamanījis, Toms jau grasījās atdot albumu mātei, kad piepeši sastinga kādā vairākkārt redzētā kopīgā fotogrāfijā aiz kāzinieku pēdējās rindas bija uzradušies divi miglaini tēli. Toms droši zināja, ka agrāk to tur noteikti nebija! Viens bija tumšāks, tas stāvēja malā, šī radījuma aprises tikai izskatījās pēc cilvēka, otrs bija gandrīz vidū, aiz Toma vecāsmātes. Gaišs, tomēr asākām kontūrām, ar samērā skaidri saskatāmiem sejas vaibstiem šis miglainais tēls nepārprotami atgādināja Toma vecotēvu, tādu, kādu viņš to atcerējās redzējis citās, vēl senākās fotogrāfijās.
- Nu, ko tu saki? Vai redzi kaut ko?
- Vecaistēvs? nedroši iesāka Toms.
- Ak Dievs! turpināja vaidēt māte. Viņš taču bijis ar mums! Avārija notika agrāk no rīta, un viņš pie mums ieradies, kā nu pratis…
Pēdējos vārdus māte gandrīz nespēja izrunāt, viņas acis pildījās asarām.
- Neraudi, mamm… Viņš tomēr atnāca…
Māte satrūkās vēlreiz pat cauri asaru migliņai viņa ieraudzīja tādu skatienu, kādu nebija redzējusi nevienam no pieaugušajiem cilvēkiem, kur nu vēl bērnam. Šķita, ka sievietē raugās divi atvari tik dziļi, ka Madara novērsās, vēl ilgi nespēdama koncentrēt domas, nespēdama piecelties, nespēdama apjēgt pati sevi un šo pasauli, kas visapkārt…
* * *
- Man nu jāiet. Toms izdzirda līdzās klusu balsi. Tā bija Valdemāra balss: citāda nekā līdz šim mierīga, atsvešināta.
Vectēva spoks negaidīja Toma atļauju beidzot viņš bija brīvs no visa, no sevis paša. Beidzot, pēc trīsdesmit gadiem, viņš bija gatavs šīs pagājušās dzīves pēdējam ceļojumam…
Valdemārs nokāpa pa svaigi piekrāsotajām kāpnēm, tad, ne mirkli nešaubīdamies, izgāja laukā, pagalmā.
Pēcpusdienas saules stari apņēma būtni, kurai nebija ēnas. Pirms uzliesmot, izgaist mūžībā, tas, kuram šajā dzīvē bija dots vārds "Valdemārs", paguva atskatīties un uzsmaidīt.
- Paliec sveiks un paldies tev, Tom. Bez tevis es to nebūtu spējis paveikt… Paldies! Un gan jau reiz tiksimies…
Toms zināja, ka tā ir patiesība. Viņš to bija zinājis bezgalīgi daudzas reizes…
Vienā mirklī gaišas liesmas apņēma vectēvu-spoku kā trīsdesmit gadus kaltušu, sīku papīra lapiņu. Un tas arī viss, pat ne dūmu strūkliņas!
Toms uzmeta skatienu vecajam ozolam, mājelei, kurā reiz pavadīs un ir pavadījis pusi mūža, plašajam, drīzai apbūvei nolemtajam laukumam aiz tās. Viņam te nekas nebija darāms. Pagaidām…
Kāda balss viņu aicināja, kāds gribēja ar viņu tikties. Šeit ēnu valstībā?! Toms atskatījās pār plecu māja bija pārvērtusies, veco ārdurvju vietā citas, bez bijušā stiklojuma vietām, blakus neliels priekšnamiņš un otras ārdurvis. Sienu krāsojums cits, atlupušajās vietās zem tā varēja pamanīt vismaz trīs vai četras iepriekšējo krāsojumu kārtas. Gar mājas sienu, vietām aizsedzot logus, auga balto un violeto ceriņu krūmi. Pirmīt to te nebija.
Toms palūkojās uz pagalma pretējo pusi viņš bija gandrīz pārliecināts, ka tur aiz mūžvecā ozola melnēs lietavās izmirkušie malkas šķūnīši, viņa vecāku un augšstāva kaimiņa Fedjas īpašums, un kļūdījās! Šķūnīši bija jauni, tikko uzslieti. Toms kā apreibis, pilnu krūti ieelpoja svaigi zāģēto, neēvelēto skujkoku dēļu smaržu.
Un pēkšņi Toms saprata. Itin visu. Viņš vēl nebija piedzimis! Viņa gars un dvēsele vēl nebija ieradušies šajā pasaulē!
Tikai tagad Toms atviegloti, kā smagu darbu padarījis, nopūtās, un ne bez iemesla šī vairs nebija bezdibenim līdzīgā ēnu valstība, pat ne tās atspulgs! Nespēdama savā varā noturēt apmāto spoku Toma vecotēvu, tā bija zudusi līdz ar Valdemāru!
divdesmit ceturtā nodala Aizlaiku reģe
Nu jau Toms pavisam skaidri saklausīja uzstājīgu, gandrīz pavēlošu aicinājumu. Bija vien jāpaklausa, ko darīsi, ar veciem cilvēkiem nav nekādi joki. īpaši, ja tie ir burvji un pesteļi!
Patiesībā Toms, ak, cik ļoti vēlējās satikt veco reģi šīs sen zudušās pasaules Rūtas vecomāti. Viņam bija sakrājies tik daudz jautājumu, ko uzdot Viedajai.
Toms uzmanīgi aizvēra sētas vārtiņus. Ieliņa gar māju vēl nebija noasfaltēta. Nu, protams! tas notiks tad, kad Tomam būs septiņi gadiņi, kad viņš roku rokā ar Rūtu pirmo reizi dosies uz skolu!
Jau iedams Toms pēkšņi, kā ar auksta ūdens šalti apliets, atcerējās, ka šorīt savā pasaulē ir izkritis gala eksāmenā. Šorīt? Viss šķita tik reāls un reizē nereāls. Viņš pat nebija pārliecināts, vai tagad šajā pasaulē kāds pretimnācējs spētu viņu ieraudzīt. Varbūt šajā vietā un laikā viņš pats bija tikai spoks, acumirklīgs fantoms?
Vismaz pretī cilpojošs krancis viņa vizuālo esamību apliecināja nepārprotami vispirms tas apstājās, tad, aizdomīgi pašķielējis, kaut kā savādi, īsi iekaucās un, asti kājstarpē iežmiedzis, pat neatskatījies metās projām, ko kājeles nes.