- Vai tu nāc vai varbūt baidi suņus? Toma smadzenēs ielauzās apkaunojošs aizrādījums.
- Jau eju! Toms bija spiests taisnoties.
- Vari nesteigties, ja gribi te palikt uz visiem laikiem…
To nu Toms negribēja. Viņš pielika soli, gandrīz jau skrēja. Un tad kaut kas lika spēji apstāties kāda neskaidra, nomācoša doma pēkšņi ieguva zibensskaidras aprises. Pelēkā valstība! Tā bija tūkstoškārt spēcīgāka par to, par kādu izlikās. Tā viņam pa īstam nemaz neuzbruka! Bet ne jau aiz bailēm vai žēluma to pelēkie nepazina. Viņiem bija kāds cits, Toma saprātam apslēpts mērķis.
- Nu jau esi par kapeiku tuvāk, paziņoja reģe un tūdaļ īsi, gandrīz pikti piebilda: Man neprasi! Ko viņi tur perina, to pat es nezinu.
Toms atsāka skriet un iedomājās, ka tagad nenāktu par ļaunu mazliet palidot, kā viņš to mēdza darīt savā tālās nākotnes pasaulē.
- Pat nemēģini! uzkliedza reģe. Tā tik vēl trūka! Biedēsi man te godīgus cilvēkus!
- Bet es taču neprotu! Bez liddēļa! iebilda Toms.
- Ko var zināt, no tāda sprukstiņa visu ko var sagaidīt!
Šā laika Viedajai piemita neatkārtojama, dziļi inteliģenta, kaut vecišķa loģiskā domāšana.
- Ņirgāsies? iedzēla reģe.
Un indivīda tiesības neatklāt privāto domu slēptākās izpausmes kāds te brutālā kārtā mīdīja kājām.
- Kas tās par slēptajām izpausmēm? brīnījās šā laika Varenā. Tu taču pats visu izpaud! Un tūdaļ jau pavisam citādā balsī piebilda: Tuvāk nenāc…
- Kāpēc? nesaprata Toms.
-Mums katram sava pasaule plecos, Tom…. Katram sava… Mēs nedrīkstam viens otram tuvoties…
Viedā, lai arī kā centās, pati nespēja apslēpt satraukumu satraukumu un tik bezgalīgas skumjas, ka Toma dvēsele nodrebēja; viņš nojauta, ka reģe kaut ko ļoti svarīgu nepasaka līdz galam, neuzdrošinās teikt, Tomu žēlodama.
- Vai tu mani izsauci? No manas pasaules. Tomam kaut kas iešāvās prātā.
- Tik stipra neesmu. Toms juta, ka reģe pasmaida.
- Pelēko Valstība?
- Iespējams… it kā negribīgi Toma aizdomas apstiprināja neredzamā sieviete. Vai kāds, kurš tajā mīt. Pelēko Valstībā nav laika robežu nav pagātnes, nav nākotnes… Tajā visas pasaules ir vienas Lielā Radītāja elpas appūstas…. Gandrīz visas…
- Gandrīz? Toms atkal nesaprata.
- Netincini! Gan pats visu sapratīsi, kad pienāks laiks! reģes balsī ieskanējās piktāka nots. Ej!
- Kurp lai es dodos?
- Atpakaļ!
- Atpakaļ nākotnē? Kā?
- Cauri Pelēkajiem vārtiem! dzelžaini pavēlēja sieviete.
- Man bail!
- Par to nebrīnos. Gan jau viņi tevi neaiztiks, ja šurpceļā cauri savai valstībai palaida… Gan jau viņiem ir kaut kas padomā…
Tā varēja būt patiesība, taču biedējoša patiesība tāda, par kuru Toms visiem spēkiem centās nedomāt un tomēr jau pēc mirkļa nespēja apvaldīt auļojošos prātus.
- Saki! Toms iekliedzās. Vai mana nākamības pasaule ir Lielā Radītāja elpas appūsta? Saki!
Seno laiku reģe klusēja ilgi, bezgala ilgi.
- Nezinu, beidzot atbildēja šā laika vēl nepiedzimušās Rūtas vecāmāte un tad vēl klusāk piebilda: Saki, vai tavā laikā es…
- Jā, tu esi! Un tavs brālis! Jūs esat, esat! Mūsu Zempasaulē!
- Tātad viņi pat mūs ir pakļāvuši savai varai… Pat mūs!
- Kas viņi?! Toms kliedza.
-Viņi… un tagad arī tu, Tom, jūs esat citādie… Ej… Un lai Dievs stāv tev klāt, ja tas maz iespējams…
Toms klusēja. Viņš saprata, ka Viedā vairs nerunās. Viņas pēdējais paudums bija izteikts tādā balsī, ka sāļas siekalas saskrēja mutē, taču Toms tās nespēja norīt. Viņš juta, ka mati pakausī saslienas stāvus; viņš bija uzzinājis to, kam pat domās baidījās un nespēja pieskarties. Jā, viņš nāca no citas pasaules, taču tā bija ne tikai cita, bet arī citādai
Kāda?! Kāpēc pelēkie viņu neaiztiek? Varbūt Toma nākotnes pasaule ir nedzīvajai, pelēkajai rada? Varbūt ir vēl ļaunāk? Vēl ļaunāk?! Vai tas maz iespējams? Vai tad arī viņi nejūt sāpes? Vai viņiem nepiemīt līdzjūtība, draudzības un pašuzupurēšanās jūtas? Vai viņi nesēro par aizgājējiem? Vai viņi neiemīlas un netop mīlēti? Vai viņiem nav ģimenes saišu, bērnu un mazbērnu? Vai viņa Toma nākotnes pasaulei nav diženas,
simttūkstošgadīgas pagātnes un vēl varenākas nākotnes izredžu?
Nē, nē, nē! kliedza, protestēja nākotnes Toma saprāts. Tas visiem spēkiem centās aizstāvēties!
Otrā daļa Ar liesmojošu brūci sirdī
Tomēr kaut kas bija mainījies: kādu sīku šaubu sēkliņu seno laiku Viedā bija iedēstījusi Toma dvēselē. Viņš jauta to briestam krūtīs, viņš jau zināja, ka tā augs, ne mirkli nedodama miera, līdz Toms noskaidros patiesību, pat ja tā viņam būtu pēdējā…
divdesmit piektā nodaļa Viens naktī
Zvaigžņu un galaktiku miljardu izrakstītā debesu velve meta loku pār Toma galvu. Tālas un vēl tālākas neredzamas planētu sistēmas no tapšanas mirkļa līdz zudībai varēja kļūt par mājvietu Saprātam. Daudzām tas neizdevās, taču nedaudzās izredzētās Visuma laika un telpas bezgalībā kļuva par simtiem un tūkstošiem Saprātam noderīgu dzīvības formu mājvietām, līdz Lielais Radītājs dažas dzīvības formas atzina par sevis cienīgām, dāvādams tām Dvēseli un Garu. Tā tas bija no sākta gala, un tā tas būs mūžīgi, līdz Visums atkal sarausies vienā punktā un bezgalīgo reizi radīsies no jauna…
Tikai tagad stāvot klaja lauka vidū Toms apzinājās, cik ļoti viņam nākotnes pasaulē ir pietrūcis zvaigžņotās debesu velves! Viņš mīlēja gan šo, gan citas pasaules, viņa Gars mīlēja Lielo Radītāju, juzdamies tā daļa, būdams atbildīgs par planētu, par katru niecīgāko dzīvībiņu uz tās.
Viņš nevarēja, nedrīkstēja piederēt citādo pasaulei. Tikai ne viņš!
Taču kaut kas bija noticis! Kaut kas neiedomājams. Kaut kas tāds, kas pat mūžam nemainīgajai Pelēko
Valstībai lika rīkoties neizskaidrojami pretēji tās dabai un sūtībai. Šķita, ka pelēkie, palikdami gandrīz neredzami, izvairīdamies no tiešas saskarsmes, viņu vēro un vērtē. Kāpēc?!
Toms juta rudenīgās nakts dzestrumu. Ar visu ķermeni viņš izbaudīja šobrīd vienīgo iespējamo kontaktu ar šo pasauli, nenodarot tai pāri. Nakts viņu nebiedēja, arī pelēkie nešķita tik bīstami, viņa bieds bija kas cits viņš pats un viņam līdzīgie nākamībā.
Nē, viņiem nebija nedz astu, nedz āža kāju, nedz ragu pierēs, viņi nebija vampīri vai spoki! Viņi bija cilvēkil Taču viņi nepazina zvaigžņu starojumu, jo virs viņu galvām pletās Megapoles kupoli. Viņiem teica, ka ārpusē valdot briesmīga radiācija pēc sen zudušās civilizācijas bojāejas -, pasaule, kurā nav dzīvības. Taču Toma tēvs apgalvoja, ka tur, ārpusē, ir dzīvas, iespējams, saprātīgas būtnes. Un, ja tur ir mūžīgā radiācija, tad kā radās viņu gatavā, vienveidīgā pasaule? Tā ir nemainīga daudzus tūkstošus gadu. Tai nav rodams pirmsākums. Ja nu vienīgi Zempasaulēs, dziļi pazemē. Varbūt tur slēpās atbilde?
Toms nesteidzās, viņš zināja tagad zināja, ka neko nevar nokavēt. Tepat līdzās, pustumsā, dusēja pilsētiņa sīka un neaizsargāta, mūžīgā laika krustcelēs iestrēgusi. Neaizsargāta? Te kāds bija licis piedzimt Reģei un pavisam drīz liks piedzimt arī Tomam. Pēc nieka četrpadsmit gadiem šo pasauli apciemos Zets. Un caurskries kāds ļaunuma apsēstais.
Zets! Toms viņu atminējās. Viņiem izdosies pieveikt tumsas spēku sūtīto tur, pagātnē, kur ļaunais būs iesprucis, kaut tas nenāksies viegli.