Krītošs meteorīts debesīs ievilka gaistošu švīku. Pie zemes pieplakušo, mitruma piesūkušos zālienu skāra pirmā salna.
"Ja tagad kaut kur tuvumā būtu Zets!" Toms izmisis domāja. Cik ļoti viņam šobrīd pietrūka īsta drauga padoma… Zet, vai arī tu man nedrīksti tuvoties? Zet! puisēna kliedziens izskanēja aizlaiku tukšumā.
Toms zināja, ka atbildi velti gaidīt. Tikai vējš iešalcās tuvējās kapsētas koku lapotnēs, kaut uz īsu mirkli radīdams dzīvības ilūziju.
"Dzīvības ilūzija?" nodomāja Toms. "Dzīvības ilūzija," viņš atkārtoja. Kāda neskaidra doma tās acumirklīga, kā no saprāta bezdibeņiem izlauzusies atblāzmas kripata iešāvās zemapziņā tik neskaidra, ka Toms to pat neprata loģiski noformulēt.
divdesmit sestā nodaļa Harons
Bija pienācis brīdis, kad jāatgriežas nākotnē. Toms nesteidzīgi devās uz kapsētas pusi. Tāpat kā ar ķermeni viņš juta rudenīgās nakts dzestrumu, ar kādu citu maņu viņš sajuta Pelēkās Valstības klātbūtni tepat līdzās. Ar vienu kāju viņš jau bija šajā valstībā!
Tomu apņēma pilnīgs klusums tāds, ka sāpīgi iedžinkstējās ausīs. Mirkli viņš dzirdēja savas sirds pukstus. Taču tad pieklusa arī tie. Pazuda viss gan pilsētiņas, gan vecās kapsētas, gan visa šā laika klātesme! Viss sastinga Toma apziņā kā fotogrāfija, ievietota biezā, bezgala biezā atmiņu albumā…
Visapkārt savilkās pelēka migla. Toms vairs nejuta savu ķermeni, viņš nejuta zemi zem kājām šķita, ka viņš lido, strauji ceļas augšup, ietinies miglas mākulī.
Toms palūkojās lejup tur migla šķita tumšāka, biezāka, tā jau apņēma, aprija laika dzīlēs zūdošo pilsētiņu un tās apkaimi.
Pacelšanās nebija ilga, Toms juta, ka atkal tuvojas zemei, taču tagad tā piederēja Pelēko Valstībai. Sastingusi un nedzīva, tā atpleta laika un telpas vārtus bez sagaidītājiem un fanfarām, bez pagātnes un nākotnes, bez labā un ļaunā. Kāpēc?! Ko viņi grib?
Toms atkal stāvēja lauka vidū, aiz ezera jautās pilsētiņas retās ugunis, baznīcas smaile ar krustu galā, taču Toms zināja, ka tā ir tikai ilūzija.
No miglas iznira cilvēka stāvs, tas ātri tuvojās. Valdemārs!
- Nāc! aprauti, bez jūtu izpausmes izmeta velis vai tas, kas viņā šobrīd slēpās, un tūdaļ pagriezās, lai ietu.
- Pagaidi! iesaucās Toms. Valdemār!
Būtne apstājās un atskatījās, taču tai bija citas svešas, par pelēku masku sastingušas sejas vaibsti.
Toms apjauta, ka nejūt pamatu zem kājām, tomēr spēj to saskatīt. Tā bija smilts, kam viņa apavi pat nepieskārās, tikai pelēka smilts visapkārt. Un tad gājiens atdūrās pret ieslīpu, no gigantiskiem, gandrīz gludiem akmens bluķiem veidotu sienu, kas pazuda kaut kur augšā miglas vālos un tumsā.
Nekur nemanīja kādu eju vai visniecīgāko spraugu, tomēr velis pat nedomāja apstāties ne reizi neatskatījies, fantoms nozuda akmens bluķī, izgāja tam cauri. 122
Toms redzēja, viņš spēja saskatīt, ka aiz simtiem metru biezā akmens bluķu krāvuma plešas ezers. Viņš zināja, ka tā vidū atrodas sala. Viņš to zināja! Nu jau viņš zināja, ka virs salas un ezera slienas milzīga piramīda, ko cilvēki sensenos laikos nodēvējuši faraona Heopsa vārdā. Taču tas, kas atradās uz salas, bija daudzkārt senāks par šo akmens bluķu krāvumu, tas nepakļāvās laika varai, tas pat nenāca no šīs planētas Oriona zvaigznājs bija viņa iepriekšējā mājvieta iepriekšējā, taču ne pirmā. Un arī Zeme nav un nebūs pēdējā!
Toms nevilcinoties izgāja cauri akmens sienai, viņa ķermenis to nejuta. Šeit, ezera krastā, Toms apstājās, viņš nejuta bailes, nebija izbrīnīts vai pārsteigts beidzot viņš bija atgriezies kādā no savām iepriekšējām dzīvēm! Viņš bija atgriezies kārtējās mājās.
- Varenais Amon! klusi bilda Toms, noliecis bijībā galvu. Bezgalīgā, mūžīgā Visuma aizstāvi, Dzīvības sargātāj…
- Nāc! Šķita, ka velis tomēr viņu steidzina. Tu nedrīksti te uzkavēties pārlieku ilgi.
Pelēko Valstības fantoms bija apstājies krietnu sprīdi pirms tumšajiem ūdeņiem, no tiem vairīdamies un uzmanīdamies, lai tikko jaušamie, laiskie uzplūdi neskartu viņa garā, pelēkā apmetņa stērbeles.
- Man tālāk doties nav ļauts, vienaldzīgi paziņoja aizlaiku velis, pagūdams atlēkt no ūdens šķirtnes, kad kāda uzplūdu mēle pēkšņi izliecās uz priekšu, cenzdamās fantomu satvert.
Caur bāliem miglas stabiem, kas cēlās no ūdens virsmas, šurp slīdēja senā laiva, vieglā, izrakstītā purpura apmetnī tērpta milža prasmīgas rokas vadīta.
- Esi sveicināts, Haron! iesaucās Toms, kad augstais laivas priekšgals skāra krastmalas smiltis. Tik tiešām šeit, Pelēko Valstībā, laika un telpas nobīdēm nebija robežu!
- Sveiks, zvaigžņu rakstu pratēj, aizlaikos dzimušais…
- Man nav monētas, ko tev dot par pārcelšanu.
- Tad tu būtu pirmais, kurš tiktu pāri bez maksas! iesmējās Harons Nāves ūdeņu vagotājs. Zini, ka tā nemūžam nenotiks!
- Zinu, strupi atbildēja Toms.
-Atvaino, pat dievi maksā, jo Aizmirstības ūdeņiem pāri tikt nespēj neviens!
- Zinu arī to!
- Ko tad tu vēl gaidi? Ej atpakaļ, no kurienes esi nācis! Harons neslēpa īgnumu. Tik daudz gadu pagājis, kopš pēdējo cilvēku pāri vedu, daudzi tūkstoši gadu!
- Vai tas tev nešķiet savādi, Haron?
- Nē. Cilvēku rase ir zudusi, tāpat kā reiz atlantīdieši. Tikai tu vēl klīsti apkārt bez jēgas un saprašanas!
Harons nepārprotami grasījās atstumt laivu no krasta.
- Pagaidi mirkli! iesaucās Toms. Tu saki, ka nīksti bez darba tūkstošiem gadu? Tomēr klausies, ko teikšu: cilvēku rase ir atdzimusi no jauna! Arī tagad tā nedzīvo mūžīgi, tomēr aizgājēji nenonāk Lētas krastos, neviens nenonāk! Vai tas tev nešķiet dīvaini?
- Kas man daļas, nekavē mani, mirstīgais!
- Kurp tu tā steidzies? Gribi dažus gadu tūkstošus pasnauduļot savā laivelē, Nebūtības ūdeņu ieaijāts? Jauka nodarbošanās, neko teikt!
- Nekaitini mani! Pat nemēģini to darīt. Tev, vienalga, tas neizdosies.
- Kāpēc tad jūs mani aicinājāt?
- Mēs? Harons nesaprata. Dievi nav tevi saukuši! Kādēļ gan tu būtu viņiem vajadzīgs, cilvēk? Kāda nekaunīga iedomība!
- Tiešām gan… Tev un viņiem taču ir sava pasaule, aiz Nāves ūdeņiem paslēpusies! Kas jums daļas par mirstīgajiem?! Taču arī dievi nav mūžīgi, pat tu, Haron! Jūs bīstaties Pelēko Valstības, jūs bīstaties Aizmirstības upes drausmā klusuma! Jūs bīstaties paši savas niecības apziņas! Paliec sveiks!
Toms pagriezās, lai dotos projām, taču viņa ceļā jau stāvēja pelēko fantoms. Tas klusēdams pastiepa uz priekšu roku plaukstā gulēja monēta.
- Kāpēc? Kas man darāms viņu pasaulītē? Lai viņi tur rotaļājas kā bērni, ambroziju saēdušies! Toms nevaldīja dusmas. Kas mums kopīgs?
- Zeme, uz kuras tu stāvi… Pelēko Valstības fantoms atguva Valdemāra sejas vaibstus. Zvaigznes virs mūsu galvām… Laiks un spēks, kuru Lielais Radītājs tik dāsni dāvājis tev un tam, kurš atdusas uz dievu salas. Ņem! Velis vēlreiz pastiepa roku ar monētu atvērtajā plaukstā.
Toms satvēra monētu un pagriezās pret laivinieku, jau spēra soli tuvāk krastam, taču viņa roka sastinga pusceļā un plauksta nepavērās.
- Rādi vien, ko tur esi paslēpis, nekautrējies! smējās Harons. Nieki! Jūs abi mani nepiemānīsiet. Tā monēta nav īsta! Pelēkajiem nav nekā īsta, tikai acu apmāns tas gan viņiem padodas lieliski!