Harons jau iemērca milzīgo airi Lētas ūdeņos, jau sataustīja upes dibenu, kad Toms atkal iesaucās: Stāvi! Tu gaidi īstu monētu? Tu to dabūsi!
Viņš piesteidzās pie tumšās, gandrīz nekustīgās Aizmirstības upes straumes vēl mirklis, un tā viņu sagrābtu, ierītu sevī, iznīcinātu pavisam, uz mūžīgiem laikiem, neļaudama atdzimt, vēl kaut reizi atdzimt no jauna! Taču notika kaut kas tik neiedomājams, ka pat Pelēko Valstības fantoms nodrebēja, bet Harons būtu izlaidis airi no rokām, ja viņa kaulainos pirkstus nebūtu savilkuši krampji.
Nāves ūdeņi atkāpās, tie nevēlējās, varbūt neuzdrošinājās pieņemt šo šķietami viegli gūstamo laupījumu. Atplūzdami no krasta, tie atsedza vairākas sensenas zelta monētas. Toms vienu pacēla un sniedza Haronam.
- Vai šī derēs? viņa jautājumā skanēja neslēpta, pat draudīga ironija. Varbūt pameklēt vēl kādu?
- Ko tu gribi?
- Ko visi grib tikt pāri.
- Tevi es nevedīšu, tevi ne! kliedza aizmirstības ūdeņu vagotājs. Tu neesi rada ne cilvēkiem, ne dieviem!
Harons ar spēku ietrieca airi seklumā, taču laiva pat nepakustējās.
- Vai palīdzēt? jautāja Toms.
Laivinieks vēlreiz iegrūda airi ūdeņos, ar visu svaru uz tā atbalstījās, taču viņa pūliņi bija veltīgi, laiva stāvēja kā piesieta.
- Man ir jātiek pāri, rimti, bet noteikti atkārtoja Toms. Tikai šoreiz par vešanu tu samaksu nedabūsi, Haron. Šoreiz ne!
Toms atvēzējās un kā rotaļādamies plakaniski meta monētu pret ūdens virsmu. Uzsitusi sīku šļakatu, tā ņirbēdama nozuda dzelmē. Nāves ūdeņiem pašķiroties, Toms tuvojās laivai.
- Nenāc tuvāk! Harons pacēla smago, klibiķa Hēfaista apkalto airi. Nenāc, stāvi, kur esi! Milzīgais vecis bija gatavs nāvējošam belzienam. Tu, niecība, uzdrošinies sacelties pret dieviem?
- Rimsties, Haron, tu taču pie viņiem nepiederi! Šķita, ka Toms runā ar mazu bērnu. Tev nav pa spēkam mani aizkavēt. Tad viņš pagalam drūmi piebilda: Pat Aizmirstības ūdeņiem tas nav pa spēkam, pat tiem…
Toms atskatījās. Pelēko Valstības fantoms bija atkāpies līdz kiklopiskajam mūrim, viņš grasījās izgaist.
"Paldies tev, Valdemār, lai arī kas tu būtu," Toms domās čukstēja.
Šķita, ka Pelēko Valstības sūtņa mūžam sastingušajos sejas vaibstos iezogas tikko jaušama smaida atblāzma. Bet varbūt tā tikai šķita…
Pirms Harons atjēdzās, Toms jau sēdēja laivā, daudzus metrus augstajam bortam ticis pāri viegli un nemanāmi, bez kādas ārējas kustības.
Milzīgais airis izkrita no Harona rokām un ar troksni atsitās pret laivas dibenu. Harons tikko noturējās kājās, jo laiva ar grūdienu atrāvās no krastmalas smiltīm, apmeta neveiklu loku un, uzņemdama ātrumu, pati no sevis traucās uz priekšu.
- Kā nomani, es neesmu tik prasmīgs stūrētājs kā tu, Haron! bilda Toms. Taču es negrasos tev atņemt darbu. Es vēlos tev to atdot.
Harons, neko nesaprazdams, dusmās griezdams zobus, mēģināja atkal sagrābt airi, taču tas neizdevās kājas un rokas šķita neredzamu valgu sapītas.
- Tas tevis paša labad, lai trakodams nepārkrīti pār bortu, Toms centās paskaidrot. Tu taču negribi nopeldēties Nāves ūdeņos? Tas var kaitēt tavai veselībai!
- Kas tās par burvestībām?! iebrēcās Harons, no dusmām, kauna un veltīgas piepūles nosarkdams kā vārīta biete.
- Visparastākās, nav pat vērts pieminēt. Es par tavām ķibelēm nevienam neko nestāstīšu. Un arī tu drīksti paklusēt. Lai gadu tūkstošiem netiktu savējo un Pelēko Valstības apsmiets…
- Cilvēkiem nav dota vara mani noburt! Harons nespēja rimties. Nevienam no jums, mirstīgie! Pat tev ne!
- Tad varbūt es tiešām neesmu cilvēks? klusi bilda Toms, vērīgi lūkodamies uz Haronu. Un tie tur, uz salas, varbūt viņi nemaz nav dievi? Varbūt viņi ir viltvārži? Pat diženais Amons, kurš reiz radīja šo salu un Nāves ūdeņus ap to, pat viņš ir tikai māceklis, Haron, Lielā Radītāja māceklis. Taču tie uz salas, kuri sevi uzskata par dieviem, nav viņam tuvinieki…
- Tevis teiktie vārdi man nav saprotami, aizlaikos dzimušais. Es tikai daru to, kas man nolikts, apmulsis un apkaunots bilda Harons.
- Un to tu dari labi, milzi mierināja Toms. Tev ir tiesības būt lepnam, neviens to nespētu paveikt labāk par tevi, Haron, neviens!
- To es zinu. Taču tu… Tu… Harons nepabeidza iesākto.
- Es esmu izņēmums, Haron. Tomēr tu pirmīt neteici taisnību ir vēl kāds, kuru tu reiz esi vedis bez maksas. Arī to pēdējo reizi no salas uz Pelēko Valstību… Paslepus, taviem ciltsbrāļiem nezinot…
Tas bija ārpus Harona saprašanas. Kā tu to zini? viņš izmisis vaicāja. To neviens… neviens… Varbūt pelēkie?… Nē, pat viņi neuzdrošinātos!
- Nepūlies atminēt. Vai nu tavas dusmas ir rimušas? Tad ņem airi un iries, kā esi radis, lai saliniekiem nerastos aizdomas. Esam pārlieku tuvu sausumam.
- Kāds jau sen mūs varēja pamanīt…
- Nebīsties, tava laiva tikai nupat kļuva saredzama, tikai nupat tā izslīdēja no mijkrēšļa…
- Kāpēc tu domā, ka es klusēšu? bilda Harons, iegremdēdams airi ūdeņos.
- Runā, ja gribi. Saki viņiem, ko nupat piedzīvoji. Vai tu ceri, ka tev kāds ticēs?
- Nē, neticēs…
- Nu, lūk, beidzot esi nācis pie kādas saprašanas. Un tas, ka tu mani šobrīd saskati, nenozīmē, ka mani spēs saskatīt dievi, ja es pats to nevēlēšos…
- Ko tu gribi? vaicāja Harons, stūrēdams laivu uz stāvā krasta pusi. Varbūt atriebties? Par ko? Vai par to, ka mēs cilvēkiem dāvājām gaismu un zināšanas?
- Jūs? Tas bija titāns Prometejs, kas cilvēkiem nonesa Olimpa dievu uguni. Pēcāk jūs viņu bargi sodījāt, tāpat kā visu Zemes dieves Gajas cilti, iedzīdami pazemes valstībā Tartarā. Taču lai nu paliek viss, kā bijis. Galu galā mēs kaut kā pratām sadzīvot… Līdz jūs paši zudāt, kļuvāt par seno pirmtautu mītisku atmiņu tēliem.
- Tas tiesa, bija pienācis laiks meklēt jaunu mājvietu. Tā mums vēstīja zvaigznes un dižais Amons Ra, visu dievu valdnieks. Taču nu tu, mirstīgais, no aizlaikiem nākošais, mūs uzmeklē. Un Pelēkie tev to ļauj! Viņi tev vēl dzīvam esot rāda ceļu uz veļu valstību! Kāpēc?
Toms iegrima pārdomās. Vai viņš no sākta gala nebija sev uzdevis šo jautājumu: kādēļ gan viņš te nāk, ko meklē, neviena neaicināts, tomēr kāda neredzama, apzināta spēka sūtīts?… Vai šis spēks slēpās viņā pašā?
- Es gribu jūs aicināt karā! Toms izdzirda vārdus, kurus izrunāja paša lūpas.
- Ko tu gribi? milzis izbrīnā pārvaicāja. Vai tu esi zaudējis prātu? Kādā karā? Pret ko? Harons bija tik ļoti pārsteigts, ka pārstāja irties.
- Nepazaudē airi, Haron! Šķita, ka ar Toma muti runā kāda sveša būtne. Senais Tartars ir pamodies. Neviens nezina, kādēļ. Neviens nezina, vai tie ir senie titāni vai citi, vēl daudzkārt bīstamāki radījumi.
- Dievu pasauli tas neskar, tu taču zini. Viņu salu sargā Nāves ūdeņi un Pelēko Valstība ap tiem.
- Pelēkie bīstas, Haron… Pat viņi nejūtas droši… Nāves ūdeņi? Vai tu pats neredzēji, ka tie nav visvareni? Tie pašķīrās, atkāpās…
- Tavā priekšā! iesaucās milzis. Tu…
- Es, Haron…
- Kas tu esi?!
- Kaut es to zinātu…
- Tu zini! Tu esi Citādais!
- Tikai daļa no manis, Haron, tikai niecīga daļa! Es ceru, ka niecīga… Jo kādēļ gan dzīvo pasaule būtu mani šurp sūtījusi, kādēļ gan kāds būtu rādījis ceļu uz Pelēko Valstību, būdams pārliecināts, ka tā mani neskartu palaidīs garām? Varbūt lai brīdinātu? Varbūt tā mums visiem ir pēdējā cerība gan dzīvajiem, gan sen zudušajiem?