- Nāves ūdeņi tie bēgtin bēga…
Harons atkal sagrāba airi.
- Attopies! Šī pasaule var aiziet bojā, Haron! Visa arī dievu pasaule uz mūžīgiem laikiem, bez atdzimšanas!… Man ir jātiek krastā!
divdesmit septītā nodala Dievu mijkrēslis
Ticis tuvāk salai, Harons kādu brīdi vadīja laivu gar nedzīvu, klinšainu stāvkrastu, līdz kādā plaisā skatam pavērās šaura, akmeņaina liedaga strēmelīte. Jau pēc mirkļa apkaltais laivas priekšgals asi iecirtās oļiem klātajā seklumā.
- Paldies tev, Haron. Un ņem šo monētu, tā tomēr ir īsta, lai arī Pelēko Valstības dota.
Toms nevilcinādamies izlēca krastā.
- Es būšu tuvumā, bilda mūžīgais pārcēlājs.
- Zinu, Haron. Tu vienmēr esi tuvumā ikvienam no mums, lai arī kur mēs būtu, kādu ceļu mērotu…
Laiva atrāvās no sēres; nepagāja ne mirklis, un tā jau nozuda aiz pārkarenas klintsradzes.
Toms pakāpās augstāk un atskatījās cik vien varēja saredzēt, pletās tumšie Aizmirstības ūdeņi; tālumā, aiz sastingušajiem miglas vāliem tie vietumis centās saplūst ar horizontu. Nekur nebija saskatāms pretējais krasts, tikai bezgalīgs Nāves ūdeņu okeāns apņēma visu pasauli.
Pēc krietna kāpuma Toms apstājās uzkalniņā un palūkojās apkārt ne tuvumā, ne tālāk ielejā nebija ieraugāmas kaut niecīgākās taciņas pazīmes, kādas dzīvas vai nedzīvas būtnes klātbūtne. Šķita, ka visapkārt valda mūžīga mijkrēšļa stunda, cenzdamās notušēt kontūras, izlīdzināt asumus, paslēpt milzīgo salu pelēka miglas mēteļa krokās. Tik tiešām senie dievi šeit varēja netraucēti spēlēt mūžīgās paslēpes!
Viegla vēsmiņa šurp atnesa ziedošu Japānas ķiršu smaržu.
- Velti slēpies, daiļā saules dieve Amaterasu, es tevi spēju saskatīt, bilda nupat atnākušais.
Rožainā sakuras ziedu mākonītī ietinusies, ar basajām kājām zemei nepieskardamās, šurp slīdēja gracioza, mūžam jaunavīga būtne.
- Cilvēks?! izbijusies iesaucās dieviete māte. Dzīvs cilvēks? Kā tu še nokļuvi? Tūlīt ej projām, iekams neesi sodīts! Tev izdevās piemuļķot Haronu?
- Tas nenācās grūti. Viltīgi pasmaidīja Toms. Viņš ir naudaskārs!
- Nē, tu neesi cilvēks! Dieviete apstājās. Tu neesi…
Acumirklī Amaterasu saplūda ar ziedu mākoni, pārvērsdamās par milzīgu, baltu vilcēni, kura, priekšķepas izpletuši, bija gatava negantam lēcienam.
- Lūk, kur tu esi paslēpusies, draiskule! atskanēja baiss rēciens. No miglas mākoņa iznira lauvas galva, tad varens cilvēka stāvs, pār kura pleciem un muguru slīga zvēru karaļa tumšās krēpes. Nu tu man beidzot esi rokā!
Taču, pirms dievu sargs Višnu paguva pārvērsties par asspalvainu kuili, baltā vilcene, lēcienā apmetuši kūleni, kā sīka, zeltzvīņaina zivtele ienira dzidrūdeņainā, seklā dīķītī, kas nez kā te bija uzradies, un paslēpās starp raibiem olīšiem. Višnu kuiliskais iemiesojums, bez gaisā veiktiem augstākās pilotāžas specefektiem sasniedzis ūdeni, itin veiksmīgi pārvērtās par prāvu, appelējušu un neveiklu bruņurupuci, bet tūlīt pat par negantu līdaku, kas Amaterasu lika izlēkt no seklās, saduļķotās peļķes un pārtapt atkal par dievieti tās sākotnējā izskatā.
Dīķītis tūdaļ nozuda, tā vietā stāvēja kaislē iededzies kuprains milzis un izbrīnā lūkojās apkārt.
- Kur, pie joda, tu pazudi? Ama! To ziedu smaku jūtu, bet tevi neredzu! Nu vairs pat smakas nav! Kurš lops te sacēla vēju! Parādies, lai es tev varētu sadot pa ēzeļa ausīm! Kuprainis pamazām atguva dieva Višnu īsto izskatu, tomēr viņa citreiz skaistā, taču nupat trakās dusmās savilktā seja joprojām nesolīja neko labu.
- Es, vienā dieva mierā bilda Toms, pēkšņi kļuvis redzams.
- Tu? Šāds bezkaunīgs paziņojums Višnu tik ļoti apstulbināja, ka viņš acumirklī nomierinājās. Un kas tu esi? Punduris?
- Nē, Toms.
- Un par ko tu proti pārvērsties?
- Par punduri. Vai vienalga, par ko. Pēc sirds patikas.
- Vai tu paslēpi Amaterasu?
-Es.
Svešinieka nekaunība dziedēja mīlas rētas un atvēsināja varenā dieva prātu.
- Vai tu vari man pateikt, kāpēc es tevi nepārvēršu par smilšu graudu?
- Varu.
-Nu?
- Tāpēc, ka tu to nespēj, Višnu. Vai Rāma, vai Krišna, vai Buda… Ja tu to spētu, sen būtu to paveicis.
- Kāpēc Harons tev nesadeva ar airi?
- Tā paša iemela dēļ, kāpēc tu mani nepārvērt par smilšu graudu.
- Ka tevi jupis! Tu gan esi drosmīgs, cilvēk!
- Un nekaunīgs, koķeti ar vēdeklīti aizsegdamās, piebilda kautrīgā un joprojām neredzamā Amaterasu.
- Pat ļoti nekaunīgs! Šķita, ka dievu šī negaidītā saruna uzjautrina. No mirstīgo pasaules tikpat nekaunīgs bija Hērakls, tas tiesa. Višnu kļuva nopietnāks. Bet viņš tomēr ir mūsu radinieks, un galu galā Zevs viņam dāvāja nemirstību.
- Bļodu ar ikmēneša ambrozijas devu Zevs viņam dāvāja, tur tā visa nemirstība…
- Izlikšos, ka tavus pēdējos vārdus neesmu dzirdējis… Tātad Zevs viņam dāvāja nemirstību un tikai tad uzņēma Olimpā. Diemžēl.
- Kāpēc diemžēl? Joprojām kašķīgs? Laikam jūs īstos dievus apsmej?
- Dažus pat iekausta, bastards! Nu galīgi dulls! Pat ar Toru reizēm izvicina dūres, kad Amaterasu brālis šos apdzirda ar sakē. Tas pļēgurs arī varen nadzīgs uz plūkšanos, jo neko citu kā sakē viņš uzburt neprot!
- Kurš te mani nupat sauca vārdā? vēl neredzams, tomēr tuvodamies, pērkondārdošā, kaut aizsmakušā balsī ierūcās dievs no āsu dzimtas. Nevienam neradās šaubas, ka ar savu klātbūtni viņus pagodinājis Tors.
- Rādies šurp, kaimiņ, ja esi atnācis! iesaucās Višnu. Aplūko, kādu brīnumu mums te Harons atsūtījis!
- Trolli, vai? noducināja jau pa pusei saskatāmais Tors, iespējams, tie bija pērkondieva klusinātie smiekli. Taču tiem sekojošais jautājums izskanēja nopietni. Ko tu še meklē, mirstīgais?
- Jūs visus, atbildēja Toms.
- Tam jābūt nopietnam iemeslam, lai kāds to darītu. Un vēl nopietnākam jābūt tam, kurš to spētu.
Toms klusēja. Viņš tūdaļ, kopš bija izkāpis krastā, noģida, ka dievi ir viņu pamanījuši, ka Harons tomēr ir devis kādu ziņu, ka šī pļāpāšana ir tikai laika novilcināšana, lai dievi pagūtu koncentrēt spēkus iespējamam triecienam, ja tāds būtu nepieciešams.
-Vai tad Harons nepavēstīja, kāpēc es nāku šurp? Toms atkal sajuta kāda sveša domu un gribas klātbūtni sevī. Vai gan citādi tu, varenais Tor, tik steidzīgi būtu pametis Āsgordu? Toms sadzirdēja paša teikto, itin kā malā stāvēdams, it kā par to viņam nebūtu nekādas daļas. Paskat, arī nepārspējamais karotājs Indra jau klāt! Jūs abi laikam gribat mani nomētāt ar zibeņiem? Vai varbūt tu, diženais Indra, 136 pie reizes arī šo vietu grasies pārvērst par dzīvību nīcinošu armagedonu?
- Tu zini vairāk, nekā cilvēkam ļauts! Astoņkāju zirga mugurā no miglas iznira kaujas, nāves un uzvaras dievs vienacis Odins ar milzīgu šķēpu rokā.
- Odin, Valhallas dvēseļu saimniek! Lai esi sveikts, senās gudrības nesēj! Tavs padoms būs mums noderīgs!
- Mums? kā zibens no skaidrām debesīm nodārdēja Zeva balss. Kam mums? Kāpēc mums būtu tevi jāuzklausa?
- Jūs jau to darāt! Arī tu, Olimpa valdniek! Jūs mani pētāt un zondējat ar visiem atļautajiem un neatļautajiem, ne tikai cilvēka, pat ierindas dieva dzīvībai bīstamajiem līdzekļiem! Taču jūsu pūliņi ir veltīgi!