Nu jau ap Tomu gan tuvākā, gan tālākā apkārtnē pulcējās visai raiba kompānija neskaitāmu pazīstamu un vēl vairāk nepazīstamu, no cilvēces atmiņas sen pagaisušu dievu un pusdievu bars.
Tikai viens vienīgais nepiedodami kavējās, viņš nepārprotami ignorēja notiekošo. Viņš tīšuprāt nenāca, tas bija noprotams katram! To vajadzēja saprast arī Tomam.
- Ko jūs gaidāt? Vai viņu Lielo un Vareno, no bezgalīgā Visuma nākušo, pārjums visiem augstāko? Vai viņu?! Vai jūs nespējat paši izlemt savu likteni? Toms uz mirkli apklusa, tad bilda gurdeni, kā vīlies, itin kā būtu velti šurp nācis un šo velto gājumu jau pirms krietna brīža, Harona laivā pāri Aizmirstības ūdeņiem slīdēdams, nojautis. Viņš nenāks. Viņš ir projām. Jau sen. Pirms desmitiem, simtiem tūkstošiem gadu viņš ir jūs pametis. Un mēs viens otram nespējam līdzēt…
- Ko tu uzdrošinies, mirstīgais? Mēs esam dievi! māksloti nicīgi uzbrēca Zevs.
- Jūs esat, esat, Toms paklusi bilda. Vēl esat…
- Tava klātbūtne še nav vēlama! Ej, kamēr to ļaujam, tevi nesodījuši! seno dievu miera traucētāju centās pārliecināt viens no salas varenajiem Indra.
- Ej vien, kamēr neesi dabūjis pa mizu! Harons jau gaida! Pat Hērakls piebiedrojās pusbrāļiem un pusmāsām. Varēja nomanīt, ka viņš nupat lietojis ko stiprāku par dievu dienišķo ēdienu.
- Tencinu! Un es tā cerēju, ka ļausiet man pamieloties ar ambroziju, cerēju, ka aicināsiet pie mūžīgā dzīru galda!
- Zini mēru, cilvēk! Odins drūmi nomurmināja, jauzdams konflikta neizbēgamību.
- Savos primitīvajos gaisa kuģos pacelsieties mākoņos un parādīsiet dievu salas krāšņumu! Toms ignorēja dievu draudīgo kurnēšanu. Varbūt jums aptrūcies olīveļļas, ar ko tos darbināt? Vai tad jūs vairs nepazīstat citus enerģijas avotus un veidus, dīvaini! Kādreiz pazināt! Kad tikko kā bijāt ieradušies uz Zemes. Un vēl kādu laiciņu, kad savā starpā un ar senāko, pirms jums atlidojušo titānu cilti kaudamies, nespējāt šo planētu sadalīt. Jūs uzvarējāt, taču ziniet: uzvarētāju lielākais lāsts ir viņu uzvara! Zaudētāju vērtīgākais guvums viņu zaudējums! Tas neļauj dusēt mierā. Nu seno titānu pēcteči ir stiprāki par jums uzvarētājiem, tie ir gatavi jaunam karam, tie jau laužas no Tartara, pārpilni atriebes! Vai jūs 138 esat tam gatavi? Tad rādiet savu spēku, iznīciniet mani! Raidiet savus zibeņus un burvestības visu, ko vēl neesat aizmirsuši! Zev, Indra, Tor! Ko jūs vēl gaidāt?!
- Tu neko ļaunu neesi mums nodarījis, kāpēc lai mēs tevi sodītu? bilda cēlsirdīgais Siva. Netrako, ej ar mieru…
- Vai jūs paliksiet mierā arī tad, kad es došos uz salas vidu? Toms kļuva arvien nešpetnāks. Kur paslēpti Amona kaujas rati, viņa stiprajā kuģī?!
divdesmit astotā nodaļa Sadursme. Pāns
Pirmais neizturēja Zevs, viņa raidītā zibens šautra ietriecās klinšainā paugura pakājē, uz kura bija nostājies Toms. Arī Indra un Tors nekavējās atbildēt svešinieka izaicinājumam vēl divas, ne mazāk varenas uguns šautras ietriecās paugurā. Nodārdēja trīs pērkona grāvieni, cits par citu baisāks. Visapkārt pašķīda uguns, akmens šķembas un atlūzas. Paugurs ietinās necaurredzamā dūmu un putekļu mutulī; šķiet, tam būtu vajadzējis pazust no zemes virsas, taču, dūmiem un putekļiem izklīstot, viss bija palicis kā pirmīt: Toms stāvēja, kur stāvējis, drūmi nodūris galvu.
- Vēlreiz! viņš pavēlēja.
Daudzi zemākie dievi metās bēgt, ātrāk paslēpties, nespēdami noticēt tam, ko nupat redzējuši, trīs viņu dzimtas stiprākie karotāji nenieka nespēja nodarīt svešajam atnācējam!
- Vai tā ir visa jūsu varēšana? Toms ņirgājās par Varenajiem.
Atkārtotais trieciens bija daudz precīzāks un bīstamāks. Trīs zibens šautras trāpīja pretiniekā, no tām ātrumā gandrīz neatpalika Odina mestais šķēps, taču šķita, ka svešais pat nepakustas, tikai viņa kreisajā plaukstā tajā pašā mirklī rāmā rotaļā savijās trīs lodveida zibeņi, bet labā roka kā nieka zariņu pavirzīja nostāk un tad satvēra Odina milzīgo šķēpu, kam taču vajadzēja caurdurt atnācēju.
- Vēl! dievu zemapziņā ielauzās dzelžainas, necilvēcīgas gribas izpausme.
Taču nu jau senie karotāji nebija skubināmi: apkaunoti, sajutuši sevis cienīgu pretinieku, viņi vienā mirklī atguva gadu tūkstošiem krāto kaujas prasmi, nežēlīgumu un viltīgumu, kas reiz bija ļāvis pieveikt pat tik stipru ienaidnieku, kāda bija titānu cilts.
Pirmajiem zibens metējiem piebiedrojās citi, ne mazāk prasmīgi, gaisā iespindzās bultu simti, nekļūdīgi uzmeklēdami mērķi, desmitiem smagu šķēpu triecās pret Dievu mijkrēšļa traucētāja krūtīm, taču gan bultas, gan šķēpi dažus soļus no Toma it kā apstājās, mirkli palika karājamies gaisā, tad sakrita vienmērīgā puslokā ap Mūžīgā Laika ceļinieku. Arī zibens šautras viņu neskāra tās vai nu pietuvodamās izdzisa, vai, kāda neredzama spēka atvairītas, pašāvās garām, ietriekdamās Aizmirstības ūdeņos.
Dala dievu, kā viņiem šķita, kļuva neredzami; tie
centās ieņemt tuvākas, izdevīgākas pozīcijas; pārējie, lai novērstu Toma uzmanību, turpināja uzbrukumu. Taču arī šis manevrs nelīdzēja jo vairāk viņi tuvojās pretiniekam, jo smagāki, kā svina pielieti kļuva viņu locekļi, gaita; pat domas kļuva gurdenākas, līdz vistuvāk nokļuvušie nesaprata, kāpēc šurp nākuši. Nometuši zemē ieročus, viņi kā apmāti klunkurēja projām, neklausīdamies citu dievu uzsaucienos. Kāds apstulbis klīda uz Nāves ūdeņu pusi, līdz pēdējā mirklī tika atgrūsts no krasta, pa gaisu aizmests tuvāk savējiem.
Citiem neredzams, Toms sēdēja uz mākoņa maliņas un no augšas vēroja kaujas lauku. Viņa fantoms lejā piesaistīja visu uzbrucēju uzmanību, tie pat nedomāja atkāpties! Valkīru mudinātas, tālumā pulcējās Valhallā mītošo seno varoņu dvēseles. Šķindēja ieroči, neskaitāmi pulki gatavojās cīniņam.
Citviet sanāca kopā savrup mītošie Amerikas un Āfrikas kontinentu dievi, viņu spēks slēpās mistiskās aizlaiku zināšanās, kuras tiem ļāva palikt neatkarīgiem un noslēpumainiem līdz pat šim brīdim. Tomēr burvestību pratēji vēl nogaidīja, viņi jutās apmulsuši, jo velti centās atrast naidnieka vājās vietas, arvien tālāk aizklīzdami bezgalīgos un tukšos zemapziņas labirintos, kuros viņus, pašiem to nenojaušot, Toms bija ievilinājis.
- Beidzot kaut kas jauns, vai ne? Te nupat kļūst jautri, hi, hi!
Tomam par pārsteigumu, mazliet nostāk uz mākoņa maliņas tupēja dīvaina, smejoša, tomēr gandrīz cilvēciska izskata būtne ja vien tai nebūtu āža kājas, ragu, bārdeles un izteiksmīgas, lunkanas, nemitīgā kustībā esošas astes!
- Esi gan tu šos apvedis ap stūri, hi, hi! būtne uzjautrinājās. Tā viņiem vajag, plātīzeriem! Apsveicu! 142
Kas to būtu gaidījis, ka šamajiem klāsies tik plāni, hi, hi! Un tu spēj daudz vairāk, nekā rādi. Taču arī viņi spēj vairāk, hi, hi! Būs jautri! Astainais radījums saberzēja spalvainās plaukstas un iekārtojās ērtāk mākonkrēslā.
- Vai tu nedosies viņiem palīgā? Toms ievaicājās.
- Pret tevi ne. Āža kāja kļuva nopietns. Mēs abi esam viena, daudz senāka kaluma nekā šie niekkalbji, kuri sevi uzskata par visvareniem. Mēs abi Visuma daļa…
- Kāpēc Amons nepaņēma tevi līdzi, Pān? Vai tev Visvareno tīk godāt Brahmas vai kādā citā vārdā?
- Zini gan, ka viņš ir projām? iesmējās no Visuma nākušais, pats mūžīgā Visuma pirmatnējības daļiņa būdams. Mums diez ko nesaskan raksturi. Un kādam taču bija jāpaliek sargāt šīs pasaules…