- Slikti esi sargājis…
- Ko tu vari man pārmest? aizsvilās Pāns. Mūsu uzdevums ir pēc iespējas neiejaukties, netraucēt tam, kas te notiek. Kad šamie padzina titānus domā, man tas sagādāja prieku -, bet es klusēju! Amons aizbāza muti, trīssimt gadu nedrīkstēju pat iepīkstēties, nācās iemācīties spēlēt stabuli!
Tomēr šķita, ka Āža kāja jūt savu vainu un tāpēc piktojas.
- Ilgi tu viņus nepiemānīsi, Pāns nīgri piebilda, -ja nemainīsi taktiku.
- Man jātiek pie Amona kuģa, Toms paziņoja nākuma iemeslu. Laika nav daudz…
- Pat ja tiksi, tas nelīdzēs. Amona valstībā nav iespējams iekļūt. Pat es to nespēju, Pāns bija spiests atzīt rūgto patiesību. Un ko tu tur ceri atrast? Pret Citādajiem mūsu pasaules ir bezspēcīgas. Amons to saprata, jau sen saprata, tāpēc mūs pameta, aizgāja…
- Bez kuģa? Vai tu mēģināji tajā iekļūt, lai muktu uz kādu drošāku galaktiku?
- To tu nevari pierādīt, un tam vairs nav nozīmes, Āža kāja centās savaldīties. Tāpēc priecāsimies, kamēr mums tas ļauts! Līksmosim! Vismaz uz salas Citādie tik drīz nenonāks. Es tevi varu samierināt ar dieviem, viņi manos vārdos ieklausās, jo zina, ka neko daudz pret mani nespēj, bet es varu kļūt nešpetns.
- Reti nešpetns, tas tiesa, iesmējās Toms. Tavs brēciens vien ir ko vērts, no tā pat kurlajiem izkrīt mati!
- Tāpēc dievi ir spiesti ar mani sadzīvot! ņirdza Āža kāja un tūdaļ klusāk piebilda: Vai tu ceri, ka spēsi iekļūt?
- Amona kuģī? Nezinu, iespējams…
Dievi tikmēr pierima, sapratuši, ka muļķīgā kārtā uzbrūk Toma radītajai ilūzijai, fantomam, kuram, protams, neko ļaunu nevar nodarīt.
- Re, beidzot nākuši pie sajēgas! uzjautrinājās Pāns. Palūkosim, ko tagad izdomās!
- Nav laika lūkoties!
- Gribi, lai kliedzu?
- Cik tik jaudas!
- Nu, piesargies!
Tajā pašā mirklī šaušalīgs brēciens satricināja tuvu un tālu apkārtni, atdūrās pret stāvākām klintsradzēm, ietriecās katrā zemes spraugā, katrā sīkākā 144 porā, ikvienai būtnei, pat lielam vairumam dievu likdams zaudēt drosmi un saprātu, mukt, ko kājas nes, neatskatoties, meklējot nekur neesošo glābiņu!
- Nu kā?! lepns par savu varēšanu, ievaicājās Āža kāja.
- Reti pretīgi! Toms savieba seju.
Pāns Toma teikto uztvēra kā uzslavu.
- Un to es tikai pusbalsī!
- Tātad tu vari vēl pretīgāk! Toms konstatēja un pasteidzās piebilst: Pagaidām pietiks. Viņš ar mazo pirkstiņu paurķēja ausī. Dulls var palikt, cik pretīgi! Kā tu spēj dabūt laukā tādus decibelus?
- Cik tur tā darba! apmierināti norūca Āža kāja.
- Nav brīnums, ka Amons tev aizbāza muti!
- Pats teici, lai bļauju! Pāns tūlīt apvainojās.
Astaino kliegšanas meistaru būtu ķērusi bulta, ja Toms pēdējā mirklī šautru nebūtu pasitis sāņus, acīmredzot kādu no tuvāk piekļuvušajiem dieviem bļāviens nebija nobiedējis, un, analizējot skaņu viļņus, viņš bija izkalkulējis neredzamās, bet skaļās rīkles atrašanās vietu.
- Klusu! brīdināja Toms, apsteigdams Āža kājas vēlmi atriebties.
- Kurš tas bija?! Kurš uzdro…
- Teicu klusu!
- Indra vai Zevs? Varbūt Tors?!
Otras apbrīnojami precīzi raidītas bultas lidojumu Toms pārtrauca ar zibenīgu, acij netveramu rokas kustību.
- Rādi bultu! Heirons! Tā jau es domāju, ka tas
ir dranka kentaura darbiņš. Krona veiktās gēnu maisīšanas izcilākā kļūda! Es viņam visas četras kājas pārlauzīšu, asti noraušu! Es viņam…
- Rimsties! Heirona bultu varēja izšaut kāds cits! Toms atsita vēl vienu šautru. Jāmaina dislokācija.
- Kas jāmaina?
- Vieta!
- Ļauj, es vēlreiz pabļaustīšos!
Āža kāja pat nepaguva pabeigt teikumu, kad, pašam to nenojaušot, viņam spalvas uz muguras saslējās stāvus, bet acis izvalbījās paniskās bailēs un reizē izbrīnā. Dobja un zema dunoņa pāršalca visu pasauli. Itin kā no pazemes, no Tartara dziļumiem nākdama, tā nepazina šķēršļu, iezīdās katrā miesas un saprāta šūniņā kā brīdinājums par drīzo un neizbēgamo bojāeju. Tikpat negaidīti, kā sākusies, dunoņa pēkšņi aprāvās.
- Kas tas bija?! Āža kāja pēc krietna brīža samocīti izdvesa un tikai tad aptvēra notikušo. Tā vairs nedari! Dzirdi? Nedari tā!
- Labi, nedarīšu, apsolīja Toms. Vismaz tavs draudziņš kentaurs mūs kādu brīdi liks mierā.
- Ļauj atgūties… pūta un stenēja Ragainis. Vai tas nāk no Citādā tevī?
- Domāju, ka ne.
Pāns, lai arī kā centās, tomēr nespēja noslēpt vēl nekad, visā viņa bezgala ilgajā mūžā nepiedzīvotu izbīli; īpaši viņu nodeva drebelīgais spalvu kumšķis astes galā.
- Tad tu esi gandrīz tikpat varens kā Amons! Kas to būtu domājis! Pēc nupat piedzīvotā morālā satricinājuma Āža kāja nespēja novērtēt neticamo atklājumu, tāpēc nomierinājās.
- Ejam!
- Ap Amona kuģi būs krustu šķērsu sabāztas burvestības. To šī suga pieprot!
- Tiešām? Toms kļuva nepacietīgāks.
- Mans pienākums bija brīdināt…
- Vai tevi tās biedē dievu burvestības?
- Dažas ir nepatīkamas… Ja laikus nepamana. Ragainis nepatikā savilka jau tā krunkaino viepli.
- Tad iešu viens!
- Tas tev nav jādara. Pāna vieplis zaudēja dažas krunkas. Domā, viņi būtu mani labprātīgi laiduši pie kuģa? Ragainis viltīgi piebilda. Bet es tur nokļuvu! Pa spraugām un plīsumiem pazemē!
- Rādi ceļu!
- Tas pareizi! Āža kāja piekrita un liekuļoti piebilda: Netraumēsim jaunāko kolēģu psihi, hi, hi!
Ragainis itin veikli metās lejā un, pabīdījis sāņus kādu prāvu akmens bluķi, pat neatskatījies, bez vilcināšanās nozuda zemē melnējošajā caurumā.
Daudz neprātodams, Toms sekoja. Ieniris alā, tikko spēris pirmos soļus, Toms tūdaļ noprata, ka tumšā eja ir viņa negaidītā sabiedrotā Āža kājas pašrocīgi radīta. Tātad pieeju pie Amona aizlaiku zvaigžņu kuģa dievi patiesi sargāja ar visu viņu rīcībā esošo prasmi, un tā nebija maza, ja pat tik slinks radījums kā Pāns ķērās pie smaga un nepateicīga darba tikai tādēļ, lai piemānītu saliniekus.
- Te vietām jāuzmanās! brīdināja Ragainis, pieklusinājis aulēkšus. No lejas sūcas Aizmirstības ūdeņi. Reiz iekāpu un pazaudēju pusi naga un astes galu!
Klau! Lec man mugurā un ķeries pie ragiem! Tā mēs ātrāk tiksim uz priekšu.
Pāns ar neparasto nastu uz muguras metās uz priekšu tik nadzīgi, cik vien jaudāja, tomēr, skrienot un lecot pat ar šādu cilvēka prātam neaptveramu ātrumu, pagāja krietns laika sprīdis, līdz abi sasniedza ejas otru galu.
Toms novērtēja Ragaiņa pūliņus un kara gudrību eja sasniedza virszemi zem Amona kuģa tur, kur pat visvarenākie būrēji netiktu klāt. Pagaidām netiktu, jo nenojauta, ka jātiek…
- Rādi, ko proti! Āža kāja steidzināja. Taču Toms pat nepakustējās, no malas varēja likties, ka viņš ir stāvus aizmidzis. Mosties! Mani tas nelaiž klāt, jau teicu neļauj pat pieskarties, svilina! Mosties, tev saka!
Toms palūkojās uz Ragaini un pasmaidīja: Būs jāpagaida, kamēr tev atvēršu!
- Ko?! Vispirms pats tiec iekšā! Pāns nenieka nesaprata.
- Es jau nupat tur biju. Toms atkal pasmaidīja. Un šķiet, ka nejau pirmo reizi…
- Kur tu biji?! Prātu esi zaudējis?