Āža kāja neturpināja, jo pazemē atskanēja dunoņa.
- Dievi beidzot uzoduši tevis darināto eju, nācās nobrucināt, lai nemēģina līst iekšā. Gaidi! Toms strupi pabeidza un pazuda.
Ragainis, kurš tumsā redzēja labāk nekā ūpis, izbrīnā lūkojās apkārt, neko ne redzēdams, ne saprazdams.
divdesmit devita nodaļa Amona kuģis. Pandoras lāde
- Ei, kur tu pazudi? Ka tevi…
"Gaidi!" Pāna apziņā ielauzās tikai viena, Toma raidīta, doma. "Un nelamājies!"
- Ko?! Kā tu zini, ka es nolamājos? Manā smadzeņu podā neviens neprot ielauzties. Tikai Amons to spēja! Mazliet!
- Neplāties! Amons redzēja tev cauri kā stikliņam!
- Un tu?
- Atkal palaid muti? smējās Toms. O! Tas nāk no spāņu jūras laupītājiem! Šī ir populārākā atlantīdiešu rupjība!
- Nolāpīts, ka tevi!… Ei, ko šie tur dara?
- Mēģina apšaudīt kuģi.
- Kāpēc? Traki palikuši?
- Grib, lai ieslēdzas mazais aizsarglauks.
- Un tad?
- Tad tu tiktu dzīvs izcepināts.
- Vai tu lasi arī viņu domas?
- Diemžēl jā.
- Kāpēc diemžēl?
- Tās lamas un lāsti, ko viņi velta tev, ir tiešām iespaidīgi!
- Lai ārdās, man no tā ne silts, ne auksts! Laid iekšā! Dzirdi?
Toms mirkli klusēja, tad bilda: Amons to nevēlas, Pān…
- Kā tu zini?
- Viņš man ir atstājis vēstījumu…
-Tev?
- Un dievus nolicis par sargiem tevis dēļ, lai tu netuvotos kuģim… Tu to zini… Tu gribēji mani piemānīt…
- Atvainošanos tu nesagaidīsi, neceri! Āža kāja neslēpa vilšanās rūgtumu un naidu pret visu, viņaprāt, ačgārno pasauli. Kāpēc? Ko es viņam esmu izēdis? Mēs atlidojām divatā, atgādājām šurp seno dievu cilti no viņu mirstošās planētas, pirms tam titānus.
- Lai gan te jau mita saprātīgas būtnes…
- Cilvēkveidīgie iezemieši? Viņu saprāts bija iedīgļa līmenī, ar visai niecīgām attīstības iespējām. Amonam nācās piepalīdzēt, pamainīt gēnus…
- Lai nedaudzajiem titāniem būtu kalpi… Tā gan nebija ne pirmā, ne pēdējā iejaukšanās cilvēces attīstības vēsturē…
- Tu man to stāsti?
- Arī šie, ap kuģi titānu uzveicēji mūs izmantoja kā izmēģinājumu trusīšus! Bez sirdsapziņas pārmetumiem cilvēku pakaušos urba caurumus un ieaudzēja mikročipus, padarīdami Zemes rasi par kiborgiem, kuri palīdzēja celt senās piramīdas un pilsētas visos dievu apdzīvotajos kontinentos! Toms ar grūtībām apslāpēja negaidīto rūgtuma uzplūdu apziņā. Bez žēlastības jūs izmantojāt mūs nemitīgajos savstarpējos ķīviņos vai vienkārši izklaides pēc likāt cilvēkiem karot pret cilvēkiem, lemdami, kam dzīvot un kam mirt!
- Es taču to zinu! vienaldzīgā neizpratnē, zaudēdams pacietību, atcirta Āža kāja. Kāpēc viņi vairs neuzbrūk?
- Pateicu, ka ņemšu vērā Amona lūgumu ka tu netiksi ielaists kuģī.
- Amona te vairs nav! Kāpēc tev jāklausa viņa kļūdainajām pavēlēm? Teicu: mēs atlidojām divatā!
- Un te, uz Zemes, viņš tevi izlaida no krātiņa… Lai tu varētu krietni iztrakoties.
- Un tu brīnies, kāpēc es lamājos? Tev taču arī bikses svilst! Mums visiem ātrāk jātiek projām! Labi, labi… Esmu ar mieru, ka arī tu mani iebāz krātiņā, ja citādi nevar. Un izlaid uz kādas jaukas, nimfu apdzīvotas planētiņas. Dzirdi, es tam labprātīgi piekrītu!
- Tu maldies es negrasos mukt, Pān! Es meklēju sabiedrotos karam!
- Tu esi vistrakākais no trakajiem, kādus jebkad esmu sastapis! Pat Amons atteicās no cīniņa.
- Neesi tik pārliecināts par to… Viņš taču zināja, ka es te esmu un atnākšu šurp. Zināja, ka satikšu tevi, Pān! Zināja, ka vienīgais būšu spējīgs iekļūt kuģī, un pat nemēģināja traucēt… Jau aizlaikos zināja, ka Zemi reiz apsēdīs citādie, tomēr šeit ieradās, ļāva attīstīties saprātam… Kāpēc, ja viņš jau izsenis paredzēja, ka uz Zemes viss dzīvais un saprātīgais lemts bojāejai?!
- Nav ne jausmas!
- Vai tu neatminies vēl kaut ko, Pān? Kādu niecinu!
- Ko tad? Kas man būtu jāatminas?
- Kāds krātiņš! Daudzkārt niecīgāks un stiprāks par to, kurā tu tupēji!
- Tam joprojām jābūt uz Amona kuģa. Tas nav atverams.
- Taču tas ir atvērts, Pān!
-Nē!
- Jā! Visļaunākā Pandoras lāde ir vaļā! Jūs abi atvedāt citādo sēklu! Tie nav no tālām Visuma dzīlēm ieklīduši, nav titānu atriebīgo eksperimentu radīti!
- Tas nav iespējams, nē! Saki, ka tu melo!
- Es nemeloju!
- Amons? Kāpēc? Visaugstākais no dieviem! Kāpēc?
Toms mirkli klusēja, tad kā šaubīdamies bilda: Nezinu, Pān. Vēl nezinu… Un turpmāk netraucē mani, dodies, kur acis rāda. Dievi tev neliks šķēršļus…
- Vēl tikai viens jautājums.
- Runā!
- Šī sala, Nāves ūdeņi?…
- Tie jau ir divi jautājumi! iesmējās Toms. Šī sala un Aizmirstības ūdeņi, un tos sargājošā piramīda ir Amona radīta ilūzija, to satur kopā kuģis. Arī jūs, dievi, gan labie, gan sliktie tomēr esat tikai atskaņa no sen pagājušā laika… Pēc jums nāks citi, gudrāki un nesavtīgāki, Lielā Radītāja šurp sūtīti…
- Un tu pats? Kas esi tu?
- Daudz gribēsi zināt, ātri vecs kļūsi! iesmējās Toms. Es te vienmēr esmu bijis… Vienmēr!… Aizgājis un atkal atgriezies, kad tas ir bijis nepieciešams… Viņš mirkli aizdomājās. Kad tas ir bijis nepieciešams… Tagad ej. Un novēli man veiksmi…
- Es vēl gribētu…
trīsdesmitā nodaļa Citādie. Amons. Toms
Pēdējais Pāna jautājuma aizmetnis izskanēja tukšumā Toms bija pārtraucis jebkurus kontaktus.
Kad Āža kāja izlīda klajumā pie kuģa, dievi viņam neuzbruka, tie klusēdami pagāja malā, nikni un apkaunoti, taču vēl vairāk apmulsuši par cita daudz varenāka, iepriekš nenojausta uz šīs necilās planētas mituša spēka klātbūtni; tāda spēka, kas bija Amonam līdzvērtīgs un, lai cik neticami, varbūt pat pārāks par to.
Milzīgajam starpzvaigžņu kuģim laiks nenieka nespēja nodarīt, miljoniem Saules gadu tas bija nogulējis nekustīgs, paslēpts nevēlamiem skatieniem, spējīgs sevi aizsargāt un atjaunoties, vēl pirms neatminamiem laikiem kādas ģeniālas, varbūt zudušas pirmrases radīts.
Simtiem miljoniem gadu šis aizsākumos vientuļais saprāts izplatīja Galaktikā dzīvības asnus, līdz sadūrās ar nez no kurienes nākušiem citādajiem. Kompromiss nebija iespējams, tikai lēna, savstarpēja iznīcināšanās.
Protams, arī citādajiem piemita saprāts, pie tam viņi nebija radušies antipasaulēs, taču svešinieki spēja eksistēt tikai tur, kur plauka attīstīta dzīvība, un eksistēt, to iznīcinot, piesavinoties cilvēkveidīgo būtņu dvēseles, jo citādajiem Lielais Radītājs tikai viņam vien zināmu iemeslu dēļ tās nebija piešķīris.
Sis karš nebija uzvarams, jo katra sīkākā uzvara bija līdzvērtīga zaudējumam kādreiz atņemto, Radītāja dāvāto mūžīgo dvēseļu iznīcināšanai.
Toms klīda pa senā zvaigžņu kuģa plašajām telpām, gaišajiem gaiteņiem un milzīgajām zālēm, pazīdams te katru nostūri, katru sīkāko detaļu, katru slīdošo pakāpienu. Un kuģis pazina viņu, saņēma kā senu draugu un pavēlnieku, atklāja Tomam viņa prombūtnē uzkrātās nedienas un sāpes, pastāstīja par uzvarētu kauju simtiem un tūkstošiem zaudētu civilizāciju, par joprojām veltīgiem centieniem apturēt citādo dzelžaino, kā lavīna augošo ekspansiju.