Un tomēr Toms pagaidām nespēja izprast galveno viņaprāt, ačgārnās, nodevībai līdzīgās Amona rīcības iemeslus. Abiem taču izsenis bija zināms, ka sadarbība ar citādajiem nav iespējama, tāpat kā nav iespējams sadarboties ar nāvējošu sērgu!
Tiesa, jebkurā brīdī ar paslēptā kuģa vareno ieroču palīdzību Amons spēja iznīcināt šo planētu, pat visu Saules sistēmu un līdz ar to citādos, kā to jau ne reizi bija izdarījis, pirms laika pārvērzdams zvaigznes par novām un supernovām. Kuģa mākslīgais intelekts būtu paklausījis arī Toma pavēlēm… Vai tāds bija Amona plāns? Vispirms uz šīs nomaļās planētas palaist brīvībā citādo sēklu, lai tā attīstoties iznīcinātu Cilvēci, zinot, ka ienaidnieka rokās nonāks arī Toma dvēsele līdz šim lielākais citādo laupījums. Kāpēc?! Toms nesaskatīja loģiku Amona rīcībā. Kuģa intelekts klusēja, nebūdams informēts par Amona plāniem. Amons cieta klusu, taču planētu nebija pametis Toms to juta…
Zvaigžņu kuģa sargi? Tā bija lieliska ideja izmantot seno dievu bezdvēseliskās projekcijas. Citādie no tām neko nespētu iegūt, tomēr, saķeroties cīniņā, zaudētu laiku. Nē, Amons nebija nodevējs! Bet kas tad?
Toms nonāca kuģa virslīmenī; zem kosmisko radiāciju aizturošā kupola pletās bezgalīgs, pasakains dārzs. Tas bija dzīvs, joprojām dzīvs un ziedu pārpilns! No visnecilākajām pļavu puķēm līdz dižajiem, simtgadīgajiem kokiem, no sīkākās skudriņas līdz apbrīnojami skaistajiem taureņiem, kas lidinājās no zieda uz ziedu, viss pauda mūžīgu slavinājumu Radītājam. Visapkārt dūca un sanēja, nupat bija nolijis lietutiņš, mitrinādams sulīgo zālāju un zaļo sūnu kārtu zem kājām, kas, mākslīgās saules staru sildīta, tvanoja reibinošu zemes aromātu!
Taču Paradīzes dārzs vadīja savu, kuģa mākslīgā intelekta ieprogrammētu un nemitīgi pielabotu esību bez dzīvā, augstākā saprāta klātbūtnes, bez Zemes cilvēku un atnācēju dievu dvēseļu miriādēm, kuras kripatu pa kripatai bija aprijuši citādie!
Toms apsēdās sprīdi virs zāliena, uz sakrustotām kājām, kā reiz bija mācījis visgudrais draugs Buda, un aizdomājās. Viņam būtu pa spēkam piespiest Amonu runāt, bez īpašiem pūliņiem Toms būtu varējis ielauzties kosmiskā Dieva apziņā, pat zemapziņā, lai noskaidrotu patiesību, taču Toms saprata, ka šāda viņa rīcība būtu bīstama pat Amonam tā paša iemesla dēļ, kāpēc viedā senlaiku reģe Rūtas aklā vecāmāte vairījās tikties ar Tomu vaigu vaigā, viņš taču bija kļuvis par citādol Un viņa šā mūža tēvs, māte, skolasbiedri, kaimiņi, visas šīs cilvēciskās būtnes Zempasaulēs un Virspasaulēs? Visi viņi bija citādie, tātad nolādētie, parazīti, izdzimteņi, kuriem nav tiesību eksistēt?!
"Un zini augstākā ideja, tā nepazīst cilvēka žēluma…" Toms nezin kādēļ atminējās seno laiku dzejnieka vārsmas. Viņš Toms pazina žēlumu, nekāda, pat visaugstākā ideja nedrīkstēja būt par to pārāka! Ja Lielais Radītājs ir Gaisma un Mīlestība, tad tai jābūt absolūtai, Visumu vienojošai vērtībai!
Toms juta, ka viņam te nekas vairs nav darāms, viņš saprata, ka nekad neiznīcinās šo planētu un neļaus to darīt citiem, lai arī cik vareni un augstākās idejas pārņemti spēki tie būtu.
Varbūt Amons bija ar to rēķinājies, varbūt tieši šādus secinājumus un rīcību viņš sagaidīja no Toma un tāpēc aicināja un vadīja šurp cauri Pelēko valstībai, cauri Laika un telpas bezdibenim?
Toms iznāca no zvaigžņu kuģa un ienira deformētās, sastrēdzinātās laiktelpas dūmakā. Kaut kas iesmeldzās krūtīs viņš lūkojās uz mūžīgā mierā sastingušajiem, tikai uz mirkli kuģa mākslīgā intelekta atdzīvinātajiem dieviem daudziem Zemes civilizācijas attīstības vēsturē bija nozīmīga loma, daudzi bija patiesi draugi un padomdevēji… Bija… Projicētās godasardzes rindas ar mēmiem, tukšiem skatieniem pavadīja vienīgo dzīvo dvēseli… Pēdējo, kura apmeklē šo vietu… Līdz Aizmirstības ūdeņiem, līdz pat Harona laivai…
Palieciet sveiki, Toms klusi bilda, pirms Harons paguva atirties no krasta. Līdz jaunai atdzimšanai…
Aiz klintsradzes paslēpies, neredzamais Pāns pūta senā ganu stabulē vienkārša, gari stiepta melodija pārskanēja kailos laukus, līdz, Harona laivai attālinoties, viņš gaisa kopā ar miglā tīto salu.
Toms nesteidzināja Haronu, nepalīdzēja laivai slīdēt ātrāk, kā bija darījis šurpceļā. Viņš izmantoja iespēju atvilkt elpu pirms izšķirošā cīniņa, par kura iznākumu pats nebija drošībā. Harons neko nevaicāja, līdz laivas kaltais priekšgals atdūrās pretējā krastā.
trīsdesmit pirmā nodaļa Atgriešanās nākotnē
- Paliec sveiks, Haron! Zinu, ko tu gribi man vaicāt… Tu un Pāns, jūs esat vienīgie, kuri vēl palikuši.
- Un tu! bilda milzis un piebilda: Manā laivā svešie netiks!
- Lai tev veicas! Toms nevēlējās sarūgtināt pārcēlāju. Lai mums visiem veicas! Visiem! Aizmirsu tev iedot monētiņu! Toms jautri iesmējās. Ņemsi?
- Tu kā puišelis! Harons brīnījās.
- Esmu puišelis! Toms palūkojās uz pārcēlāju un bilda dīvainus, Haronam neizprotamus vārdus: Varbūt tieši tādēļ Radītājs izvēlējās mani…
Pirms Harons paguva bilst kādu vārdu, Toms ienira un nozuda piramīdas mūrī, it kā viņa te nekad nebūtu bijis.
Pelēko Valstībā viņu neviens nesagaidīja, tā šķita vēl pamestāka un tukšāka.
- Valdemār?!
Atbildes nebija. Toms saspringa varbūt citādie jau ir šeit, uzglūn un nogaida pirms uzbrukuma? Cauri tumšpelēkajiem miglas blāķiem neko nevarēja saskatīt. Toms centās pacelties augšup, vēl augstāk, līdz 158 pelēkā, bezveidīgā masa palika lejā, tālu zem viņa kājām.
Ne vismazākās kustības, nevienas dzīvas dvēseles! Virs galvas tumsā mirkšķināja zvaigznes, tik pazīstamas un tuvas, tās aicināja: Nāc, atgriezies pie mums, pamet šo necilo planēteli, kurai tāpat lemta drīza bojāeja!
Lejā, virs naksnīgajiem, zemu slīdošajiem mākoņiem, iznira divplāksnis. Nožēlojams, cilvēku radīts lidaparāts izmisīgi centās aizmukt no ātriem un neatlaidīgiem vajātājiem. Neizdevās divas trasējošo ložu kārtas panāca mucēju, un tas, atstādams aiz sevis melnu dūmu vērpeti, strauji gāzās lejup.
Mākoņiem vietām pašķiroties, varēja saskatīt artilērijas šāviņu un bumbu sprādzienu plosīto zemi. Liesmoja kādas pilsētas nomales, kūpēja tuvāk esošo ciematu un apdzīvoto vietu krāsmatas.
Toms saprata, ka ir atgriezies dzīvo pasaulē. Ar ko gan cilvēki bija labāki par citādajiemV. Cilvēces attīstības vēsture gandrīz no pašiem pirmsākumiem bija neskaitāmu karu un savstarpēju slaktiņu pārpilna. Cilvēki nemācījās no kļūdām, nekas nebija tik nožēlojams un apšaubāms kā viņu patiesības. Stiprākajiem vienmēr bija taisnība. Vājākie necentās izprast sava vājuma iemeslus un vainoja Dievu un likteni. Cilvēki iedomājās, ka ir Radības kronis, Saprāta kalngals, ka ir vienīgie tādi visā galaktikā.
Drīz, pavisam drīz viņi izgudros (varbūt jau ir izgudrojuši) kodolieročus, līdzīgus tiem, ar kādiem daži no senajiem, nupat satiktajiem dieviem kārtoja savstarpējos rēķinus un cilvēces neprātīgāko daļu reiz sodīja, iznīcinot Sodomu un Gomoru, un citas pilsētas.
Cilvēki izgudros vēl briesmīgākus ieročus, viņi no attāluma spēs pakļaut citu cilvēku saprātu. Izmainot un sajaucot gēnus, viņi radīs paši sev visbīstamākos ienaidniekus, kārtējo reizi nonākdami tuvu pašiznīcībai.
Un tomēr cilvēki nesa sevī kādu neizskaidrojamu noslēpumu, pat visattīstītākie īpatņi izmantoja tikai niecīgu daļu no Radītāja dāvātā saprāta potenciāla, aktivizēta bija tikai viena simtā daļa no cilvēka gēnu fonda. Kam vajadzēja notikt, lai cilvēki kļūtu citādi, izmantotu to, kas viņos iekodēts? Vai tiešām cilvēce no pašiem aizsākumiem bija Dabas un Radītāja kļūme un tāpēc atdota Amona eksperimentam, tātad neglābjamai bojāejai, un vai tiešām tā bija neglābjama?