Un kas bija viņš pats tik dažādo laiku Toms? Kādreizējais Amona rakstvedis. Taču viņš pazina zvaigžņu kuģi daudz pamatīgāk, nekā tas vienkāršam rakstu pratējam būtu iespējams; viņš prata ar to sarunāties un vadīt, viņam bija dota vara pavēlēt. Tāda vara piemita tikai Amonam, viņam vienīgajam!
Tālu Austrumos viens pēc otra uzplaiksnīja divi žilbinoši sprādzieni, divas atomsēnes pacēlās debesīs, nesdamas acumirklīgu nāvi desmitiem tūkstošu mierīgo iedzīvotāju. Vēl desmitiem tūkstošu nomirs no radiācijas radītajām slimībām, daudzus gadu desmitus dzims kropli bērni… Patiesi cilvēces ceļš bija straujš, acīmredzams un nenovēršams!
Gaišs, tikai Tomam saredzams stars izlauzās cauri Rietumos sapūstajiem mākoņiem, tas nekļūdīgi viņu uzmeklēja.
Tu vairs nedrīksti kavēties! Toms izdzirda aklās reģes domu plūsmu tik skaidri, it kā viņa būtu nostājusies līdzās. Šī pasaule tev uz mirkli būs slēgta!
Toms noprata, kāpēc, te, šajā cilvēku laikā, viņš drīz piedzims! Lejā, augstu virs mākoņiem, traucās lidaparāti ar reaktīvajiem dzinējiem, šurpu turpu slīdēja prāvi pasažieru laineri šajā planētas daļā pēc pamatīgas asinspirts bija iestājies trausls un īslaicīgs miers.
Toms ienira nezināmajā desmitiem, varbūt simtiem tūkstošu gadu tālajā nākotnē. Izniris viņš nejuta cilvēku klātbūtni, baiss klusums apņēma zemeslodi. Šķita, ka jebkura saprātīga civilizācija beigusi pastāvēt, tikai simtiem mākslīgu, vēl nenokritušu, nedzīvu pavadoņu un tūkstošiem citu izgaisušās civilizācijas atstāto kosmisko drazu riņķoja dažādos virzienos un augstumos, ik pa brīdim ietriecoties tuksnešu smiltājos vai saules nokaitētajās, drūpošajās klintīs.
Mirkli pārdomājis, Toms tomēr laidās lejup kaut kas aizdomīgs šķita paslēpies baisajā klusuma pasaulē, kaut kas te nebija īsti pareizi. Drošības labad Toms izdzēsa vizuālo tēlu, līdz ar to saplūstot ar saules sakarsēto, virmojošo gaisu visapkārt.
Lejā, kāda pakalna nogāzē, baloja vietām smilšu aizputināta pilsēta. Lai gan arī te nemanīja dzīvības pazīmes, tomēr pilsēta šķita pamesta tikai nesen, varbūt pirms dažiem gadu simteņiem. Lielāko daļu no savādajām vienstāva akmens celtnēm nebija skāris laikazobs, daudzām bija veseli jumtu klājumi, šur un tur veseli bija pat šaurie, apputējušie, gaišpelēki matētie logi, kas absorbēja saules gaismu un nepārprotami liecināja par vietējo prasmi pielāgoties nežēlīgajiem klimatiskajiem apstākļiem. Durvis vai kādu citu ieejas vietu gan nekur nemanīja…
Tomēr arī te saule ņēma virsroku, bet vai tikai saules svelme bija par iemeslu šejieniešu izgaišanai?
Toms nolaidās vēl zemāk, nu jau viņš bija tikai dažus metrus virs augstāko ēku jumtiem. Taču tūdaļ viņā modās nemiers, kaut kas lika uzmanīties, netuvoties smilšu klātajai ielai, vairīties no ēku šauro, šaujamlūkām līdzīgo logu sprauslām. Tomu nepameta sajūta, ka viņu kāds vēro viņu, cilvēciskām būtnēm neredzamo! Pacēlies pāris desmitus metru augstāk, Toms ar skatienu ieurbās dziļāk iekštelpās un pazemē; viņš mēģināja to darīt, bet tūdaļ juta, ka viņa gribai kāds cenšas pretoties, lai gan Toms joprojām nemanīja dzīva saprāta klātbūtni.
trīsdesmit otrā nodaļa Pazemes pilsēta. Zurkveidīgie
Toms nesteidzās, viņš necentās salauzt pretspēku, lai gan, iespējams, būtu varējis to paveikt dažās sekundēs. Viņš gribēja izprast tā būtību. Intensīvo viļņveida starojumu raidīja kāds sarežģīts mehānisms; tas nepārprotami bija augsti attīstītas tehnoloģijas piemērs, taču visai primitīvās celtnes virszemē neliecināja par izcili saprātīgu būtņu klātbūtni tuvākā vai tālākā pagātnē. Toms tūdaļ bija nopratis, ka šo celtņu formas, to konstruktīvie risinājumi neliecina, ka tajās jelkad ir mituši cilvēkveidīgi radījumi.
Kāda cita dziļi pazemē paslēpta ierīce raidīja nepārtrauktus baiļu sajūtu impulsus ap izmirušo pilsētiņu; šis mehānisms nepārprotami bija paredzēts dzīvu un bīstamu uzbrucēju atvairīšanai.
Piepeši neredzamā pretestība mitējās, kā nebijis aprima baiļu starojums, Tomam tika ļauts ieskatīties pazemes dzīlēs. Apakšā, zem kilometru bieza, mākslīgi veidota starpslāņa, pletās cita, daudz lielāka pilsēta. Ielas un ieliņas, divstāvu, trīsstāvu un par tām augstākas celtnes, skvēri un rotaļu laukumi, kanāli, pilni ar tekošu ūdeni, un nekustīgi, cilvēkiem līdzīgi radījumi ielās un namu pagalmos… Tie lūkojās augšup, un viņiem visiem rokās bija ieroči! Tie bija androīdi saprāta radīti bioloģiskie roboti; viņus vienoja un vadīja mākslīgais intelekts, kurš Tomu neuzskatīja par ienaidnieku. Kuru Tomu? Vai viņa cilvēcīgo daļu, vai svešo viņā?! Un ja ne pret Tomu, tad pret kādiem nešpetniem uzbrucējiem bija vērstas androīdu lāzeršautenes? Vareni ieroči, un roboti tos prata lietot nekļūdīgi!
Toms nolaidās zemāk, ar kājām gandrīz skardams vēja vai niecīga satricinājuma izkustinātu smilšu straumīti; tā gausi slīdēja lejup pa lēzenu slīpumu, cenzdamās aizpildīt plaisas un prāvākas spraugas nodilušu, simtgadīgu betona plākšņu klājumā.
Un tad tas sākās! Tūkstošiem, desmitiem tūkstošu karotāju iznira no smiltājiem, no tuvāku un tālāku dzelkšņainu krūmāju audzēm. Gandrīz metru garie, žurkām līdzīgie radījumi uzbruka saskaņoti un ātri. Ar priekškājām vai varbūt rokām viņi atraka lielākās plaisas betona plāksnēs un kā aptrakuši metās lejā; šķita, ka žurkveidīgie to ir darījuši neskaitāmas reizes, gadiem, gadu desmitiem vai simtiem ilgi un, ja būs nepieciešams, uzbruks atkal un atkaclass="underline" bez mitas un rimas, līdz beidzot uzvarēs!
Žurkveidīgie Tomu ignorēja, taču juta svešinieka klātbūtni; viņi spēja to saskatīt, pat saost; lai neuzskrietu Tomam virsū, uzbrucēji meta prāvu līkumu. Toms saprata arī žurkas-karavīri neuzskata viņu par ienaidnieku. Uz pakaļkājām skrejošie, milzīgie žurkveidīgie bija citādie, un viņi nojauta Tomā savējo!
Toms ielūkojās pazemē tur bija aizsācies nežēlīgs slaktiņš. Šķita, ka neapbruņotajiem žurkcilvēkiem nav nekādu izredžu, taču pavisam drīz Toms saprata, ka ir alojies! Uzbrucēju taktika bija vienkārša un vinu šībrīža intelekta līmenim vienīgā iespējamā pa pusaizbrukušām ventilācijas šahtām vai prāvākām, gadsimtiem raktām ejām līdz pazemes pilsētai nonākušie tūdaļ metās lejā, dzīvi vai miruši cenzdamies uzkrist androīdiem. Vairumam tas neizdevās, simtiem žurkcilvēku sadega, pat nenonākuši līdz zemei, desmitiem nositās, taču tie daži, kuriem palaimējās dzīviem tikt līdz androīdiem, iecirta nagus vai zobus cilvēkveidīgo robotu miesā.
Acīmredzot žurkveidīgie spēja izdalīt kādu ātras iedarbības indi, jo, pat vissīkāko dūrienu, skrāpējumu vai kodienu saņēmuši, androīdi pārstāja pretoties, 164 viņu ķermeņi tūdaļ it kā saruka, sačervelējās, sašļuka mīkstā, lipīgā masā, izkusa pat viņu skelets.
Šoreiz cilvēkveidīgajiem robotiem uzbrukumu izdevās atsist, taču Toms neloloja ilūzijas ja nenotiks brīnums, pazemes pilsētas liktenis pavisam drīz tiks izlemts žurkveidīgie galu galā uzvarēs, jo viņu skaits nemitīgi pieauga, bet cilvēku radītie bioroboti bez zudušo pavēlnieku rīkojuma nespēja sevi pavairot.
Toms vēlreiz ieskatījās pazemē citi, primitīvāki, vabolēm līdzīgi mehānismi, nesteidzīgi virzīdamies uz priekšu, savāca žurkveidīgo līķus vai to, kas no viņiem bija palicis pāri. Zaudējuši cīņasbiedrus, androīdi vēl vairāk izretinājās un nostājās jaunās uguns pozīcijās, ne mirkli nenolaizdami ieročus acīmredzot žurkcilvēku uzbrukums varēja atsākties ik brīdi!