trīsdesmit trešā nodaļa Cilvēku atstātais intelekts
Toms saprata: pazemes pilsētā sen vairs nav īstas dzīvības, tikai skaudrs un nežēlīgs atgādinājums par pēdējās civilizācijas kādreizējo varenumu, kas tomēr nebija glābis no iznīcības, pat tai tuvinājis… Tādēļ Toms pirmīt nespēja atrast dzīvā saprāta pazīmes.
Kāds bija cilvēku bojāejas iemesls? Nē, nejau žurkveidīgie iedzina sev naidīgo, tomēr daudzkārt attīstītāko civilizāciju dziļi pazemē. Cilvēki centās glābties no kaut kā daudz briesmīgāka no sev līdzīgajiem, pat nenojauzdami, ka, cits citu iznīcinot, planētu gandrīz bez cīņas atstāj citādajiem!
Toms mēģināja nodibināt kontaktus ar pazemes pilsētas mākslīgo intelektu, taču sākumā tas viņam neizdevās, cilvēku radītais saprāts bija labi aizsargāts no ārējas ielaušanās. Lai pilsētai neliktu iznīcināties pašai, Toms uzmanīgi, soli pa solim atlupināja, atkodēja daudzos aizsarglaukus, līdz pieskārās saspringumā pulsējošam kodolam mākslīgās smadzenes joprojām darbojās ar pilnu jaudu, tās spēja atjaunoties, pat just sāpes un naidu, taču tām bija liegta iespēja pārkāpt cilvēku noteiktos rīcības ierobežojumus.
"Es neesmu ienaidnieks," Toms raidīja tikko jaušamu, maigu impulsu. "Nebīsties."
"Ko tu gribi, cilvēk?"
"Tu esi godam pastrādājis…"
"Vai tu man ļausi radīt kareivjus?"
"Nē," Toms domās bilda. "Tu taču zini, ka es to nedrīkstu. Man nav tiesību izjaukt pasaules līdzsvaru. Diemžēl…"
"Tad netraucē!"
"Ļauj ielūkoties tavā atmiņā!" lūdza Toms.
"Tu to drīksti."
Vai mākslīgā intelekta atbildē neieskanējās ironiski toņi? Toms ieskatījās cilvēku radītā saprāta atmiņu krātuvē un apstulba tā bija tukša kā nupat izslaucīta, tajā nebija fiksēts pat pēdējais žurkveidīgo uzbrukums!
"Vai tu gribi vēl kaut kur ielūkoties?"
"Nē!" Toms pasteidzās atbildēt. "Neiznīcini sevi! Turpini darīt to, kas tev darāms! Es netraucēšu!"
"Kā vēlies… cilvēk."
Šķita, ka pēdējo vārdu mākslīgās smadzenes raida ar aizkavēšanos.
"Es tikai gribēju uzzināt, kas notika pagātnē, kas notika ar cilvēci! Taču tu drīksti neatbildēt, ja mūsu saruna tev liek iznīcināties!"
"Nāc lejā, pilsētā, un es tev visu pastāstīšu… Es atvēršu vārtus…"
"Nedari to! Žurkveidīgie ik mirkli ir gatavi uzbrukumam!"
"Mēs abi to zinām. Tavi senči ir neatlaidīgi…"
"Mani senči?" Toms domīgi pārvaicāja. "Tāpēc tu gribi mani un viņus ievilināt pazemē? Lai iznīcinātu?"
"Es tikai pildu savu pienākumu." Sen mirušās pilsētas galvenais aizstāvis uz mirkli pieklusa, tad turpināja: "Man prieks, ka tu paliec augšā… Viņi drīz ieņems pilsētu…"
"Un tad būs lielais sprādziens?"
Pazemes pilsētas mākslīgās smadzenes klusēja.
"Ja es teiktu: nedari to, ļauj viņiem dzīvot un attīstīties, tu taču mani neklausītu?" "Nē."
"Iznīcinot kaut daļu no viņiem, tu, iespējams, nākotnē iznīcināsi arī mani…"
"Man žēl, ja tā notiks… Patiesi žēl."
"Spriežot pēc tā, kas ir tavos apcirkņos, bojā aizies vismaz puse Zemeslodes!"
"Tā būs krāšņa uguņošana! Viskrāšņākā manā muza!
Cilvēku radītajai mākslīgā saprāta kvintesencei piemita īpatnēja humora izjūta.
"Vai šī ir vienīgā pazemes pilsēta?"
"Ir arī citas, taču ne tik lielas…"
"Ja nu kādā vēl paglābušies cilvēki?"
"Tad to vairs tur nebūs."
"Vai tev ir ļauts viņus nogalināt?"
"Visi, kas nav manai pilsētai piederīgi, arī cilvēki -, ja labprātīgi nepadodas, ir ienaidnieki, kuri jāiznīcina."
"Pat jaundzimušie?" Toma saprāts nespēja apvaldīt protesta kliedzienu, kā dzēlīga skabarga tas iedūrās mākslīgā intelekta smadzeņu kamolā.
"Nedari tā!" īsi izmeta neredzamais sarunu biedrs un tikai pēc mirkļa turpināja klusi, nesteidzīgi; šķita, ka vina monotonā balss kļuvusi dzīva, silta, it kā tā būtu cilvēka balss… "Neko nevaicā, Tom, tikai klausies!"
Tā bija Zeta balss! Toms būtu to atpazinis pat pēc desmit, pēc simt miljoniem gadu!
"Zet!"
"Te Zets." Šķita, ka sen pagājušajā, iepriekšējā dzīvē satiktais draugs nedzird Toma teikto. "Tev vajadzētu mani atminēties… Kad tu izdzirdēsi manu balsi, es te vairs nebūšu… Tu zini, kas tev jādara… Dari to un atgriezies nākotnē. Amons liek pasteigties! Nemeklē mani, es tevi gaidīšu citādo pasaules parkā.
trīsdesmit ceturtā nodaļa zaudējums vai uzvara?
Smiltāji un zemes kukuržņi virs pazemes pilsētas sakustējās aizsākās kārtējais, varbūt pēdējais žurkveidīgo uzbrukums. Šoreiz, pēc ilgiem gadiem, pilsētas aizstāvji nepretojās, tika atdarīti vārti, lūkas un lūciņas, žurkcilvēki tūdaļ bez apdomas aizpildīja visas ejas un nepārtrauktā, visu iznīcinošā straumē metās lejā arī viņi bija tikai karavīri un izpildīja vienīgo pavēli, nezinādami, kas tos sagaida…
Vienā acumirklī tika saplosīti varenie androīdi, apgāzti un plosīti citi roboti un mehānismi, nu jau žurkas bija visur, simtiem gāja bojā, pārgrauzdamas aktīvos strāvas vadus, tām pāri skrēja simtiem citu! Gaisā virmoja spalgi pīkstieni, tās nebija uzvaras gaviles, tās bija barvežu pavēles īsas un konkrētas. Tās bija saskaņotas un pārsteidzoši saprātīgas pavēles. Katrs žurkkareivis zināja savu vietu un veicamo uzdevumu, katram bija savs pienākums, ko vienību virsvadītāji nepārtraukti koriģēja. Tā bija reti paklausīga, izskolota un disciplinēta armija. Tā bija mūžīgo uzvarētāju armija, jo citādie nekad nepadevās nekad un nekur, nevienā Galaktikas nostūrī, kur bija uzradušies, un vienīgā iespēja viņus apturēt bija iznīdējot itin visu dzīvo, līdz vissīkākajam mikrobam!
Šķita, ka arī viņus, tāpat kā pilsētas aizstāvjus, vada un izrīko kāds augstāks saprāts. Vai citādo pavēlnieki rēķinājās ar senās pilsētas pašiznīcināšanās iespējamību, tātad viņu rīcībā esošās armijas bojāeju?
Droši vien, taču tam šajā karā nebija nekādas nozīmes…
Miljoniem žurkveidīgo bija ievilināti slazdā, viņi bija gatavi mirt, taču nekas nenotika izpostītā pilsēta stāvēja kā stāvējusi!
Redzot cilvēku radītā mākslīgā intelekta izmisīgos un nu jau veltīgos pūliņus iznīcināt pilsētu, Toms pirmo reizi mūžā jutās kā nodevējs. Viņš šajā izšķirīgajā kaujā bija nostājies citādo pusē, nemanot bloķēdams, atslēgdams piekļuves daudzajiem arsenāliem.
Vēl dažus tūkstošus žurkkareivju iznīcināja neliela eksplozija tur sevi sadedzināja pēdējais pilsētas aizstāvis. Cilvēku domu un ideju augstākais sasniegums bija pelnījis šo godu aiziet neuzvarētam, un Toms to viņam neliedza…
Uzvarētāju guvums bija niecīgs un tomēr ne ar ko neatsverams viņi, citādie, kārtējo reizi bija kļuvuši par kādas planētas vienīgajiem pavēlniekiem. Vai uz mūžīgiem laikiem? Ko bija ieplānojis Amons? Taču ne iznīcināt šo planētu, kā to bija darījis ar daudzām līdzīgām?! Ar kādu devīto prātu Toms jauta, ka varenā Dieva nodomiem ir daudz milzīgāka megagalaktiska nozīme!
Kas tagad bija Zets? Vai arī citādais? Kāda loma Amona plānos tika atvēlēta Tomam? Viņš joprojām to nespēja izprast.
Un citādais viņā pašā; vai tam nevajadzēja just gandarījumu par Toma nupatējo rīcību? Kas viņš ir, šis citādaisV. Uz dzīvības koka parazitējoša, tomēr saprātīga būtne? Cik lielā mērā viņš Toms un citādais ir viena un tā pati būtne?