Vēl nekad Amons nebija ļāvis citādajiem paturēt iekāroto un pakļauto planētu tik ilgi, vēl nekad viņš nebija ļāvis svešajiem pašiem attīstīties līdz cilvēka pakāpei! Kāpēc viņš to pieļāva šoreiz?!
Žurkas sāka attīrīt un sakopt pilsētu. Te nudien vairs nekas nebija darāms.
Toms pacēlās virs retajiem, saules izkaltētajiem spilvu mākoņiem; zemes garozas piesegtas, vīdēja vēl dažas, krietni mazākas, tomēr žurkveidīgo neapdzīvotas izbijušās civilizācijas paliekas. Tās visas bija pusaizbrukušas, negantu eksploziju saplosītas, pārmērīgu radiāciju izstarojošas, nedzīvas postažas. Tomēr nē! Lūk, vēl viena, vismazākā, tikko saskatāma, pavisam dziļi zem pazemes klinšu slāņiem ienirusi, dzīva un neticami spēcīga saprāta šūniņa!
Toms pasteidzās novērst zondējošo skatienu, viņš nebija pārliecināts par citādā lojalitāti sevī. Viņš vairs ne par ko nebija pārliecināts. Toma dvēselē, viņa saprāta dzīlēs radās līdzjūtība arī pret citādo neapskaužamo likteni; tā jau sen tur mita! Vai tā tam bija jānotiek? Vai tad viņi nebija lielākais bieds visam dzīvajam šeit un citviet ikkatrā Galaktikas nostūrī? Laupītāji, dvēseļu zagļi, sērga, mēris, nāve un iznīcība! Stop! Vai tad viņš nākotnes Toms nebija citādaisV. Un Toma vecāki, skolasbiedri, aklā reģe, vienkāršie Zempasaules ļaudis, kuri baidījās un tomēr nāca līdzi cīnīties pret mošķiem, vai tad viņi nebija dzīvi, vai viņiem nepiemita visas tās jūtas, kas piemita īstajiem cilvēkiem? Vai, sasnieguši šo attīstības līmeni, viņi joprojām nebija kļuvuši par cilvēku pasaulei līdzvērtīgiem?!
Viņš citādais centās rast attaisnojumu savai eksistencei, tiesībām uz to. Viņam citādajam bija bezgala žēl bojāgājušās civilizācijas, lai gan Toms apzinājās, ka tā iznīcināja sevi pati, šoreiz bez citādo līdzdalības. Vai Amons to jau iepriekš bija paredzējis, tieši uz Zemi atvezdams un palaizdams brīvībā citādo sēklu? Vai ne tā paša iemesla dēļ Amons bija šurp vadījis seno dievu cilti, lai viņi pasteidzinātu cilvēces attīstību, tātad tās drīzāku galu?!
Toms juta, ka ir nonācis ļoti tuvu atbildei, tomēr vēl kaut kas viņam nebija skaidrs, vēl kāds mazumiņš, kāds nieciņš…
Saspiestā laika dimensija traucās uz priekšu vēja spārniem; lejā, virs pazemes pilsētas, nākotnes Toma senči aizsāka būvēt pirmo kupolu. Līdz pat šim brīdim viņi nerādījās virszemē kā baidīdamies no uzbrukuma. Vai citādie nojauta, ka ik mirkli var tikt iznīcināti, vai šī informācija bija izsenis viņos iekodēta tāpat kā neticami straujā attīstība; vai viņi apzinājās, ka nāve karājās virs viņu galvām kā Dāmokla zobens?
Ne reizi viņi necentās sazināties ar Tomu, taču citādo attīstība bija acīmredzama, pēc izskata viņi gandrīz neatšķīrās no cilvēkiem. Viņi bija pielāgojušies dzīvei pazemes pilsētā, viņi atjaunoja cilvēku būvētās ēkas un cēla jaunas savstarpējos karos nopostīto vietā -, sākumā nomalēs un samērā primitīvas, pa172 mestajām virszemes ēkām līdzīgas, taču, laikam ritot, arvien labākas un modernākas. Virszemes aizsargkupols bija citādo prāta spēju augstākais apliecinājums, viņu talanta spīdošs pierādījums. Sevi atklādami, viņi it kā teica visai Galaktikai: "Iznīciniet mūs, bet, to darīdami, jūs nogalināsiet Saprātu!"
trīsdesmit piektā nodaļa Balss no aizlaikiem
Kāds nepārprotami gribēja runāt. Tas nebija cilvēks, taču tas nebija arī citādais
- Es dzirdu tevi un uzklausu, lai kas tu būtu… Toms tūdaļ atsaucās.
Svešā balss nāca no tāluma, kā no dziļdziļas laika akas kāpdama, dobja un aizsmakusi: Mēs tevi vērojām. No paša sākuma… No tavas pirmās Zemes cilvēka dzīves…
Citādie lejā beidza būvēt kupolu Tomam bija jāpasteidzas!
- Tev ir maz laika, mēs to zinām. Tālīnie runātāji joprojām nebija saskatāmi. Mēs tikai gribam pateikt, ka grūtā brīdī tu drīksti lūgt mūsu palīdzību.
- Paldies! Kas jūs esat? Vai Zemes trešā rase lemūrieši?
- Tu esi vērīgs, cilvēk! Zini pēdējā balsojumā mēs būsim tavā pusē!
-Vēlreiz pateicos! Par jūsu godprātību es nešaubījos un nešaubos ne mirkli! Vai drīkstu vaicāt, kā domā pirmā un otrā rase, kāds būs viņu lēmums?
- Vissenajiem ir vienaldzīgs šis balsojums, viņi nepiedalīsies, jo Zemes bojāejas gadījumā var rast jebkuru citu mājvietu. Otrās rases uzskati nav viennozīmīgi, taču, visticamāk, viņi ieņems nogaidošu, neitrālu pozīciju. Ceturtā rase atlantīdieši būs pret tavu viedokli!
- To es zinu! Viņi jau gatavojas karam!
- Viņi jau ir to sākuši, cilvēk! Divas dziļākās Zempasaules ir titānu un viņu radīto nezvēru ieņemtas, drīz kritīs trešā. Viņi jau sen būtu to sagrābuši, ja nesaņemtu tik nopietnu pretsparu.
- Kas viņiem pretojas, vai tiešām citādie?
- Pa īstam tikai žurkveidīgie, bet nu jau viņu gandrīz vairs nav… Tikai daži simti visstiprāko viņu apbrīnas vērtā karaļa vadībā.
- Viņu karaļa?…
Toms atcerējās pirmo vienatnē pavadīto vakara stundu sirmā reģa cellē, kad kāds žurkcilvēks, aiz metāla durvīm stāvēdams un sabiedroto meklēdams, ar savu neticamo varēšanu līdz nāvei nobiedēja pat abus viedos un tēvu; žurkcilvēks, kura armijai bija pa spēkam iekarot cilvēkveidīgo apdzīvoto Zemzemi, bet kurš nelika to darīt vai varbūt lika to nedarīt; žurkcilvēks, kurš kaut uz neilgu laiku, tomēr spēja apturēt gandrīz neuzvaramos titānus, vēl joprojām tiem pretodamies; žurkcilvēks, kuru nepieminēs īsto cilvēku vēstures annālēs un aizmirsīs laiks… Nezin kāpēc Tomam kļuva bezgala žēl šī gudrā radījuma, kuru liktenis bija iesprostojis starp atlantīdiešiem un virszemes valdniekiem par viņa cilti pārākajiem cilvēkiem…
- Bet cilvēki? vaicāja Toms.
- Cilvēkveidīgie… Viņi bīstas… Un tas ir labi, jo, par laimi, netiek pielietoti visiedarbīgākie ieroči… Pagaidām…
- Bīstas? Citādie? Toms nespēja noticēt nupat dzirdētajam, lai gan zināja, ka trešie nemelo!
- Augstāko attīstības līmeni sasniegušie Virspasaulē un pat augšējā Zempasaulē mītošie citādie baidās iznīcināt planētu. Viņi labprāt to pamestu, aizietu, kā reiz izdarījām mēs, Zemes trešā rase, taču tas viņiem nav pa spēkam…
Tik tiešām, un Toms to zināja, pirms miljoniem gadu trešā rase bija sasniegusi tik augstu gan tehnisku, gan garīgu attīstības pakāpi, ka visniecīgākā savstarpējā pat nejauša konflikta gadījumā Zeme būtu nopostīta līdz pamatiem, tāpēc trešie nolēma saglabāt savu izcilo rasi tikai garīgā dimensijā, izslēdzot iespēju nodarīt pāri planētai, atstājot to dinozauru ganu atlantu rokās.
- Bet kas tad notur atlantīdiešus? Vai tiešām ir iejaucies Amons, vai viņš ir nolēmis aizstāvēt Galaktikas lielākos ienaidniekus citādos?
-Nē.
- Nē? pārsteigts iesaucās Toms.
- Mēs viņus nespējam samanīt, bet šķiet, ka tā ir sestā rase…
Sestie? Tās bija viņu saprāta dzirkstis pazemes dziļākajos slāņos! Viņi apzināti atklājās Tomam, citādi tas nebija iespējams, jo tikai augstāka rase bez zemāko akcepta spēja tās saskatīt…
- Paliec sveiks, piektās rases pārstāvi! Uz drīzu tikšanos!
- Palieciet sveiki, lemūrieši!
Jau ienirdams laika miglājā, Toms pārdomāja varenās trešās rases pārstāvju vēstīto. Protams, tie bija viņi, atlantīdieši, Zemes ceturtā rase, kuri savā augstprātībā un kareivīgumā reiz sacēlās pret dieviem, mēģinādami viņus padzīt no Zemes. Iespējams, tas viņiem būtu izdevies, taču Amons nostājās mazskaitlīgo dievu pusē, jo viņam bija citi, daudz tālejošāki mērķi… Viņš palīdzēja nešpetnos atlantīdiešus pievārēt, iedzīt okeāna dzīlēs, likt tiem paslēpties pazemē, Tartarā, viņš sagatavoja Zemi cilvēku rasei… un citādajiem…