Tomēr atlantīdieši nebija iznīcināti, kā teiksmainais fēnikss viņi atdzima no sakāves pelniem, kļūdami vēl niknāki, vēl atriebīgāki; nu viņi visu savu naidu varēja izgāzt pret svešiniekiem pret citādajiem! Šķita, ka viņiem īsteniem zemiešiem uz to ir morālas tiesības.
Šoreiz Toms centās būt maksimāli precīzs gan laika, gan telpas izvēlē; paklīstot miglai, virs galvas atkal šalkoja milzīgo koku lapotnes, liegi čukstēdamas atkalredzēšanās sveicienus, cauri zaļajai dzīvībai augstu debesīs varēja saskatīt matēti pelēkā megapoles kupola fragmentus, zem kājām tā pati saplaisājusī, zemes ziedu un vītušu lapu piebirusi ietve viņš bija atgriezies mājās!
trīsdesmit sestā nodaļa Zets
Toms mēģināja orientēties šī nebija centrālā aleja, pa kuru varēja nonākt atpakaļ pilsētā; viņš pagāja garām vientuļi tupoša, skumji smaidoša zēna statujai uz pazema, krietni aplupuša postamenta. Zēns pavadīja Tomu ar vērīgu skatienu. Pēkšņi Toms apstājās kā zemē iemīts, tad metās atpakaļ!
- Pamanīji gan? Zēna statuja turpināja šķelmīgi smaidīt. Kā vējš skrien, kā miets atduras!
-Zet!
- Nevarētu gan teikt, ka tu pirmīt būtu īpaši steidzies! Zets prata noslēpt atkalredzēšanās prieku.
- Lien laukā, nemāžojies!
- Tu domā, ka vajag? Mēs te esam daudzi… vairāki miljoni dvēseļu…
Ap puisēna statuju savilkās, sabiezēja pamatīgs miglas blāķis.
- Nu tad esi sveicināts, citādais cilvēk! Miglas palagā skaidri iezīmējās Zeta seja. Te ir vēl daži, kuri nezin kāpēc raujas uz tevi palūkoties!
Miglas mākulī citi pēc citiem izcēlās un nozuda Tomam tuvu un mīļu cilvēku vaibsti viņa iepriekšējās dzīves māte, tēvs, pat kaimiņš Fedja; vēl tālākas pagātnes Rūta; lieliskais senlaiku karinieku vadis viņas brālis; drosmīgais Čiris, līdz nāvei uzticamais vasarraibumainis; pazibēja un izgaisa daudz tālāku aizlaikos mitušu, pusaizmirstu cilvēku sejas. Viņi visi reiz bija dzīvas būtnes, neviens, pat no aizlaikiem nākušais,
nebija primitīvāks par pēdējiem, visaugstako attīstības pakāpi sasniegušajiem cilvēkiem!
- Nu gan pietiks! bargi uzsauca Zets. Tā jūs netiksiet galā līdz pastardienai! Lūk, tā mēs te turamies visi kopā! Zets turpināja, vērsdamies pie Toma. Kādu laiciņu ar Amona palīdzību pretojāmies citādajiem gan zaudējām, gan atguvām dvēseles; tagad reizēm nākas cīnīties pazemē, tos pašus citādos glābjot no atlantīdiešiem!
Tikai tagad, izdzirdis neapturamu paša zobu klabēšanu, Toms sajuta neciešamu aukstumu, kas aumaļām plūda no miglas sakopojuma.
- Vēsi? nevainīgi uzprasīja Zets. Siltāk jāģērbjas! Lai gan tas noteikti nelīdzētu!
- Cik tālu viņi ir tikuši? Atlantīdieši. Tomam izdevās savaldīt žokļu stepu.
- Nupat tika galā ar trešo Zempasauli, sākot no dziļumiem. Zurkcilvēki tikpat kā iznīcināti, lai gan gods kam gods tavi pēdējās dzīves senči cīnās neticami sīvi!
- Zinu, to viņi prot. To viņi vienmēr ir pratuši.
- Nudien saklausu lepnumu tavā balsī, vai nav tiesa? ironizēja senais draugs.
- Iespējams… Saki, vai tas bija Amons, kurš man lika mērot nupatējo sevis atpazīšanas ceļu?
- Lai tu apzinātu savu dvēseli cilvēka un ne tikai cilvēka dvēseli, Tom… Šoreiz Zets nejokoja. Lai tu iegūtu tiesības balsot Zemes Septiņu rasu padomē, pārstāvot gan cilvēku rasi, gan citādos, gan…
Aukstums kļuva teju vai neizturams.
- Kas notiek atlikušajās Zempasaulēs? Jūs tās pametat bez cīņas? Toms domās vaicāja, jo lūpas vairs neklausīja.
- Sestā rase ir modusies, Tom! Viņi ir spējīgāki un spēcīgāki par cilvēkiem… Un viņiem ir tiesības atlantu rasi apturēt, vismaz līdz balsojumam, jo viņi ir un būs, bet mēs vairs neesam… Daži no viņiem vienmēr ir bijuši cilvēku vidū, no senseniem aizlaikiem palīdzēdami un aizstāvēdami, cik mēs to savā alkatībā un savstarpējos ķīviņos esam ļāvuši, pārmērīgā iedomībā neatraidīdami…
- Jā, Toms klusi apstiprināja Zeta teikto to, ko sen nojauta, ko sen zināja. Daži no viņiem paslēpās vēl dziļāk pazemē līdzās atlantīdiešiem, tos vērodami un pieskatīdami, gaidīdami savu laiku…
Zālienu zem kājām jau klāja balta, plāna sarmas kārtiņa. Retām, vieglām pārsliņām sāka snigt.
trīsdesmit septītā nodala Sestā rase. Rūta
Mājās Tomu gaidīja pamatīgs pārsteigums: tēvs bija pazudis, aizgājis neatvadījies. Dēlā gurdām, vērīgām acīm lūkojās māte, it kā vaicādama: "Varbūt tu zini, kur viņš ir?" Nē, māte nebija zaudējusi mīlestības jūtas pret tēvu, viņa tikai neprata tās izteikt, zemapziņā joprojām juzdamās piederīga Virspasaulei, pieķēdēta tai neredzamām važām.
Taču tas nebija lielākais pārsteigums.
- Uzmini, kas mūs apciemojis! smaidīdama sacīja māte un tūdaļ pati atbildēja: Rūta, tava klasesbiedrene!
- Rūta?! Toms patiesi jutās pārsteigts: lai nu ko, bet pēc izgāšanās lielajā gala pārbaudījumā satikt Rūtu, turklāt savās mājās, to viņš negaidīja!
- Es zinu par izlaiduma eksāmenu, kā uzminēdama Toma domas, klusi piebilda māte. Tam tagad nav nekādas nozīmes. Nu vairs nav… Atstāšu jūs divatā, netraucēšu. Mātes lielās, brūnās acis izstaroja tik smeldzīgas skumjas, ka Toms bija spiests novērst skatienu.
- Apsveicu ar atgriešanos! Rūta teica, kā zinādama, kur Toms nupat bijis, bet varbūt viņa to patiešām zināja?
- Paldies, Toms nesakarīgi nomurmināja, cenzdamies noslēpt mulsumu.
- Tavs tēvs tagad ir vienā no Zempasaulēm, taču mātei tas nav jāzina…
- Es jau tā domāju, ka viņš ir tur pie sirmā reģa un aklās viedās!
- Viņi ir mani radinieki, Tom…
Nezin kādēļ Toms par to nebrīnījās nu, protams, tā tam bija jābūt, viņš taču to zināja, vienmēr bija zinājis!
- Tavs tēvs mums palīdz. Rūta palūkojās uz Tomu un turpināja: Noturēt atlantīdiešus, neļaut tiem vēl vairāk izlauzties uz augšu. Daudzi citādie plecu pie pleca ar mums dodas cīniņā pret kopnaidnieku, nežēlodami dzīvību, labprātīgi piepulcinādami dvēseles Zeta armijai.
- Labprātīgi?
- Viņu drosmi var apbrīnot. Tomēr šķiet, ka daudzi no viņiem tīšuprāt meklē galu. Tu laikam nojaut, kāpēc?
- Nojaušu, nopūtās Toms. Un to es pavēstīšu pirms lielās padomes balsojuma, ja man tiks dots vārds…
- Tev tiks dots. Rūta dīvaini palūkojās uz Tomu.
- Kam gan vēl, ja ne tev?
- Man prieks, ka tevi satieku…
- Arī es esmu priecīga, Tom, ļoti priecīga tevi atkal redzēt…
Rūtas lūpu kaktiņos bija iezadzies tas tikko jaušamais, mulsinoši burvīgais smaids, kas meiteni pavadīja visus viņas iepriekš nodzīvotos mūžus.
"Mēs jau esam tikušies…" Toms domās klusi bilda. "Mūsu iepriekšējās dzīvēs," domās atbildēja tagadējā un aizlaiku Rūta.
"Tu atminies?" pārsteigts iesaucās Toms. "Visu?" "Nē," noliedzoši papurināja galvu Rūta. "Varbūt tikai nojaušu…" Viņa nosarka un mulsumā nolaida tumšo, tik bezgala mīļo acu skatienu.