- Paklau, balodīši! Sļūciet taču beidzot lejā! pēkšņi abu domās ielauzās sirmā reģa balss. Vai tad nu nepietiks ar dūdošanu iepriekšējās dzīvēs?
- Apklusti, vecais ākst! nešpetni viņu apsauca aklā. Nemulsini bērnus! Un viņa klusāk piebilda:
- Viņiem tik reti iznāk būt kopā. Tik reti…
- Te tev nu bija reti!
- Apklusti, vēlreiz saku! aklā ierasti uzbrēca. Ja nenieka nesaproti!
- Nebaries, vecomāt! mīļi, tomēr uzstājīgi lūdza Rūta.
- Cenšos jau, bet ja tāds āmurgalva pretī? jau pielaidīgāk purpināja reģe.
- Nebaries!
- Nebaries! Kā lai nebaras? Vakarnakt saķērās ar atlantīdiešiem! Viens pats! Cik tur trūka, būtu dabūjis galu! Sestā rase, bet prātiņš kā pirmajai!
- Slavē mani, cildini, bet ar mēru! ironizēja sirmgalvis.
- Tevi cildināt? aklā saskaitās ne pa jokam. Nu vai zini, man trūkst vārdu!
- Beidzot!
- Man ir tādas aizdomas, ka tie sestie ne ar ko nav labāki par piektajiem! viltīgi paziņoja Rūta.
- Man arī tā šķiet! Toms tūdaļ jautri piebiedrojās.
- Protams, ne visi!
- Jā, ne visi…
- Daži ir pat kašķīgāki!
- Tava mazmeitiņa rāda zobus! smējās viedais sestās rases veterāns. Tevī atsitusies!
- Un tu ar pieri stenderē, gudrinieks!
- Tā viņi laikam varētu gadu no vietas! Rūtai beidzot bija apnicis klausīties večuku pļāpāšanā. Tūlīt sakiet, kur Toma tēvs!
-Vēl jau dzīvs. Sirmgalvis kļuva nopietns. Pieskatām, cik nu varam. Citādie kā aptrakuši raujas uz kaušanos, kā tīšuprāt galu meklēdami…
- Vai jūsu ir daudz sestās rases vīru, kuri cīnās pazemē? Toms pārķēra sirmā reģa lēnīgo domu gaitu.
- Atlantīdiešu pulkāk, stipri pulkāk… aizlaiku viedais necentās apslēpt bažas. Un nešpetni kā velni! Sagudrojuši jaunus ieročus… Uz to jau viņiem arvien bijis nags!
- Tāpat kā cilvēku rasei, rūgto atzinumu pauda reģe. Diemžēl tā ir patiesība.
- Saki! Rūtai tika uzdots negaidīts jautājums. Vai tu viegli lasi manas domas?
- Es? Meitene, patiešām izbrīnīta, lūkojās uz Tomu. Nē, es to nekad neesmu pratusi, arī tagad nevaru, kaut vecāmāte manī beidzot atklāja un arī ļauj izmantot sestās rases spējas. Rūta mirkli klusēja, tad turpināja: Un es nejūtu tevi no attāluma… Tikai tad, ja tu pats vēlies ar mani runāt…
"Savādi… Laikam Amons man uzlicis kādu neredzamu aizsarglauku…" nodomāja Toms. "Citādi taču tas nebūtu iespējams, ka sesto rase nespētu just un kontrolēt zemākos piektos!"
Jau sen, Tomam nezinot, šis aizsarglauks ir uzlikts, pat ja sirmais reģis un aklā Rūtas vecāmāte bez ļāvuma nespēja pietuvoties viņa apziņai!…
- Par ko tu domā? vaicāja Rūta.
- Piedod…
- Tagad es saprotu, kāpēc tu izkriti gala eksāmenā, tas, kas paslēpies tevī, neļāva citādo datoram piekļūt
tavām smadzenēm… Viņš nevienam to nebūtu ļāvis.
- Jā, es nojaušu, Amons ir krietni pastrādājis…
- Amons?
- Kurš tad no mums ir tas lielākais pļāpa? pikti vaicāja aklā reģe. Ja gribi sastapt tēvu, tad tev jāpasteidzas, Tom, kamēr nav sākuši sisties ar atlantīdiešiem! Jaušu: drīz nešpetneļi atkal līdīs uz augšu, no tiem jau miera nebūs līdz pat balsošanai!
trīsdesmit astotā nodaļa Imunitāte
Ielas bija kā izslaucītas, neviena gājēja vai braucēja, tomēr nekur nemanīja īpašu gatavošanos karadarbībai. Šķita, ka citādie nemaz negrasās aizstāvēties!
Skvērā uz soliņa sēdēja sirmgalvis, viņa ūdeņainās, pelēkās acis lūkojās tālumā.
- Kāpēc tā, man neprasiet… Kāpēc mums nav Dieva?… Kāpēc mēs Viņam, Lielajam Radītājam, esam svešinieki? Kāpēc Viņš, kurš mīl visu Pasauli, mūs ienīst mūs vienīgos? Kāpēc mēs esam tādi, kādi esam?!
Rūta un Toms ne uzreiz pazina veco skolotāju tik ļoti viņš bija pārvērties izdēdējis, pelēku seju; viņš drudžaini lūkojās visapkārt, taču šķita, ka sirmais vīrs pat nemana citu cilvēku klātbūtni.
- Es nezinu… Taču es zinu, kā mēģināt iegūt Viņa mīlestību… Caur gaismu! Caur tādu gara gaismu, kas mums liktu atteikties pašiem no sevis. Mums visiem ir jāaiziet, jāatbrīvo šīs sagūstītās, svešās dvēseles, kas mūsos mīt! Tikai tā mēs varam mēģināt izpirkt savu vainu, mūžīgo vainu!…
Pār vecā vīra vaigu noritēja liela, skaudra asara Cilvēka asara…
Rūta un Toms klusēja, jo viņiem nebija, ko piebilst pie sirmgalvja teiktā.
Beidzot, tikai tagad Toms atskārta Amona tālredzīgo nodomu kaut reizi ļaut citādajiem sasniegt cilvēka cienīgu apziņas pakāpi, ļaut viņu sagūstītajām dvēselēm pašām izcīnīt šo vienīgo, katrai individuālo kauju, uz mūžīgiem laikiem iegūstot imunitāti pret citādo vīrusu vai kopā ar svešajiem aizejot postā…
Dīvaini, ka Amons par to iedomājās tikai tad, kad citādie jau bija mēģinājuši pakļaut, inficēt turpat vai desmito daļu dzīvās Galaktikas!
"Iesim," domās klusi bilda Toms. "Mūs gaida."
Visās ejās, kas veda uz divām atlikušajām Zempasaulēm, bija ierīkotas daudzpakāpju aizsargsistēmas, neredzamu slēpņu kaskādes, kurās, ieročus kaujas gatavībā turēdami, plecu pie pleca, sānu pie sāna stāvēja un gulēja citādie un sesto radītie androīdi. Beidzot viņiem bija viens, toties bargs ienaidnieks, kuru bez Amona palīdzības reiz nespēja pieveikt pat seno dievu cilts…
trīsdesmit devītā nodaļa dīvainā kauja
Daži citādie devās lejup vai nu cīnīties, vai tikai mirt; neviens viņus neaizturēja, necentās atrunāt, arī Rūtu un Tomu ne nevienam netika liegta brīva izvēle.
Pirms doties dziļāk pazemē, Toms palūkojās augšup, cauri Virspasaulei un Augstākajai pasaulei, cauri seno citādo radītajam kupolam virs tām. Jā, tur jau viņš stāvēja tālu aiz saindētajiem atmosfēras slāņiem -, Zemes būtnēm nesaredzams, nekustīgs un milzīgs Amona kaujas kuģis un tā pavēlnieks atkal un atkal, varbūt pat bez iezemiešu balsojuma, gatavs vienpersoniski izlemt Zemes likteni, kā bija to darījis ar neskaitāmām apdzīvotajām planētām.
Toma dvēseles dziļumos brieda kāds vēl īsti neapzināts rūgtuma kamols. Tas vēl nekāpa augšup, nestrēga kaklā, taču piektās rases pārstāvis juta, ka vairs nav paklausīgs Amona gribas izpildītājs. Bet varbūt viņš nekad nav tāds bijis?…
Zempasaule viņus sagaidīja drūmas rosības pilna. Pat tie Augstākās pasaules citādie, kuri bija nolēmuši mirt bez cīniņa, pēdējo reizi izbaudot kādu netveramu, smeldzes pilnu kopības izjūtu, ieraudzījuši, ka mazizglītotie, primitīvākie vēl dzīvi palikušie Zempasaules ļaudis joprojām bez kurnēšanas gatavi pretoties uzbrucējiem, pat viņi nolēma ņemt rokās ieročus!
Mazskaitlīgo sestās rases pārstāvju inspirēts, telepātiskais kara mākslas apmācības kurss ilga tikai dažas minūtes. Citādie prata paklausīt pavēlēm, būt disciplinēti un aukstasinīgi tas no paaudzes paaudzē bija ierakstīts viņu gēnos. Nu šī piemirstā informācija noderēja, varbūt pēdējo reizi…
Toms un Rūta, ar skatienu meklēdami savējos, tomēr ievēroja dīvaino citādo un androīdu virteni, kuri ik pa brīdim nozuda vēl dziļāk pazemē, dūmu un uguns mutulī, sen pamestā metro līnijās, lai no tam vairs nekad neatgrieztos…
- Rūta! Tom! Sirmais reģis un Toma tēvs viņus bija pamanījuši pirmie.
- Kāpēc joprojām netiek sasaukta visu Zemes rasu pārstāvju sapulce? Kāpēc turpinās šis bezjēdzīgais slaktiņš? izmisis kliedza Toms.