- Mēs nezinām, mums nav laika par to domāt! steigā attrauca tēvs. Vai tu neredzi, kas te notiek? Drīz viņi būs augšā!
- Viņu ir vairāk, un viņi ir daudz stiprāki, nekā mēs paredzējām, Tom! sūrojās reģis.
- Atlantīdiešiem kāds palīdz, ilgi ir palīdzējis… nikni purpinādama, secināja aklā Rūtas vecāmāte.
- Trešā rase, jūs dzirdat mani? Vai tā ir? Jūs solījāt līdzēt, atbildiet! sauca Toms. Kāpēc atlanti ir tik stipri? Jūs taču solījāt!
- Mums nav ļauts teikt, piedod… kā no bezdibeņa atplūda saraustīta, aizkavējusies balss. Nevaicā un nemodini…
Dobjš, zemes pamatus tricinošs sprādziens atskanēja pazemē, tad iestājās klusums; šķita, ka tur vairs neviens nav palicis pie dzīvības ne aizstāvji, ne uzbrucēji, tikai Zeta vadītā dvēseļu armija izspruka pa vaļējām plaisām un spraugām, kļuvusi vēl lielāka, vēl daudzskaitlīgāka, ik mirkli gatava atgriezties pēc kārtējā laupījuma.
- Amon, vai tas ir tavs darbiņš? Atbildi! Vai tagad tu esi nostājies atlantīdiešu pusē?
Atbildes nebija; neredzamais Galaktikas vagotājs bija gatavs atvērt visu iznīcinošās šaujamlūkas. Vēl mirklis, vēl tikai mirklis, un šī planēta, varbūt pat visa Saules sistēma sadegtu, pārvērstos pelnos uz mūžu mūžiem, kā nekad nebijusi pazustu laika un telpas bezgalībā…
Milzīga, pat Amonam nesaredzama roka cauri citādo pilsētas kupolam, tam nenieka nenodarīdama, zibensātrumā izšāvās no pazemes, desmitiem kilometru garie pirksti satvēra starpzvaigžņu kuģi un bezgala viegli, kā rotaļādamies apgrieza to otrādi, tad, pirms Amons būtu ko spējis apjēgt, paslēpa savilktā dūrē.
Tie daži sestajai rasei piederīgie, kuriem bija tādas spējas, cauri zemes slāņiem ieraudzīja vēl kādu dīvainību pašos dziļākajos atlantīdiešu iekarotajos Zempasauļu tukšumos pēkšņi un neatvairāmi ieplūda verdošas lavas straumes; vienā mirklī tās sadedzināja visu un visus gan tehniku, gan karotājus, gandrīz neviens no viņiem nepaguva aizmukt.
Tomēr, aizpildījusi bijušās Zempasaules, lava necēlās augstāk; kā paātrinātas filmas kadros, kā spītējot laika rituma loģikai, izkususī masa tūdaļ sastinga, pārvērtās cietos iežos, kā nepārvarama barjera nostādamās starp dzīvi palikušajiem atlantīdiešiem un pilsētas aizstāvjiem.
Arī citādo nebija palicis vairāk par desmito daļu no kādreizējā visas tautas kopskaita; nebija gandrīz neviena vīra nu jau labu laiku pie ieročiem bija ķērušies pusaudži, viņu māsas un mātes.
Taču zemzemē valdīja kapa klusums, neviens neuzbruka, neatvērās neviena pilsētas aizstāvjus rijoša lūka. Sestie paziņoja prieka vēsti: Viss beidzies! Vai uz ilgu laiku to neviens neprata un neuzdrošinājās pavēstīt…
četrdesmitā nodaļa pēdējais balsojums
- Mēs pieprasām visu Zemes rasu priekšstāvju saietu! Mēs pieprasām balsojumu! planētai cauri urbās atlantīdiešu paziņojums, sasniegdams katru, kurš to vēlējās un prata sadzirdēt, lai arī kādā laika un telpas dimensijā viņš šobrīd atrastos.
- Beidzot nākuši pie prāta! atviegloti nopūtās kāds no klātpienākušajiem sestās rases pārstāvjiem.
- Nepriecājies par agru! Sirmā reģa seju vagoja gadu tūkstošus krātas rūgtas pieredzes krunkas un krunciņas. Tā ir tikai viltība laika iegūšanai. Ja reiz atlantīdieši kāpuši uz kara takas, tad neviens no tās viņus nenovedīs ne ar labu, ne ļaunu.
- Lai ar' cik reti, tomēr dažkārt vecajam ir taisnība, bija spiesta piekrist aklā Viedā.
- Kaut nu šoreiz tā nebūtu! viņas brālis par negaidīto uzslavu nepriecājās.
Ceturtās rases aicinājumam atsaucās visi, izņemot senajos Zemes pirmo rasi; iespējams, viņi jau bija aizceļojuši uz citu planētu; bezdvēseliskās, amorfās būtnes nejuta nedz sāpes, nedz līdzjūtību cilvēku izpratnē, starp tām un citām rasēm valdīja saprāta un saziņas bezdibenis.
Ar pirmajiem kontaktēties spēja tikai otrie cilvēku izpratnē nemateriāli, rēgiem līdzīgi radījumi. To eksistences veids bija tikpat mistisks un pārējām rasēm neizprotams, taču otrā rase, šķiet, bija spējīga pastāvēt tikai Zemes apstākļos, tāpēc tai kaut nedaudz, tomēr piemita kāda niecīga interese par planētas turpmāko likteni.
Trešie vienacainie, labsirdīgie lemūrieši jau pirms miljoniem gadu bija sasnieguši tik augstu, cilvēka prātam neaptveramu, gandrīz kosmisku spēju robežu, ka, būdami garīgi attīstītas būtnes, nobijās no iegūtās pārmērīgās varas pār matēriju un nolēma aiziet, pamest bioloģiskos ķermeņus, uz mūžīgiem laikiem atteikdamies no varbūtējas, pat nejaušas iespējas iznīcināt šo pasauli.
Tikšanās vietu izvēloties, strīdi neradās; brīdi pārdomājuši, piekrita pat ceturtās, Zemes kareivīgākās rases pārstāvji atlantīdieši. Viņu spēku un karotgribu vairoja mūždien sakāpinātā iedomība un gara trulums, bet iedomību unikālās, dažās jomās pat trešo rasei līdzvērtīgās zināšanas, tomēr ceturto lāsts bija sirdsgudrības trūkums, nu šis trūkums kārtējo reizi apdraudēja visas planētas eksistenci.
Citādo Augšpasaules parks vēl nebija pieredzējis tik raibas publikas sanākšanu kopā vienīgais otrās rases pārstāvis, ārēji būdams nedaudz līdzīgs Zeta miglas armijai, kā tas pienākas spokam, apmetās nostāk no centra, milzu koka lapotnē. Divi milzīgie lemūrieši trešās rases sūtītie -, uz mirkli atguvuši materiālajai pasaulei piedienīgu izskatu, līgani peldēja gaisā, neskardami zemi.
Ceturto rasi pārstāvēja pieci cilvēkiem līdzīgi milži. Lai gan titāni bija krietni mazāki par vienacainajiem trešajiem, tomēr salīdzinājumā ar viņiem Toms izskatījās pēc nepieauguša pundura.
Sestās rases pārstāvju vidū tūlīt varēja samanīt stalto, sirmo reģi un viņa aklo māsu, kurai sestie izrādīja acīmredzamu un neviltotu cieņu.
- Domāju, ka varam sākt! Pagājis dažus soļus uz priekšu, neviena nelūgts, sanāksmes vadītāja pienākumus uzņēmās kāds no atlantīdiešiem. Bez mums, ceturtās rases pārstāvjiem, es te redzu vēl divu, piedodiet, triju rasu sūtņus, kuriem, iespējams, ir tiesības runāt! Šķiet, titāns nebija radis uzklausīt iebildumus.
- Tas jauki, rimti, tomēr gana stingri ierunājās sirmais reģis. Pat nepalūkojies uz atlantīdiešiem, viņš turpināja: Mēs gan te redzam sanākušus sešu rasu pārstāvjus, kuriem jāpauž savējo viedoklis un kuriem ir tiesības balsot. No sirds pateicos jums par to mūsu planētas vārdā!
- Dīvaina aritmētika! atlantīdietis iesmējās. Spriežot pēc vecuma, sestās rases pārstāvim ir problēmas ar skaitīšanu! Ceturto delegācijas vadonis atklāti ņirgājās. Varbūt tās ir redzes problēmas?
- Mūsuprāt, lai pēc kārtas piesakās pa vienam katras pamatrases pārstāvim, tā mēs novērsīsim jebkurus turpmākos pārpratumus šajā jautājumā. Trešās rases pārstāvis centās nesarežģīt atklāti draudīgo situāciju.
- Tam mēs piekrītam, tomēr uzskatām, ka runāšanas un balsošanas tiesības sanākšanā ir tikai triju, iespējams, četru rasu pārstāvjiem! tiepīgi uzstāja atlantīdietis.
- Tā kā vissenajie šo sapulci nav pagodinājuši ar klātbūtni, mēs lūgtu pieteikties Zemes otrās rases pārstāvi! Vienacis necentās uzsākt ķīviņu.
No koka pazarēm izlija, izmirgoja daļa caurspīdīgā miglāja, veidodama ģeometriski precīzu kvadrātu, acīmredzot otro rasi pārstāvēja vismaz divi indivīdi.
- Pateicos! īsi bilda vienacainais milzis.
Šoreiz atlantīdietis cieta klusu, jo otro rasi uzskatīja par iespējamo sabiedroto balsojumā.