- Zemes trešo rasi pārstāvam mēs lemūrieši! Pirmajam vienacim klusēdams blakus nostājās otrs, izrādot cieņu klātesošajiem, nedaudz noliekdams galvu.
- Un es pārstāvu ceturto rasi atlantīdiešus! spožās aizsargbruņās tērptais titāns īsi noskaldīja. Kā noprotu, vēl te ir sestie? Viņa lūpas neslēpa ironisku smīnu. Tomēr to balsošanas tiesības ir apšaubāmas vismaz divu iemeslu dēļ!
- Mēs esam aizmirsuši piekto cilvēku rasi! pieklājīgi un neitrāli atgādināja lemūrietis.
- Kur viņi ir? Tādus te neredzu! Kā mums visiem zināms, iznīcinādama sevi, cilvēku rase uz mūžīgiem laikiem zaudēja tiesības piedalīties Zemes likteņu lemšanā. Atlantīdietis nespēja valdīt dusmu izvirdumu un ironiju reizē. Es te redzu tikai citādos cilvēku izskatā svešiniekus, kuri jāiznīdē, kuriem nedrīkst ļaut eksistēt uz mūsu planētas, kur nu vēl piedalīties Zemes rasu saietā!
Šķiet, tieši šādu titāna paziņojumu bija gaidījuši visi zemieši, jo neviens neizrādīja pārsteigumu. Pat otro rasi pārstāvošais apliecināja aktīvu piedalīšanos sarunā, pārvērzdamies skaistā, izteiksmīgā ovālā, tad aplī.
- Vai kādam ir iebildumi? vaicāja vienacainais lemūrietis.
- Ir, Toms iesāka un turpināja tik savaldīgi kā vēl nekad savā bezgala īsajā un bezgala garajā mūžā. Citādo vairs nav uz šīs planētas, neviena paša! Tiesa, nav arī cilvēku mūsu iepriekšējā izpratnē par viņiem…
- Kas tad ir tie, kuri mums pretojas, tur lejā, pazemē? iebrēcās titāns Vai ne citādie .?
- Gan jā, gan nē! Toms turpināja. Amona iecere tuvojas tās īstenojuma beigu fāzei. Šajā ne tikai Zemei vien svarīgajā eksperimentā tika iesaistīti gan senie dievi, kas nākuši no citas, mirstošas zvaigžņu sistēmas, gan atlantu rase, gan cilvēki, gan citādie.
- Senie dievi? Tomu pārtrauca atlantīdietis. Tādi paši svešinieku salašņas kā citādie\ Amons kļūdījās, nostādamies viņu pusē!
Acīmredzot seno dievu, viņu niknāko ienaidnieku, pieminēšana ceturtās rases pārstāvim joprojām nebija paciešama.
- Amons bija spiests to darīt… bez steigas, taču pārliecināti turpināja Toms. Tā bija liktenīga kļūda un nejaušība, ka Zemes visu laiku attīstītākā trešā rase, pamezdama materiālo pasauli, tomēr nolēma atstāt dažus lemūriešu brīvprātīgos, lai tie ar padomiem un zināšanām palīdzētu nākamajiem, tobrīd vēl primitīvajiem planētas valdniekiem titāniem.
- Titāni nekad nav bijuši primitīvi; tu, kas neesi ne citādais, ne cilvēks, neuzdrošinies to pateikt vēl vienu reizi!
- Lai viņš turpina… paklusi bilda lemūrietis.
- Trešās rases atstātie, mīlēdami un lolodami šo planētu kā neviens cits, priecādamies par lielisko dabas bērnu atlantu attīstību, visādi šo attīstību veicinādami, aizmirsa galveno: titānu garīgā pasaule ne tuvu netika līdzi lemūriešu dāvāto zināšanu līmenim!
Toms pārlaida skatienu klātesošajiem visu rasu pārstāvji klausījās ar lielu uzmanību, savaldījās pat atlantīdieši, jo tika runāts par viņu pagaisušo senvēsturi.
- Viegli iegūtā vara pār matēriju padarīja atlantus pirmām kārtām bīstamus pašiem sev, visai titānu rasei! Toms turpināja. Kad nedaudzie skolotāji lemūrieši to saprata, bija jau par vēlu atlanti tos pieveica ar viņu pašu ieročiem. Drīz viņi atrada, kā pašiem šķita, lielisku pielietojumu tik viegli iegūtajām zināšanām titānu savstarpējie kari kļuva arvien nežēlīgāki, postīdami planētu un visu dzīvo uz tās.
- Tā bija mūsu vaina… mūsu… lemūrietis neprata slēpt sarūgtinājumu. Un mēs vairs nespējām atgriezties šajā pasaulē, lai ko labotu…
- Atlantīdu neiznīcinājāt nedz jūs, lemūrieši, nedz mēs! ceturtās rases pārstāvis neizturēja. Tas bija Amons un svešie dievi, kas mūs iedzina Tartarā!
- Un iedzīs vēlreiz, ja jūs, atlantīdieši, nesapratīsiet…
Varenā titāna uzbrēciens pārtrauca sirmo reģi pusvārdā.
- Apklusti, sestais! Jums neizdosies uzvarēt! Šoreiz Amons ir mūsu pusē! Titāns aprāvās, šķiet, kārtējā dusmu izvirdumā viņš bija atklājis ko pagaidām slēpjamu.
- Tas tiesa, Toms iesāka un turpināja gandrīz kaitinoši mierīgi, Un mums ir jāpateicas ceturtās rases pārstāvim par to, ka viņš bija tik godīgs un neslēpa no klātesošajiem slepenā sabiedrotā vārdu!
Droši vien, ja netiktu pieminēts Amons, Toma pēdējais teikums visus, izņemot, protams, atlantīdiešus, pamatīgi uzjautrinātu, tomēr šoreiz Zemes rasu pārstāvji sakoda zobus, kuriem tādi bija, un cieta klusu.
- Diemžēl esmu spiests apbēdināt mūsu draugus atlantīdiešus: Amona te vairs nav! pavēstīja Toms.
- Nieki! Viņš ir tur, augšā, savā kuģī! smējās titāns. Tikai jūs viņu neredzat!
- Arī tur viņa nav, Amons ir pametis Saules sistēmu…
- Tie ir meli! Vai tu, cilvēkveidīgais, esi jucis? Tu uzdrošinies apgalvot, ka Amons ir nodevējs!
- Viņš nav jūs nodevis, atlantīdieši! Toms nezaudēja iekšējo mieru un pārliecību. Vai tad viņš ir jums solījis atbalstu cīņā pret citādajiem un Zemes sesto rasi?! Un ilgi pirms tam vai viņš jums ļāva atdzimt tādēļ, lai jūs titāni gatavotos kārtējam karam? Vai viņš jums to vēstīja? Saki, vai tā bija! Nē, tā nebija, Toms atbildēja atlantīdieša vietā. Tu klusē, titān, jo tev nav, ko teikt!
- Kā tu zini, ka viņš mūs pametis? Šķita, ka sanākušo priekšā stāv liels, naivs bērns, tik milzīgs bija titāna pārsteigums un sarūgtinājums. Amons mums ļāva atgūt iepriekšējo spēku…
- Jo zināja, ka neesat tapuši gudrāki… Piedod…
Satriektais titāns nepaguva apvainoties. Viņš beidzot, pēc ilgiem laikiem, domāja!
- Bet atguvušies…
- Jūs atkal meklētu ienaidnieku, atlantīdieša domu gaitu turpināja Toms. Amonam par jums bija maza bēda, viņam bija nepieciešams kāds, kurš uzbruktu citādajiem, tik varens, ka, svešiniekiem izrādot nopietnu pretestību, pasaule atkal nonāktu tuvu bojāejai!
- Kāpēc viņš tā rīkojās? vaicāja vienacainais lemūrietis.
- Cilvēku un citādo dēļ… Bet patiesībā sestās rases labad. Zemes piektā cilvēku rase pievīla Lielo Radītāju, tā nespēja pārvarēt egoismu, mantkārību un sīkumainību un galu galā sevi iznīcināja. Tā ne ar ko nebija labāka pārjums, atlantīdieši. Taču cilvēku īpatnība bija tā, ka viņi savās dvēselēs nesa sestās rases embrijus. Viņu bojāeja bija arī sestās rases gals! Tikai daži simti cilvēku spēja sasniegt sestās rases cienīgu gara un saprāta līmeni, taču viņu bija gaužām maz…
- To mēs saprotam, bet kāpēc citādie, Tom? ievaicājās sirmais reģis. Kāpēc Amons izmantoja viņus?
- Cilvēku rasi nav grūti atjaunot, taču tam būtu maza jēga, jo vairums no viņiem tomēr nespēja atbrīvot Lielā Radītāja dāvāto garu… Noniecinātie un nīstie citādie to spēja, visi viņi bija gatavi mirt, bet nenodarīt pāri šai planētai! Viņi paši nogalināja sevī citādos, kļūdami par īsteno Zemes cilvēku rasi!
Iestājās klusums, taču tad notika kas negaidīts varenais, spožais atlantīdietis smagi nokrita uz ceļiem un, satvēris galvu rokās, vērsās pret debesīm.
- Amon, saki, ka tā nav patiesība! titāns izmisumā lūdzās. Saki, ka tu esi ar mums!
Tomēr jau pēc mirkļa atlantīdietis pieslējās kājās, vājuma brīdis bija pārvarēts, titāns atkal jutās visvarens un neuzveicams.
- Ar Amonu vai bez viņa šoreiz mēs uzvarēsim! dzelžaini paziņoja atlantu rases pārstāvis.
- Jums nav tiesību turpināt karu… Balsojums nav noticis.