- Kas to teica? iesmējās titāns. Jaunizceptie sestie? Jūs neesat mums pretinieki un nekļūsiet par tādiem! Ja šeit nav Amona, tad vienīgā, kura būtu mūs spējusi apturēt, ir trešā rase, taču vienači paši aizmuka un atgriezties neprot!
- Un ja nu mēs nepadosimies, ja mēs tomēr spēsim pretoties? vaicāja kāds no sestās rases pārstāvjiem. Kas tad?
- Kas tad? ņirdza atlantīdietis. Tad mēs visi uziesim gaisā! Planēta izšķīdīs kā rieksta čaumala! Uz Zemes nav tāda spēka, kas mūs varētu apturēt!
- Jūsu neprātu! iesaucās sestais.
- Tad palūkojies uz augšu, atlantīdieti! Palūkojieties visi!
četrdesmit pirmā nodaļa Septītais
Toms pacēla roku, un pilsētas kupols kļuva caurspīdīgs, mākoņi izzuda augstu virs planētas kā planējumā sastindzis milzu ērglis, aizsegdams vai pusi debesjuma, rēgojās Amona zvaigžņu kuģis.
- Tas ir viņš Amons! iesaucās titāns, pavērsies pret Tomu. Tu, meli un krāpniek! Taču atlantīdieša balsī vairs nejautās tuvās uzvaras prieks.
- Lūkojies vērīgāk! Ko tu tur redzi? vaicāja Toms, nenolaidis roku.
Arī zvaigžņu kuģis kļuva caurspīdīgs, tajā varēja skaidri jo skaidri, kā caur palielināmo stiklu, saskatīt kuģa lielāko centrālo daļu. Kā senās Zemes atspulgā kalnos un ielejās kūsāja dzīvība: putni un zvēri mežos un ūdeņu krastos un cilvēki, jā tie bija cilvēki! Vēl puskaili, bet gana saprātīgi viņi kā paātrinātā filmā bez mitas attīstījās būvēja arvien labākus mitekļus, apstrādāja zemi, raka apūdeņošanas kanālus, iemācījās kuģot pa lielajām upēm un jūrām, celt pilsētas.
- Arī viņi ik pa brīdim karos, iznīcinās pašu radīto, jo tā diemžēl ir neizbēgama pirmatnējā cilvēku dzimuma attīstības sastāvdaļa, teica Toms. Tomēr vini mācīsies no kļūdām, vinu konflikti kļūs arvien retāki un mazāk postoši.
Lejā uz Zemes sanākušie pamanīja kādu sīku, dzidrai dūmu strūkliņai līdzīgu straumīti, kas cēlās augšup, līdz sasniedza milzīgo zvaigžņu kuģi un izgaisa tā dzīlēs.
- Vai tās ir cilvēku dvēseles, Tom, kas tur ceļas augšup? vaicāja aklā reģe. Uz mirkli viedajai bija dots acu gaišums, bet varbūt viņai vienmēr bija piemitusi šī spēja saskatīt to, ko neredz parasts mirstīgais.
- Tā ir viņu brīvā griba izvēlēties vēl nedzimušas radībiņas! Toms smaidīja. Daudzām būs ilgi jāgaida, bet dvēseles ir pacietīgas…
- Kas tu esi, Tom? klusi bilda reģe.
- Vai tad tu neredzi, par visiem redzīgākā?! brīnījās vienacainais milzis. Viņš ir no septītās rases, no tāltālas nākamības, vēl tālākas pagātnes šurp niris, lai labotu trešās rases pieļauto kļūdu… Viņš un žurkcilvēku karalis viņi abi nupat apturēja atlantīdiešu uzbrukumu, atņēma tiem mūsu naivajā labestībā dāvātās zinības…
Titāni truli lūkojās uz runātāju, nenieka nesaprazdami un nespēdami atminēties ne nupatējo, ne senāko pagātni.
- Ko tu darīsi ar atlantīdiešiem, Tom? vaicāja sirmais reģis.
- Neuztraucies par viņu likteni, Amons viņiem ir noskatījis piemērotu planētu citā zvaigžņu sistēmā, kur sākt visu no gala. Titānus gaida pašu rokām un prātiem sarūpēta spoža nākamība. Ja vien neuzradīsies kādi, kuri bērniem uzdāvinās sērkociņus! Toms jautri pasmaidīja, mazliet šķelmīgi lūkodamies uz vainas apziņā klusējošajiem vienačiem. Neskumstiet, trešā rase! viņš turpināja. Jums par sodu būs krietni jāpastrādā, jāsakopj šī planēta!
- Mīļuprāt, bet kā?! Mēs nespējam, tu taču zini…
- Jūs atkal nokļūsiet matērijas pasaulē, bet ne uz ilgu laiku uz diviem gadu simteņiem.
- Ar to pietiks! iesaucās vienacainais trešās rases pārstāvis. Paldies tev visu lemūriešu vārdā… Paldies!
Toms nolaida roku, vīzija virs viņa galvas izgaisa, pilsētas kupols kļuva atkal necaurspīdīgs. Visi saprata, ka Zemes bijušo un nākamo rasu saiets ir laimīgi beidzies. Bez balsojuma…
četrdesmit otrā nodaļa Epiloga vietā
Pilsētiņas parkā nomaļā, klusā alejā uz veca, aplupuša, ziedošos jasmīnos pamatīgi ieauguša sola sēdēja divi pusaudži Rūta un Toms. Karstā, saulainā vasaras novakarē te varēja paslēpties no tveices un papļāpāt par dzīvi. Necik ilgi, un klāt jau rudens, atkal skola, pēdējā izlaiduma klase! Joki nebūs!
Pa šiem diviem vasaras mēnešiem, kopš Toms un Rūta nebija tikušies, lai gan dzīvoja pavisam netālu viens no otra, meitene, kā Tomam šķita, bija kļuvusi vēl skaistāka. Varbūt tāpēc, ka nosauļojusies?
- Kur tu biji vasarā? Laukos?
- Tikai divas nedēļas! dzidri iesmējās Rūta. Krustmātei Lonijai palīdzēju lasīt zemenes. Briesmīgi! Paskaties uz manu degunu! Āda nolupa jau trešajā dienā!
- Krustmātei Lonijai? pārvaicāja Toms. Ak tad šoreiz viņa ir tavējā…
- Kas ir manējā? Rūta nesaprata. 202
- Vai viņai patīk cept tortes?
- Protams! Kā tu zini?
- Uzminēju! Viņa taču nav precējusies? Toms pēkšņi pavaicāja.
- Nē. Bet bija trīs reizes!
- Ak šitā gan? Tikai trīs? uzjautrinājās Toms.
- Un ko tu pats darīji? Rūta nevainīgi atvaicāja. Braukāji ar vienriteni, peldējies ezerā vai gāji uz mežu sēņot?
- Vēl jau nav!
- Kā nav?
- Sēņu! Vai tad ir?!
- Gailenes ir! Tirgū papilnam! Ja tu uzlūgsi mani sēņot, es neatteikšos! meitene draiskojās.
- Rīt četros no rīta!
- Vai tu traks? Domā, nobijos? Nekā nebija! Ja četros, tad četros! Palūgšu vecaimātei, lai pamodina!
- Rūta?…
- Nu?…
- Tavs jaunais kaimiņš vecītis, kuram tā nešpetnā kucīte, vai viņa vārds nav Fedja? pēkšņi Toms pavaicāja pagalam nesakarīgi.
- Kā tu teici? Fedja? Pirmo reizi dzirdu kaut ko tamlīdzīgu! meitene iesmējās. Viņa vārds ir Jonass, viņš naktīs tik briesmīgi krāc, ka pat es varu dzirdēt, ja neguļu, un vecāmāte saka, ka viņu ir padzinuši sieva, jo viņš esot izbijis rakstnieks-fantazētājs, tāpēc pārāk trūcīgs, lai dzīvotu lielpilsētā ar ģimeni.
- To es saprotu! piekrita Toms. Tā viņam vajag!
- Tu esi nežēlīgs!
- Es domāju svaigu gaisu, ekoloģiski tīru pārtiku. Un tā tālāk, un tā joprojām…
Abi mirkli klusēja, sarunu atsāka meitene: Saule riet! Jāiet, vecāmāte man šovakar grib nodot kādu dāvanu… Viņa nesaka, kas tā tāda. Varbūt kāda sena dzimtas relikvija?
- Ļoti sena, bilda Toms.
- Kā tu zini? Atkal mēģini uzminēt? meitenes lūpu kaktiņos iezagās mulsinošais smaids.
- Zinu, vienkārši teica Toms. Un tu dzirdēsi balsis, cilvēku domas. Tu pratīsi putnu un zvēru valodu. Tu spēsi ieskatīties nākotnē un būsi ļoti, ļoti vientuļa… Kā tava vecāmāte…
- Tu gan esi fantazētājs, Tom! meitene neticīgi palūkojās uz klasesbiedru un negaidīti piebilda: Es pāršķirstīju Jonasa grāmatiņu, kurā viņš apraksta kaut kādu izdomātu karu. Vai tiešām cilvēki varētu būt tik nežēlīgi un traki, nogalinot simtiem, varbūt pat tūkstošiem līdzcilvēku?
- Nē, atbildēja Toms. Tas noteikti bija citā tālā un izdomātā pasaulē…
- Nu gan nāciet uz māju pusi! Toms izdzirda Rūtas vecāsmātes teikto. Ir jau laiks…
- Iesim? pieceldamies vaicāja Toms. Tava vecāmāte gaida…
- Iesim…
Kad Rūta un Toms iznāca no ēnainā, vientuļā parka, saule jau bija paslēpusies aiz koku galotnēm, ļaudama alejās un sānceliņos sarecēt biezam jo biezam mijkrēslim tik mistiski nospiedošam, ka abi jaunieši instinktīvi pielika soli, nevēlēdamies te aizkavēties.