Kad taksometrs nogriezās, nozuda tuvākajā ceļu krustojumā, Toms paklusi, kā šaubīdamies, ierunājās:
Tēt, man šķiet es dzirdēju viņa domas. Man tā šķiet…
- Jā, tā tam jābūt, mierīgi, gandrīz ikdienišķi atbildēja tēvs. Dažiem mūsu pasaules cilvēkiem ir tādas spējas, taču tas vietējiem nav jāzina. Tas nevienam nav jāzina, Tom.
- Tikai dažiem? pārsteigts iesaucās Toms. Arī tev?
- Arī man, atbildēja tēvs.
- Bet mātei? sev pašam par izbrīnu, jautāja Toms. Pēkšņi viņam bija radušās kādas neizskaidrojamas nojausmas!
- Nē, attrauca tēvs.
- Nē? Toms pārvaicāja, sekodams tēva platajiem un drošajiem soļiem. Vai tad visiem cilvēkiem no Augstākās pasaules nav tādu spēju? Vai tad viņi nav pārāki par mums? Un vai tad mēs neesam pārāki par šo mūsu Zempasauli? Un viņi savukārt pārāki par tiem, kuri mīt viņu Zempasaulē?
- Nē, par laimi, tā gluži nav. Es ceru, ka nav. Tēva atbilde nudien nebija saprotama. Ja būtu tā, kā tu saki, tad tava māte un es… tad mēs nekad nebūtu kopā. Un tad nebūtu arī tevis…
Toms apmulsa. Šāda ziņa Tomu bija pārsteigusi pavisam nesagatavotu! Jā Toma māte nāca no Augstākās pasaules no tās, uz kuru vismaz domās un gandrīz nepiepildāmās cerībās tiecās vai ikkatrs viņa pasaules cilvēks. Jo tikai retajam, varbūt vienam vai diviem no tūkstoša, tas patiešām izdevās izdevās attīstīt tik augstu intelekta līmeni, ka no dažiem simtiem ik gadus atlasīto kādi pieci vai seši kļuva par izredzētajiem.
Un tieši no šīs sapņu zemes Toma māte reiz bija atteikusies viņa tēva dēļ! Tomam ģimenes vēsture nebija nekāds noslēpums. Nē, māte nebija padzīta no Augstākās pasaules tas nemaz nebūtu iespējams.
Pirms piecpadsmit gadiem Toma māte kā jaunākā zinībniece bija viena no pēdējām, kurai tika dots uzdevums izpētīt viņas Zempasaules vēsturi un tālaika dzīvi. Pēc dažiem mēnešiem viņa iepazinās ar tēvu un viņi iemīlēja viens otru. Lai būtu kopā, Toma mātei nācās un turpmāk visu atlikušo mūžu nāksies palikt tēva pasaulē, bez tiesībām atgriezties. Patiesībā mātes dēļ skolas profesori cerēja, ka Toms reiz kļūs par izredzēto, kā gan citādi? Lai gan jau pēc pirmajiem mācību gadiem atklājās, ka Toms ne ar ko neatšķiras no pārējiem klasesbiedriem nav ne labāks, ne sliktāks…
Šeit nomalē, kur nedega gaismekļi, strauji savilkās krēsla. Tēvs, pat neapstājies pie nama, kura sienu rotāja taksometra vadītājam nosauktie adreses cipari, steidzās tālāk. Vēl dažas pa pusei sabrukušas mājas, tad izdrupis sānceliņš, kas ievijās pagalam aizaugušā, gandrīz necaurbrienamā iekšpagalmā. Šķita, ka te ir jau sabiezējusi pustumsa. Pēkšņi tēvs apstājās un brīdinoši pacēla roku, aicinādams Tomu nekustēties. Arī Toms pēc mirkļa cauri brikšņiem saskatīja vairākus nekustīgi gulošus cilvēkus visi viņi bija bez jebkādām dzīvības pazīmēm, ar saplēstām, tumšzilu asiņu nošķiestām drēbēm, viņu ķermeņi bija nedabiski sagriezušies.
Tēvs mirkli ieklausījās, tad klusi un ātri uzsauca: Ejam! Ātrāk!
Toms juta, ka viņu krata salti drebuļi, bet kājas atsakās klausīt.
Ejam, Tom! tēvs saprotoši uzstāja. Te nedrīkst palikt!
Un Toms klupdams krizdams metās nopakaļ tēvam, baidīdamies paskatīties uz zemē gulošajiem klaidoņiem; tomēr viņš palaikam bija spiests to darīt, lai spētu paspraukties garām nogalinātajiem. Par to, ka nelaimīgie vismaz savas dzīves pēdējos gadus bijuši klaidoņi, liecināja viņu novalkātais, trūcīgais apģērbs, kas nespēja nosegt lielas, plēstas, vēl asiņojošas brūces uz upuru ķermeņu kakla un krūtīm.
septītā nodala Noslēpumainais radinieks. Telepātu dialogs. Zvēri
Beidzot kļuva nedaudz gaišāks. Aiz brikšņiem pavīdēja kādas ēkas aplupusī siena bez logiem un durvīm. Vēl daži soļi un skatienam pavērās tikko manāma, pazema niša ar svaigi un dziļi sašvīkātām, sarūsējušām metāla durvīm dažus pakāpienus zemāk.
Un tikai tagad Toms pamanīja, ka tēvs labajā rokā sažņaudzis kādu līdz šim neredzētu, dīvainu, melni spīdīgu priekšmetu. Tajā pašā mirklī turpat netālajos brikšņos atskanēja dobjš un nekad nedzirdēts, kā no elles dziļumiem nācis nezvēra rēciens, kas sirdij un visam ķermenim lika pamirt šaušalās! Bēgt, paslēpties, izgaist no šīs pasaules tā bija vienīgā doma, kas vēl 26 spēja aizķerties Toma smadzenēs, pirms nočīkstēja reti virināto, nišas dziļumā paslēpto durvju eņģes un tēvs ierāva Tomu tumsā. Un tūdaļ pat pret cieši aizbultētajām durvīm no ārpuses griezīgi noskrapstēja tādi kā milzīga dzīvnieka izlaistie nagi.
- Nu, paldies Dievam, esat klāt! Pirms bija kādu saskatījis, Toms izdzirda siltu un mierīgu vecišķa cilvēka balsi.
- Esi sveicināts, radiniek! Arī tēva balsī nejautās izbīlis, drīzāk nogurums pēc ilgā ceļa.
No pustumsas uz viņiem lūkojās pelēku un apbrīnojami vērīgu acu pāris. Kaut ko tādu Toms redzēja pirmo reizi šīs acis it kā pašas izstaroja gaismu!
- Esi mums noorganizējis īpašu sagaidīšanu! Tēvs bija spējīgs pajokot.
- Kā nu pratu, nepalika parādā jau arvien skaidrāk saskatāmais sirmgalvis un piebilda: To viņi vēl nebija darījuši. Nāciet, nav ko te vāvuļot! viņš gana bargi noteica. Nupat uzvārīju jums stipru tēju. Cerams, vismaz no tās jums vēders vairs nerausies čokurā! vecis gandrīz pikti noteica.
"Kā viņš zināja, ka mēs tūlīt ieradīsimies?" pārsteigts nodomāja Toms.
- Kā es zināju… tūdaļ ierunājās sirmgalvis. Skaties zem kājām, gudriniek, nepaklūpi! Te ir desmit kāpieni uz dziļumu! viņš pabeidza sakāmo.
"Viņš lasa manas domas! Tas taču nav iespējams!" domās iekliedzās Toms.
- Vai tu vēl neesi tam puikam izskalojis smadzenes, ka viņš te vārās kā veca tējkanna?! nu jau pavisam pikti noburkšķēja vecis.
- Vēl ne, kā taisnodamies atbildēja tēvs.
- Kā tad! Visu atstāj uz pēdējo brīdi! sirmgalvis atcirta un nospieda kādu slēdzi pie sienas.
Iedegās nespodrs gaismeklis, izgaismodams nelielu telpu bez logiem un ar vēl vienām durvīm dziļumā. Pie sienas kaut kāda guļvieta, telpas vidū galds un daži meistarīgiem kokgriezumiem rotāti koka krēsli ap to. Uz galda ieplaisājuši, senatnīgi trauki balti, ar tikko jaušamu zilganu tīklojumu. Tādus vai līdzīgus Toms reiz bija manījis paša mājās, vecās bufetes dziļumā. Pie pretējās sienas vienkārši plaukti, līdz griestiem pilni ar senām grāmatām.
- Iepazinies ar manu celli? Nu tad sēdies pie galda, papļāpāsim, nopūtās vecais vīrs, greizi paskatīdamies uz tēvu. Ja jau tavs tētuks palaidies slinkumā! Ir gan slīmests! sirmgalvis nerimās, tomēr Toms vecā vīra burkšķēšanā saklausīja tādu kā gandarījumu, pat mīļumu.
- Vai tu liksies mierā? Šķita, arī tēvs nejutās sarūgtināts. Gribēju, lai tev būtu vieglāk tikt viņam klāt.
Tēvs apsēdās pie galda un salēja tasītēs tēju.
- Zinu, zinu, vecais vīrs atbildēja.
Toms pēkšņi pavisam skaidri saprata, nē sajuta bezgalīgu, prātam neaptveramu un aizmūžīgu vientulību, kas slēpās aiz šķietami bezrūpīgās vecā vīra purpināšanas un burkšķēšanas. Un vēl dīvaināk šķita tas, ka arī viņš pats pazīst šo vientulības sajūtu…
Durvis skrāpēdams, ierēcās nezvērs, taču Toms vairs nejuta bailes. Pirms mirkļa tēva rokās manītais ierocis nu šķita kā nenozīmīga, smieklīga rotaļlietiņa!
"Jā, tā nu tas ir, manu puisīt…" Toms dzirdēja sirmgalvja domas. "Tādu likteni Lielais Radītājs mums ir piešķīris…"