"Tēvs!" domās iesaucās Toms.
"Nē, viņš mūs abus nedzird," tikai Tomam sadzirdami atbildēja sirmais vīrs. "Un lai tā paliek. Pagaidām nesarūgtināsim viņu, Tom!"
Toms apklusa. Ko gan viņš būtu varējis atbildēt? Viņš pats vēl neko nesaprata, gandrīz neko.
- Vai jūs nāksiet pie galda vai apbrīnosiet viens otru? kā kaut ko nojauzdams, ieminējās tēvs. Mums nav nemaz tik daudz laika! Un tēvs izvilka no mugursomas līdzi paņemtās uzkodas.
- Mēs iesim! abiem klātesošajiem dzirdami atbildēja sirmgalvis. Un tūdaļ piebilda: Tie nezvēri tev būs jāsavalda.
- Cik to asinssuņu šeit jau ir? drūmi ievaicājās tēvs.
- Virszemē trīs.
- Un viņu metro?
- Jau pārāk daudz, lai tu viens tiktu ar tiem galā, nomurmināja vecais vīrs. Pārāk daudz. Un vietējie tev būs vārgi palīgi, vismaz sākumā kamēr apjēgs, kas notiek!
- Es zinu, atbildēja tēvs un turpināja pavisam nesaprotami: Nu jau daudzi labprāt paši dotos nāvē!
astotā nodaļa Hipnozes seanss
Kad trijotne bija izdzērusi sirmgalvja vārīto, pēc nepazīstamiem ziediem smaržojošo tēju un nobaudījusi pa kādam no tēva līdzpaņemtajiem cepumiem, sirmais vīrs piecēlās un, cenzdamies noslēpt satraukumu, bilda: Tom?
Toms tūdaļ kā dzelts pielēca kājās.
- Nāc, apsēdies šajā krēslā, paklusi ierunājās sirmgalvis. Ir laiks tevī ielūkoties dziļāk. Cik nu es spēšu…
Toms bez ierunām paklausīja un apsēdās pirms tam nepamanītā, pavisam necilā, laika gaitā nobružātā un kā Tomam šķita izļodzītā koka sēdvietā bez muguras atzveltnes un roku balstiem.
- Nedomā ne par ko, vecais vīrs piebilda. Ja vēlies, drīksti aizvērt acis.
Sirmgalvis nostājās Tomam aiz muguras un tikai pēc laba brīža, kā šaubīdamies vai uzreiz neuzdrošinādamies, uzmanīgi, pat nepieskaroties pielika abas dzīslotās rokas pie Toma deniņiem.
Toms tiešām aizvēra acis. Taču viņš tik un tā nebūtu varējis ieraudzīt to, ko pēc mirkļa ieraudzīja viņa tēvs. Tikai īsu brīdi sirmgalvja rokas palika mierā, tad tās sāka manāmi trīcēt, un tūdaļ, klusi iekliegdamies, vecais vīrs, it kā būtu pieskāries kādai kvēlojošai virsmai, atrāva ne tikai rokas, bet grīļodamies atgāja nostāk arī pats.
Sirmgalvja kliedziena iztrūcināts, Toms neizpratnē palūkojās uz tēvu, taču tēvs joprojām klusēja, ar skatienu urbdamies noslēpumainajā šīs pasaules radiniekā.
- Kāpēc tu?… beidzot, balsij drebot, ierunājās tēvs.
- Ko tu tur?…
Toms juta, ka tēvs ir ne pa jokam uztraucies.
- Nomierinies! bilda sirmgalvis, lai gan varēja manīt, ka viņam pašam vēl joprojām trīc rokas. Redzēju maz, tikai nieka daļu no visa. Taču tā paša ir gana…
- Ko tu redzēji? tēvs nespēja rimties.
- Esi gan ziņkārīgs! sirmgalvis pamazām atguvās.
- Tur ir daudz vairāk, nekā biju cerējis…
Toms neko nesaprata.
- Viņš nelaiž sev klāt, turpināja vecais vīrs. Tur ir tāds spēks, kas pats izlemj, ko man parādīt, ko ne. Un tad, palūkojies uz Tomu, sirmgalvis klusi un nesteidzīgi piebilda: Tom, Tom… Mēs jau reiz esam tikušies… Jā… Taču tas bija tik sen… Neticami sen… Un gluži citā pasaulē. Sirmais vīrs pasmaidīja. Ne tevī, bet pašam sevī tu man ļāvi ieskatīties… Un atjaust senu sāpi un laimes brīžus, atminēties cilvēkus, kuri reiz bija man mīļi…
- Vai viņi jau miruši? Toms uzdrīkstējās pavaicāt.
- Gan viņi, gan es… Pirms miljons gadiem. Daudziem miljoniem gadu…
Iestājās klusums tāds, ka varēja sadzirdēt mākslīgā vēja šalkas aiz metāla priekšdurvīm. Vismaz kaut kas šajā pasaulē vēl joprojām darbojās.
Kaut kur tālumā atskanēja šaušalīgas gaudas.
- Viņi cenšas pamest virszemi, negaidīti ierunājās sirmais vīrs. Viņi ir nobijušies, jo sapratuši, ka nedrīkst še palikt. Arī vecajā metro sācies sajukums viņi cenšas paslēpties un mukdami plēšas savā starpā līdz nāvei.
Toms tūdaļ saprata, ka sirmais reģis runā par nezvēriem, kuri ieradušies no šīs pasaules Zemzemes.
- Mums atkal ir cerība, sirmgalvis turpināja. Varbūt viss vēl nav zaudēts.
- Kāpēc viņi mūk? vaicāja Toms.
- Viņi… Vecais vīrs savādi palūkojās uz Tomu.
- Viņi ir nobijušies, sirmgalvis kā šaubīdamies atkārtoja pirms mirkļa sacīto. Vai tad tu, Tom, viņus nejūti? Viņu izbīli?!
- Nē, Toms nevilcinoties atbildēja. Un tā bija patiesība. Es neko nejūtu, viņš gluži vai nokaunējies piebilda.
Toms pat pie labākās gribas nespēja saprast gandrīz neko no sirmgalvja sacītā. Miljoniem gadu sena pagātne? Cita pasaule? Citas dzīves? Toms nespēja atcerēties, ka pirms mirkļa kaut ko tādu būtu pavēstījis vecajam reģim. Pat ne domās!
- Tu pats vēl to neapzinies, iebilda vecais vīrs.
- Vēl nav pienācis tavs laiks. Taču zvēri caur mani sajuta kaut daļu tā spēka, kas tevī slēpjas, un nobijās. Lai Dievs dod uz ilgāku laiku…
Toms neko nesajuta. Tikai arvien pieaugošu nogurumu, kas jau bija gana sakrājies ilgajā un saspringtajā ceļā uz šo pasauli.
Un kā sapratis reģis tūdaļ ierunājās: Lai puika nosnaužas pirms nakts, tepat manā necilajā migā.
devītā nodaļa Sapnis
Tumsā viņu kāds aicināja pazīstama un mīļa sievietes balss sauca vārdā: "Tom, kur tu atkal esi nolīdis? Tom!"
Tad visapkārt pieklusa, tikai gaisā bija jūtams pļavas ziedu saldi rūgtenais tvans. Spirgta vēja pūsmiņa iekustināja pāraugušās smilgas tās it kā noslēpumaini sačukstējās, vēstīdamas viņām vien zināmus stāstus… Toms neuzdrīkstējās atvērt acis, lai šis sapnis pēc iespējas ilgāk neizgaistu, taču, pavēris plakstus, viņš virs sevis ieraudzīja gandrīz bezgalīgus, spilgti zilus debesu plašumus un uz lietu biezēt sākušas mākoņu gubas pamalē.
Tas noteikti bija sapnis, to viņš zināja, jo nekur nemanīja mākslīgās saules un tās bija svešas pasaules smaržas! Vai svešas? Vai tiešām svešas?
Augstu gaisā slaidus lokus meta vanags, ik pa brīdim ar platajiem spārniem cenzdamies notvert neredzamā vēja strāvojumus. Ak, cik ļoti Toms ilgojās pēc šīs sen zudušās pasaules, pēc sievietes balss, kura viņu bez mitas aicināja jau miljoniem gadu, pēc šo vienkāršo smaržu tvana, mīkstā sūnu paklāja zem pakauša… Tepat līdzās pie neredzama zieda dūca kamene… Jau miljoniem gadu tā dūca Toma dvēselē un dūks vēl miljoniem gadu līdz bezgalībai. Mūžīgi!
Toms atkal aizvēra acis tālu pamalē tikko jaušami ieducinājās pērkons, mīksti bubinādams, kā baidīdamies iztraucēt šīs pasaules idilli. Toms zināja, ka tas ir tikai mirkļa apmāns. Šajā tālajā, neviena neatminamajā pasaulē brīžiem trakoja negaisi, izraudami kokus ar visām saknēm, virs jūrām plosījās vētras un orkāni, vietām mūžīgās slāpēs mocījās izkaltuši tuksneši, vietām bezgalīgi ledus lauki zuda polārās nakts mēnešiem ilgajā, stindzinošajā tumsā. Un tomēr tieši šajā pasaules daļā ar tās nemitīgajiem kariem un pašiznīcināšanos bija radies un miljoniem gadu pastāvējis saprāts. Daudzas reizes gandrīz izdzisdams, tas atkal uzplaiksnīja no jauna; mainot dzīvības formas, tas atkal un atkal uzsāka nebeidzamo cīņu pret ļaunumu sevī… līdz pēdējā katastrofa izdzēsa visu…
Toms juta, ka ķermenis saspringst kā novilkta stīga. Virs galvas drūmi šalkoja simtgadīgu egļu galotnes. Toms atvēra acis. Tagad viņš bija pieplacis pie cietās, daudzu pēdu nomītās, skuju apbirušās zemes un klausījās. Nevienu gājēju vai skrējēju tuvumā nemanīja. Toms piecēlās un pagāja nostāk no meža takas nu drīkstēja mazliet atvilkt elpu. Tikai mazliet, jo tie, kuri dzinās pakaļ, nebija nekādi vārguļi, bet līdz apmetnei jāpaspēj laikā, lai pagūtu brīdināt. Varbūt uzbrucēji zina citu taku, varbūt viņi jau aizsteidzas priekšā!? Un Toms kā plēsts, sagrābis labajā rokā no akmens darinātu kara cirvīti, metās uz priekšu. Skrējēja vingrais ķermenis nejuta asās zaru pātagas tas bija radis paciest daudz lielākas sāpes.