Vienā stiepienā pārlēcis gandrīz neredzamam, paplatam, rāvainam meža strautam, Toms nonāca aizpērnā gada degumā. Nu derēja uzmanīties, lai lēkšojot nepārdurtu kāju vai netrāpītos pa ķērienam naida nesējam šķēpmetim. Caur mākoņiem izlauzies pilnmēness mirkli izgaismoja vēl pazemo ataugu. Nevienu nemanīja, tikai divas stirnas rāmi ganījās klajumā. Tā bija laba zīme tramīgie dzīvnieki ātri saostu cilvēku smaku, jo vējš pūta no izdegas pretējās puses…
Toms tomēr atkal apstājās un ar ausi pieplaka pamiklajai zemei. Un tad tas jau bija cits laiks. Kaut kur smagi un vienmuļi dunēja apkalto kara zirgu auļi, dubļainās zemes slāpēti. Meklēdams kārtējo upuri, virs galvas skaudri aizšvirkstēja bultu ducis. Tepat līdzās nāvīgā cīniņā sacirtās zobenu asmeņi. Smagie rumaki, staignājā grimdami, trakumā sprausloja un centās noturēt dzelzs bruņās iežņaugtos, svešos kariniekus, kuriem bija negaidot stājies pretī bariņš zvērādās ģērbtu drošsiržu.
Cīniņš bija īss un nežēlīgs. Krita abās pusēs, līdz gan vieni, gan otri pašķīrās ādās ģērbtie pamuka dziļāk purvainē, garos ķekšus nometuši zemē, vilkdami līdzi savainotos cīņasbiedrus. Bruņu vīri izcēla zirgus sausākā vietā, nespēdami dzīties pakaļ, četrus vai piecus dzelzs karotājus atstādami grimstam izdangātajās dūņās. Vēl uz purvāja pusi raidīja pa kādai smagai bultai, taču diez vai tās kādu pamucēju ķēra…
Toms juta maigas, glāstošas rokas pieskārienu miklajai pierei.
"Dzīvs vēl!" Kā no tālienes Toms izdzirda meitenes balsi. Rūtas balsi! "Vecomāt!"
"Dzirdu, dzirdu! Ko aurē?" atņēma vecišķs uzbrēciens. "Man te citi vaimanātāji!"
"Toms nevaid, vecomāt. Tik lūpas līdz asinīm sakodis!"
"Tad ta brīnums! Lai kož, ja nav dūšas brēkāt!" atcirta vecā sieviete. "Pati līdzi. Man nav vaļas!"
Rūta! Vecāmāte! Toms joprojām atminējās viņu balsis. Joprojām!
desmitā nodaļa Medības
Toms sajuta smagu roku nogulstam uz pleca. Celies, dēls. Ir laiks…
Toms ar pūlēm pavēra plakstus.
- Celies, atkārtoja tēvs. Mums abiem laiks doties, viņš piebilda.
- Mums? satraukts iesaucās Toms, vēl īsti neapjēgdams, vai joprojām sapņo, vai tā ir skarba īstenība.
- Nē, tu paliksi šeit, turpināja staltais vīrs, kurš nu bija Toma tēvs. Šajā pasaulē, šajā dzīvē!
- Tomēr tu nedrīksti aizmigt, atceries!
- Lai kas atgadītos, sauc palīgā mēs sadzirdēsim, tēva teikto papildināja malā stāvošais sirmgalvis. Tu zini…
- Kurp jūs dosieties? Toms vēl joprojām nebija gluži pārliecināts par šīs pasaules realitāti. Un pēkšņi apjauta, ka saprot! Saprot visu, ko domā tēvs un sirmais vīrs; sirmgalvis gan centās noslēpt savas domas, tomēr nespēja!
- Esmu gan ēzelis! iesaucās sirmgalvis un domās piebilda: "Tā tam bija jānotiek, Tom. Tikai esi uzma36 nīgs tie tur no pazemēm, vismaz glūņākie no viņiem, arī spēj ielauzties mūsu zemapziņā. Neesmu tik drošs, vai tu jau esi gatavs cīniņam, tāpēc neielaidies ar viņiem nekādās sarunās! Vai tu saprati?" domās turpināja staltais sirmgalvis.
"Jā," domās atbildēja Toms.
- Ko jūs abi tagad darāt? aizdomu pilns noņurdēja tēvs. Atkal pļāpājat?
- Kas tev liedz? atcirta sirmais vīrs. Ja tu nebūtu tik neaptēsts…
- Labi, labi pietiek! bez dusmām atteica tēvs. Nāc te vēl tādam palīgā!
- Neatver nevienam durvis. Lai kas viņš būtu! sirmgalvis neklausījās tēva burkšķēšanā. Pat ja tā piepeši būtu tava māte! Arī mums ne! Mēs to izdarīsim paši! Vai saprati, Tom!? Sirmajam vīram joki nebija padomā.
- Sapratu!
Ko gan citu Toms varēja atbildēt? Jo saprata viņš gaužām maz! Varbūt vēl negribēja saprast to, ko jau zināja, kam izsenis bija gatavs?…
- Un centies neiemigt, sirmgalvis atkārtoja pirms mirkļa sacīto. "Nupat es sargāju tavus sapņus, lai gan ap tiem jau knakstījās daži viņu lūkotāji. Gan ne paši jestrākie lidinājās kā mušas ap gaismekli, līdz tiem apsvilināju spārniņus. Bet tur dziļumos ir jau saradušies pulka varenāki, pret kuriem pat man nav viegli tikai pret diviem trim reizē jaudāju stāties…" sirmais vīrs turpināja domās, negribēdams pirms laika nobiedēt tēvu. "Kas to zina, kāds ļaunums vēl var no tumsas augšā kārpīties?…"
"Ja tu redzēji manus sapņus," domās klusi ierunājās Toms, "vai tu neesi to aizlaiku reģis… to aizlaiku, kurus atminamies tikai mēs abi?"
"Var jau būt, Tom. Var būt… Tie aizlaiki tikai sīka ņirba virs tavām atmiņu dzelmēm, kur man liegts nav spēka ielūkoties."
"Zinu," domās īsi atbildēja Toms.
Ja tēvam būtu dotas tādas spējas, viņš Toma acīs ieraudzītu to, ko pirms dažām stundām sirmā reģa acīs bija redzējis Toms, zilganu gaismu no redzokļiem nākam, tikai bezgala dzidrāku un spēcīgāku, cauri mūriem un daudziem gadu tūkstošiem redzošu…
"Vai medībās nāks talkā tava māsa?" domās, bet jau iepriekš atbildi zinādams, pavaicāja Toms.
"Kā zini par viņu!?…" atjautāja un tūdaļ kā nokaunējies aprāvās reģis. Ejam, pasaules lāpītāj! viņš kā jokodams uzsauca tēvam, cenzdamies noslēpt sen nepiedzīvotu, tomēr tikai mirklīgu apmulsumu.
vienpadsmitā nodaļa Viens tumsā. Maitasputni
Toms nelielajā telpā palika viens. Viņš nodzēsa gaismu un gaidīja. Nekas nenotika šķita, ka visapkārt nav nevienas dzīvas dvēseles! Arī aiz pretējā sienā iebūvētajām, tehnisko darbinieku vajadzībām paredzētajām metāla durvīm, kas noslēdza dziļumā aizejošu tuneli uz kādu šīs pasaules pamestā metro atzaru, valdīja dobjš kapa klusums.
Domās Toms palūkojās augšup. Milzīgajā pilsētā, vietām pat tās nomalēs vēl joprojām, ilgi pēc pusnakts, valdīja ierastā, skurbi neprātīgā izpriecu līksme. Pie miera bija devušies tikai pusmūža un gados vēl vecāki ļautiņi garās dienas un sadzīves rūpestu nogurdināti. Dažiem visvecākajiem tā bija pēdējā nakts pirms viņu nevienam nevajadzīgās dzīvības atņemšanas. Kādreiz, kad pilsētā nepietika vietas tik lielam skaitam iemītnieku, visvecākajiem dzīvība tika dzēsta piespiedu kārtā. Taču nu jau ilgāku laiku daudzi cilvēki izvēlējās priekšlaicīgu aiziešanu, ļaudami palikt pie dzīvības dažiem vecīšiem. Kāpēc, to Toms nezināja…
Toma skatiens kā no putna lidojuma slīdēja pāri līkumotām, bedru izrobotām nomales ieliņām, pāri saplaisājušiem, pussabrukušiem graustiem… Kaut kas tik pazīstams, sen aizmirsts iesmeldzās Toma zemapziņā varbūt šīs, bet varbūt citas pasaules vasaras ziedu kupenās slīgstoši vienstāva un divstāvu koka nameļi, aiz tiem jau rudens rasas pielijuši augļu dārzi un vēl aiz tiem siltā atvasaras miglā tērpušās pļavas un lauki…
Sirmais reģis, pašam to nenojaušot, tomēr bija ieplēsis Toma cieši slēgtajā atmiņu krūkā sīksīciņu plaisiņu, un nu tā mazpamazītēm suloja…
Domās turpinot lidojumu pāri pilsētai, Toms kādā tālākā kaktā pamanīja vairākus nezvēru nogalinātos. Un tad vēl divus zaudējušus dzīvību tikai pirms mirkļa. Taču cilvēki negrasījās sacelt trauksmi, lai gan nelaimīgos bija uzgājuši, daži tūdaļ steidzās nozust, izlikdamies neko neredzējuši un nedzirdējuši, citi trulā neizpratnē lūkojās uz zemē gulošajiem, nespēdami nonākt pie visvienkāršākajiem secinājumiem. Šķita, ka viņi ir zaudējuši katrai kaut cik saprātīgai būtnei piemītošo pašsaglabāšanās instinktu.