- Varbūt kaut kur jāziņo, lai aizvāc? Kādam radās ģeniāla ideja.
- Kāpēc? nesaprata otrs. Varbūt rīt vairs nebūs. Acīmredzot šā vīra stiprā puse bija ilgstošā civilizācijas attīstības gaitā izveidojusies loģiskā domāšana.
- Ejam! ar sava neizmērojamā saprāta palīdzību pārējos maisā iebāza trešais.
- Laba doma, pirmais atzina. Ko tu rīt darīsi? Vilksies uz darbu?
- Stulbs esi? Rīt taču brīvdiena! Saprātīgais lika pārējiem atgriezties skarbajā realitātē.
- Skaties viens vēl kustas! iesaucās visnesaprātīgākais.
- Lai, pie prāta nāca vidējais. Drīz nekustēs.
Taču tas, kuram saprāta bija vismazāk, nerimās.
- Derētu pavaicāt, kas viņus tā apstrādājis!
- Vai tev nav vienalga? gudrākais atņirdza. Vai vini tev kādi radinieki, ka tu tā baksties?
- Kur nevajag! pabeidza domu otrs gudrākais.
- Zūdam kokos! Šādu uzsaucienu augstu vērtētu jebkurš sevi cienošs saprātīgais.
Šķiet, vienam no zemē gulošajiem tomēr bija īpaši draņķīga iedaba viņš pats nāca pie samaņas. Palīgā! gandrīz nomirušais vārgi izdvesa.
- Paklau, tu kaut ko dzirdēji? apvaicājās brangākais no vīriem.
- Neko nedzirdēju! izgudrēm paziņoja sīkākais.
- Palīgā! jau skaļāk izspieda joprojām mirstošais.
- Nu tā! Es teicu: lasāmies prom! Pavaicā, ko viņam vajag?! brangākais īgni uzkliedza sīkākajam.
- Ko tev vajag? Sīkākais nebija īpaši skubināms. Ar mani nerunā! viņš tūdaļ pasteidzās pielikt punktu.
Tomēr trešajam kaut kas bija samežģījies smadzenēs, viņš pat pieliecās pie nāvīgi savainotā un paklusi ierunājās: Mēs tev nevaram palīdzēt… Saki: kas jūs tā apstrādāja? Kas tie par večiem?
- Zvēri… pēdējiem spēkiem izdvesa mirējs un apklusa uz visiem laikiem, viņa stingstošais skatiens ieurbās bezgalībā.
Un tad Toms pamanīja zvērus! Tikai divus. Tādi šajā pasaulē nebija manīti rumpis prāva suņa lielumā, taču galva atgādināja kāda aizvēsturiska rāpuļa galvu ar dīvaini izstieptu, siekalainu purnu. Viņu īsās, ilgai un ātrai skriešanai nepiemērotās kājas vainagoja garspalvainas, platas ķetnas ar asiem, līkiem plēsoņas nagiem! Nepārprotami, šīs pasaules radītājs savos eksperimentos bija nedaudz pāršāvis pār strīpu tas bija jāatzīst pat Tomam.
Zvēri bija savainoti prāvākais aiz sevis vilka asiņojošu pakaļkāju, abu muguras, sānus un galvas klāja kostas un plēstas brūces, dažas pavisam nesenos cīniņos iegūtas, vēl neaizrētojušas. Šķita, ka nezvēri šajā pasaulē iesprukuši nejauši, glābdamies kādu nešpetnāku būtņu vajāti un trenkti.
Tomam iešāvās prātā vēl kāda doma lempīgajiem dzīvniekiem tikai diviem vien nebūtu pa spēkam
nogalināt uzreiz trīs vai četrus pieaugušus vīrus, kuri raduši ik pa laikam krietni izvicināt dūres, tāpēc tiem katram pie jostas vai kabatā ir kāds ierocis. Tādam uzbrukumam būtu nepieciešams vesels bars nezvēru.
Turpat netālu Toms pamanīja tēvu un sirmo reģi, taču viņi negrasījās dīvainos dzīvniekus iznīcināt. Viņi kaut ko gaidīja. Arī zvēri, neizrādīdami agresivitāti, centās tuvoties tēvam un reģim, gandrīz kā glābiņu meklēdami, ik brīdi atskatīdamies.
Un tad tas notika gaisā nozibēja trīs tumšas ēnas un rāpuļiem līdzīgo zvēru mugurās ietriecās asi, līki nagi! Šķita, ka lielākais un neveiklākais rāpulis, kuram uzbruka divi nezvēri, tika nogalināts uzreiz no viņa purna izšļācās lipīga, zaļgandzeltena šķidruma palts, un viņš palika nekustīgi guļam.
Mazākajam palaimējās izvairīties no nāvējošiem cirtieniem. Viņš neticami veikli apmeta kūleni, un, lai gan no viņa muguras tika izrauti vairāki asiņaini gaļas gabali, rāpuļa žoklis ar daudziem īsiem un asiem zobiņiem bija jau paguvis sacirsties ap uzbrucēja ķetnu dzelžainā tvērienā. Tā bija dzīvnieka kļūda tūdaļ viņam metās virsū visi trīs putniem līdzīgie uzbrucēji, plēsdami un nežēlīgi knābdami, līdz mazākais rāpulis bija sakapāts gabalu gabalos. Taču pat nogalināts viņš neatlaida pēdējo kampienu!
Acīmredzot rāpuļa siekalās bija kāda ātras iedarbības inde neveiksmīgākais no uzbrucēju trijotnes gan centās pacelties spārnos, taču tūdaļ nespēkā atkrita atpakaļ, viņa ķermenis strauji uzpūtās kā pūslis, pa izvalbītajām acīm un pavērto knābi izspiedās asinis, vēl dažas konvulsīvas kustības, un maitasputns nogāzās līdzās savam upurim.
No tēva piedurknes izšāvās zilgana zibens strēle, apsvilinot tuvāko, jau spārnos pacēlušos svešās Zempasaules vēstnesi. Putns, spalvām liesmojot, gaisā apmeta dažus saraustītus kūleņus un nogāzās zemē gandrīz pie tēva kājām. Taču nezvērs vēl bija dzīvs! Viņš centās piecelties un, kad tas neizdevās, izstiepis kūpošo kaklu, mēģināja ieknābt ienaidniekam. Tēvs vēlreiz nospieda ieroča mēlīti zilganā liesma nekļūdīgi atrada uzbrucēja galvu! Otru lidoni ķēra sirmā reģa raidītais zibens tas izšāvās no vecā vīra šķietami nekaitīgā ceļa spieķa nopulētās galviņas, pārvērzdams maitasputnu pelnu čupiņā.
- Sen neesmu lietojis, kā atvainodamies par pirmo, neprecīzāko šāvienu bilda tēvs,
- Nekas, drīz būs gana darba piešaut roku, bez pārmetuma atteica sirmgalvis, drūmi lūkodamies uz nogalētajiem mošķiem.
Reģis mirkli aizdomājās un nepamanīja, ka prāvākais rāpulis pēkšņi atdzīvojas. Vēl mirklis, un indes pilnie zobi būtu iecirtušies sirmā vīra kājā. Šoreiz tēvs reaģēja nekļūdīgi, ietriekdams lādiņu tieši nezvēra rīklē!
divpadsmitā nodaļa Reģe. Ļauna vēstījums
- Tom, uzmanies, tūlīt atgriezies! Toma smadzenes ietriecās vecišķas sievietes izbaiļu kliedziens.
Un Toms sajuta, ka viņa mati uz galvas ieņem vertikālu stāvokli. Aiz metāla durvīm, aiz tām, kuras
noslēdza ceļu uz pazemi, kāds stāvēja! Sis kāds bija pielavījies pavisam nemanīts un vēl joprojām nebija saskatāms, tikai jaušams…
Es tūlīt! Es jau nāku! aizelsusies brēca vecā sieviete.
Un pēkšņi Toms juta, ka viņa kājas atraujas no zemes, ka viņš tiek vilkts tuvāk nolādētajām durvīm un neko nespēj izdarīt, itin neko! Visas tikai pirms mirkļa atskārstās, brīnumainās spējas nu bija kaut kur pagaisušas, izčibējušas, pazudušas kā nebijušas. Toms paguva apjēgt tikai to, ka tas aiz durvīm ir daudzkārt spēcīgāks par viņu. Varbūt pat spēcīgāks par tēvu un Zempasaules reģi!
Un tad viss vienā mirklī izgaisa telpa, laiks un viņš Toms! Patiesībā viņš it kā redzēja sevi no malas to nevarīgo būtni, kas tika pievilkta, pierauta pie metāla durvīm. Viņš saskatīja arī neradījumu aiz durvīm tas bija žurkai līdzīgs un tomēr cilvēks, pelēcīgā miglas mākonī ietinies. Un viņš nāca no pazemes!
Lejā viegli deformētajā, izplūdušajā telpā gandrīz reizē iebrāzās sirmgalve, vecais reģis un vēl pēc mirkļa tēvs. Tūdaļ Toma ķermenis tika atgrūsts no durvīm, palaists vaļā, un viņš nemaņā sabruka uz grīdas. Svešinieks vai nu nepaguva, vai nemaz negrasījās Tomu nogalināt viņš nozuda bezdibenī tikpat veikli, kā bija no tā uzniris!
Toms no pagriestes lūkojās, kā pie viņa guloša uz grīdas piesteidzas tēvs, tad sirmais reģis, un tikai vecā sieviņa gan pagalam nesteidzās…