- Vai neteicu sargi viņu? Sirmgalvis bija ne pa jokam noskaities. Aita tāda! Trīskārt aita!
- Tom! ievaidējās tēvs.
- Vai liksieties mierā? Večiņa ne mirkli nezaudēja pašcieņu. Ļaujiet tak tam zeņķim nākt atpakaļ!
- No kurienes nākt? Vecais reģis bija aizkaitināts teju līdz sirdslēkmei.
- Nu tak no augšas! Sirmgalves pārliecību neviens un nekas nespēja satricināt.
- Laikam beidzot esi izkūkojusi prātu?! Reģim no dusmām grasījās pārplīst žultspūslis.
- Vai tad tu neredzi? brīnījās vecā sieviņa.
- Ko es neredzu?
- Ka šis tagad, pielipis pie griestiem, lūr uz mums un gardi smejas!
Tomam gan smiekli nenāca ne prātā, taču večiņas teiktajā bija liela daļa patiesības. Bet tikai tagad Toms pamanīja, ka sirmgalve ir akla!
- Nāc lejā, puis, nekaitināsim tos garā nabagos! aklā večiņa pabeidza ar nevainīgu dzēlienu.
- Ja tu tik vieda, saki, kas pirmīt slapstījās aiz durvīm? nerimās reģis.
- To gan neatģidu, ņiprā večiņa kļuva nopietna. Tas ir aiz deviņiem zieģeļiem! Ne redzams, ne sataustāms ne balts, ne melns. Tik bāla migliņa gar acīm… Gana stiprs, lai pret mums abiem stātos, nezinu, kā būtu, ja saķertos. Kurš kuru veiktu…
- Aiz kam tad nesakērās?
»
- Vai es zinu? Negribēja! Toma dēļ no dziļumiem nāca, kā stikliņu cauri lūkoja… Dziļumos atkal nogāja…
Un tad ierunājās uz grīdas gulošais Toms vēl aizvērtām acīm, saraustīti, pie samaņas nenācis: Visām Zempasaulēm draud uzbrukums… Drīz… No pašiem dziļumiem… Arī viņi ir spiesti meklēt sabiedrotos… Ceļas bargs un sens spēks… Neatminams… Nupat nāca mūs raudzīt, vai te ir kāds, kurš spēs pretī turēties.
- Kas raudzīt? ievaicājās reģis. Vai naidnieks, vai tie, kuri nu meklē palīgus?
- Žurkcilvēki cīnās ar maitasputniem, Toms turpināja. Tie nav Zempasauļu radījumi…
- Kas mums grasās uzbrukt? vaicāja tēvs.
Atbilde netika sagaidīta, jo Toms pavēra acis un
izbrīnā, neko nesaprazdams, lūkojās uz sirmgalvi un tēvu.
- Tom, ko tu nupat teici? Kas mums visiem uzbruks? iesaucās tēvs.
- Es teicu? Uzbruks? Toms vēl nebija īsti atžirdzis, mēle neklausīja, galvā neraisījās neviena doma, viņš ar pūlēm pazina šo vietu. Tēti, kas noticis? Kas mums uzbruks? Zvēri? Toms tomēr kaut ko atcerējās.
- Būs labi, dēliņ, nomierinies, mēs tiksim ar viņiem galā, tēvs, kā prata, centās iedrošināt Tomu un tūdaļ paklusi vērsās pret reģi. Jābrīdina šīs pasaules cilvēki, lai viņi pagūtu…
Tēvs nepabeidza iesākto, visi pat Toms saprata, ka nopietnāka uzbrukuma gadījumā šī pasaule ir pagalam neaizsargāta neizprotamā kārtā tā pavisam īsā laikposmā, bez redzamiem iemesliem bija zaudējusi gadu tūkstošos krātās zināšanas, tieksmi saglabāt šīs zināšanas un kur nu vēl pavairot! Pilni vēderi, pārspīlēti koši un nejēdzīgi apģērbi un nemitīgas, primitīvas izklaides tas bija viss, ko šīs pasaules cilvēki vēlējās, pēc kā tiecās dienu un nakti jau vairākās paaudzēs kā apsēsti, it kā tīšuprāt spītētu veselajam saprātam.
- Viņi nojauš, vismaz viņu valdība, ka tur lejā kaut kas briest… kaut kas nelāgs, nogurušā balsī ierunājās sirmais reģis. Arī tautā klīst valodas…
- Kādēļ vini neko nedara?
- Nav jau tā, ka nedara, tikai gribētāju pārlieku maz. Un vēl mazāk to, kuri spēj ko jēdzīgu izdarīt.
- Bet viņiem taču ir ieroči! Toms jau bija tiktāl atžirdzis, ka centās domāt līdzi.
- Ieroči ir, tas tiesa. Un daudz bez sava gala! ierunājās aklā sieviņa. Lai cits citu apslaktētu! Austrumi Rietumus, Dienvidi Ziemeļus, un otrādi! Apvienotajai valdībai piešķirti paši primitīvākie uzdevumi rūpēties par vienmērīgi sadalītu izklaidi, caurspīdīgu korupciju un to, lai savstarpējos izkaušanās svētkos netiktu lietoti pārāk nāvējoši ieroči.
Toms maz ko saprata no vecās sievietes teiktā, taču arī šis mazumiņš neviesa cerības.
- Ko nu lasi lekciju?! Puika taču no tā neko nesajēdz! sirmais vīrs atkal piktojās. No lejas zvēri līduši jau gadus divdesmit vai vēl ilgāk, tikai līdz šim tie bijuši gandrīz nekaitīgi, laikam vietējais ražojums. Dažus šejienieši iemanījās pat pieradināt, agresīvākos bez pūlēm padzina vai piebeidza. Tad tie kādu laiciņu bija pačibējuši gadus divus trīs -, tagad no jauna uzradušies, bet nu jau citi pats taču manīji, kādi nešpetneļi! Ko tu tur dari? sirmais vīrs pēkšņi iebrēcās nelabā balsī. 48
trispadsmita nodaļa Tēja
Toms pat salēcās, taču uzbrēciens nebija domāts viņam.
- Meklēju tēju, itin rimti atbildēja aklā reģe. Vecajā vietā nav, būsi kur nogrūdis!
- Nekur neesmu nogrūdis! Ka tevi deviņi! Tēja ir uz galda!
- Un ko es saku? Nav vecajā vietā! Vai saldumiņš arī uz galda?
- Viss ir uz galda! Vai tu vienreiz rimsies laikam visu māju gribi apgriezt ar kājām gaisā! sirmgalvis nespēja savaldīties. Un ko tu tagad meklē?
- Karotes meklēju, večiņa ikdienišķi paziņoja.
- Uz galda ir karotes! Varēja nojaust vecā reģa īsto
nosirmošanas iemeslu!
- Ak karotes ar' uz galda? Nosirmošanas iemesls turpināja kaitniecisko darbību. Tīras?
- Laikam gribi, lai es tevi piesaku vietējai krematorijai!
- Tikai kopā ar tevi!
- Izbeidziet vienreiz! nu iebilda arī tēvs. Ne par matu neesat kļuvuši labāki.
- Ak tā gan? Šķita, ka aklā večiņa grasās kaitināt arī tēvu.
- Vai tev ir kāda saziņa ar valdību? tēvs vaicāja reģim.
- Nekādas, izsmeļoši atbildēja sirmgalvis. Šajā kā jūs tur augšā dēvējat Zempasaulē tautas un valdības cita citu netraucē.
- Kāda ribiņa, tāds vāciņš, secināja tēvs.
- Uz galda tējas nav! triumfējoši, bet vienkārši paziņoja nešpetnā večiņa.
- Kā nav? iesaucās reģis. Nemaz nav?
- Ne šķipsniņas!
- Laikam būsim izdzēruši…
- Un saldumiņa arī nav! večiņa turpināja zāģēt.
- Nu, protams! Ja nav tējas, tad nav arī salduma! reģis ieņēma aktīvu aizsardzības pozīciju. Karotes taču tur ir?
- Karotes ir, aklā sieviņa bija spiesta piekrist. Ir nu gan nodzīvojies pat tējas viņam nav! Reģe tomēr ātri atguvās.
- Nu nav!
- Ak nav gan? Gaida ciemiņus un nevar nopirkt tēju! Tā vien šķita, ka minētais dzēriens sirmgalvei ir īpaši mīļš.
- Vai tu vienreiz nebeigsi?! reģa pacietība bija galā. Ej un pērc, ja nevari iztikt!
- Un iešu ar'! paziņoja aklā.
- Kurp tu iesi? sirmgalvis centās nesaprast.
- Sen jau bija laiks palūkoties un paklausīties, kas notiek pilsētā.
Kā par brīnumu, šoreiz pat reģes mūžīgajam oponentam nebija nekas iebilstams. Sirmgalvis atbīdīja nišā iebūvēta skapja durvis un pēc neilgas rakņāšanās atrada gan tēvam, gan Tomam itin piemērotus vietējā šuvuma apģērba gabalus tēvam, protams, bija par īsu gan krekla piedurknes, gan bikšu staras, savukārt Tomam krekls plecos bija pārlieku plats, bet kurpju purngalos vajadzēja sabāzt drēbes gabalus, lai tās kaut cik turētos kājās.
- Neko labāku neesat pelnījuši! apmierināts pavēstīja reģis. Te par visu maksā naudu.
To Toms jau bija paguvis ielāgot!