Nils Geimens
Kapsētas grāmata
SATURS
1.Kā Neviens nonāca kapsētā 11
2.Jaunais draugs 39
3.Dieva suņi 67
4.Raganas kapakmens 105
5.Danse Macabre 149
STARPSPĒLE Sanāksme 171
6.Neviena Ovena skolas gaitas 177
7.Ikviens vīrs Džeks 219
8.Atvadas un šķiršanās
Pateicības 317
.
1. NODAĻA Kā Neviens nonāca kapsētā
Vīrs Džeks apstājās kāpņu laukumiņā.
Tumsā bija roka, un tā turēja nazi.
Nazim bija pulēts, melns kaula spals un asmens, smalkāks un asāks par žileti. Ja tāds pāršķeļ miesu, cilvēks pat neapjauš, kas noticis.
Nazis bija gandrīz pabeidzis savu darbu šajā mājā, un gan asmens, gan spals mirka asinīs.
Parādes durvis joprojām bija nedaudz pavērtas tieši tik plaši, lai nazis un vīrs, kas to turēja, varētu ielavīties mājā, un naksnīgās miglas vērpetes iezagās viņam pa pēdām.
Vīrs Džeks apstājās kāpņu laukumiņā. Ar kreiso roku viņš izvilka no melnā mēteļa kabatas lielu, baltu kabatlakatu un noslaucīja nazi un cimdoto labo roku, kas nazi turēja, tad atkal mutautu paslēpa. Medības bija gandrīz beigušās. Sieviete bija palikusi guļam gultā, vīrietis uz guļamistabas grīdas, un vecākais bērns savā spilgti krāsotajā guļamistabā, pilnā ar rotaļlietām un krāsainiem automašīnu modeļiem. Bija atlicis tikai mazākais, gandrīz vēl zīdainis. Vēl viens, un darbs būs pabeigts.
Viņš ciešāk satvēra naža spalu. Vīrs Džeks bija augstākās raudzes profesionālis vismaz viņš pats tā uzskatīja un nekad nerimās, līdz darbs nebija kārtīgi paveikts.
Viņam bija tumši mati un tumšas acis, un viņš valkāja melnus ādas cimdus no smalkākās jērādas.
Mazuļa istaba bija mājas augšstāvā. Vīrs Džeks kāpa augšup pa kāpnēm, klusi liekot soļus uz paklāja. Viņš atvēra bēniņu durvis un iegāja istabā. Vīram Džekam kājās bija melnas ādas kurpes tik spoži nospodrinātas, ka mirdzēja kā tumši spoguļi, un tajās atspīdēja sīciņš pusmēness.
īstais mēness iespīdēja pa bēniņu logu. Mēnesgaismu apslēpa migla, bet vīram Džekam nebija vajadzīga gaisma. Viņam noderēs arī bālie mēness stari. Ar tiem pietiks.
Viņš varēja saskatīt bērna apveidu gultiņā galvu, rokas, kājas un rumpīti.
Gultiņai bija augstas redeļu malas, lai bērns nevarētu izkāpt. Vīrs Džeks pārliecās pār gultu, pacēla labo roku to, kurā turēja nazi, un mērķēja bērnam tieši krūtīs…
…te pēkšņi viņš nolaida roku. Gultiņā bērna vietā gulēja rotaļu lācis. Mazuļa tur nebija.
Vīra Džeka acis bija radušas pie nespodras mēnesgaismas, tāpēc viņš neieslēdza elektrību. Un gaisma nemaz nebija svarīga. Viņam bija citas maņas.
Vīrs Džeks paostīja gaisu. Viņš ignorēja smaržas, kas bija ieplūdušas istabā kopā ar viņu, nošķīra aromātus, kuri neattiecās uz lietu, un paļāvās tikai uz to smaržu, kuras dēļ bija ieradies. Vīrs Džeks spēja saost bērnu: viņš smaržoja pēc piena, mazliet pēc šokolādes skaidiņu cepumiem un nedaudz pēc slapjām autiņbiksītēm, kuras vajadzētu nomainīt. Viņš varēja saost, kā bērna mati smaržo pēc mazuļu šampūna, un vēl kaut ko mazu un gumijotu laikam rotaļlieta, viņš nosprieda, nē, drīzāk kaut kas, ko bērns zīž, kas bija kopā ar bērnu.
Bērns bija te gulējis. Tagad viņa šeit vairs nebija. Vīrs Džeks ļāva ožai sevi vadīt lejup pa kāpnēm un cauri visai augstajai, šaurajai mājai. Viņš pārbaudīja vannas istabu, virtuvi, pieliekamo un beigās arī priekšnamu, kur stāvēja ģimenes divriteņi, mētājās tukšu iepirkumu somu kaudze, zemē bija nokritušas autiņbiksītes un lodāja noklīduši miglas taustekļi, kas bija ielavījušies mājā pa atvērtajām durvīm.
Vīrs Džeks ieņurdējās šī skaņa vienlaikus pauda gan dusmas, gan atvieglojumu. Viņš ielika nazi makstī un noslēpa to garā mēteļa kabatā, un pēc tam izgāja uz ielas. Spīdēja mēness un laternas, bet visu pārklāja migla, aptumšojot gaismu un slāpējot skaņas, liekot šai naktij izskatīties ēnainai un nodevīgai. Vīrs Džeks palūkojās uz vienu ielas pusi un slēgto veikalu rindu, tad uz otru ielas pusi, kur pēdējā augstā māja tupēja kalnā pusceļā uz tumšo, veco kapsētu.
Vīrs Džeks paostīja gaisu un bez steigas sāka kāpt kalnā.
Kopš mazulis bija iemācījies staigāt, viņš bija tēva un mātes acuraugs un pastāvīgu raižu iemesls, jo nekad negribēja stāvēt mierā, viņam patika klīst apkārt, kāpt augšup un līst iekšā un ārā visur, kur vien tas bija iespējams. Tonakt zēnu pamodināja kritiena troksnis stāvu zemāk. Pamodies bērns drīz vien sāka garlaikoties un raudzīties, kā varētu izrāpties no gultiņas. Tai bija augstas redeles, tāpat kā viņa rotaļu sētiņai lejasstāvā, bet mazais bija pārliecināts, ka varēs tās pārvarēt. Viņam bija vajadzīgs tikai pakāpiens…
Mazulis iestūma lielo, zeltaino rotaļu lāci gultiņas stūrī un tad, ar mazajām rociņām turoties pie redelēm, uzlika kāju uz lāča vēdera, piecēlās stāvus un pa pusei pārrāpās, pa pusei pārvēlās pāri redelēm, un tika ārā no gultiņas.
Bērns piezemējās uz pūkainu, mīkstu rotaļlietu kaudzes, kas bija sakrauta pie gultiņas, dažas no tām bija dāvinātas viena gada jubilejā tikai pirms sešiem mēnešiem, bet citas mantotas no vecākās māsas. Viņš pārsteigts novēlās uz grīdas, bet neraudāja. Zēns zināja: ja viņš sāks raudāt, pieaugušie atnāks un atkal ieliks viņu gultiņā.
Mazulis izrāpoja ārā no istabas.
Kāpnes, kas veda augšup, bija sarežģīts izgudrojums, un viņš to vēl nebija kārtīgi apguvis. Tomēr lejupejošās kāpnes, kā viņš jau bija atklājis, bija diezgan vienkāršas. Mazulis apsēdās uz augšējā pakāpiena un šļūca lejā uz sava labi nopolsterētā dibena.
Bērnam mutē bija pupucis gumijas knupītis; māte gan bija sākusi apgalvot, ka drīz vien viņš būs par lielu, lai tādu zīstu.
Autiņbiksītes ceļojumā uz pirmo stāvu bija nošļukušas, un, kad mazulis nošļūca no pēdējā pakāpiena un nostājās uz pirmā stāva grīdas, tās nokrita zemē. Viņš atstāja autiņbiksītes turpat, paliekot tikai naktskrekliņā. Kāpnes aiz muguras veda augšup uz viņa istabu un vecāku guļamistabu, bet durvis uz ielu bija aicinoši pavērtas…
Bērns, mazliet vilcinoties, izgāja no mājas. Migla viņu apskāva kā sen pazaudētu draugu. Un tad, sākumā nedroši, bet vēlāk arvien ātrāk un pārliecinošāk, zēns sāka steberēt kalnā.
Migla kalna galā bija plānāka. Spīdēja pusmēness protams, ne jau tik spoži kā saule, bet bija pietiekami gaišs, lai redzētu kapsētu.
Ieskatieties!
Jūs redzētu pamesto kapliču, kuras dzelzs durvis ir noslēgtas ar piekaramo atslēgu, efejas, kas vijas ap torni, un mazu kociņu, kurš aug notekcaurulē uz jumta.
Jūs redzētu kapus, kapakmeņus, krustus un piemiņas plāksnes. Jūs pat pamanītu trusi, žurku vai zebieksti izsprūkam no krūmāja un pārskrienam pāri taciņai.
Ja jūs tonakt būtu kapsētā, mēnesgaisma jums to visu laipni izgaismotu.
Tomēr, visticamāk, jūs neredzētu bālu, tuklu sievieti, kas nāca pa celiņu netālu no galvenajiem vārtiem, bet, ja viņu tomēr būtu pamanījuši, tad, ieskatoties tuvāk, saprastu, ka viņa ir tikai mēnesgaisma, migla un ēna. Tomēr tuklā, bālā sieviete šeit bija. Viņa nāca pa taciņu garām vairākiem pussabrukušiem kapakmeņiem tieši uz galvenajiem kapsētas vārtiem.
Vārti bija slēgti. Tos vienmēr aizslēdza četros pēcpusdienā ziemā un astoņos vakarā vasarā. Daļu kapsētas apjoza dzelzs sēta ar asiem pīķiem, bet pārējo no pasaules norobežoja bieza mūra siena. Metāla stieņi vārtos stāvēja cieši cits pie cita, tie nelaistu cauri ne pieaugušu vīrieti, ne desmitgadīgu puišeli…