Viņš pašūpoja galvu. Ārpasaule man nav droša.
- Kas tā saka?
- Sailass. Mana ģimene. Viņi visi.
Skārleta kādu brīdi klusēja.
Tēvs pasauca: Skārlet! Iesim, sirsniņ! Ir laiks. Mēs atvedām tevi uz kapsētu, kā tu vēlējies. Tagad laiks doties mājās.
Skārleta sacīja Nevam: Tu esi drosmīgs! Tu esi drosmīgākais cilvēks, kādu es pazīstu, turklāt tu esi mans draugs. Un man vienalga, pat ja tu esi izdomāts. Tad viņa metās prom pa taciņu, pa kuru bija atnākusi, pretī saviem vecākiem un pasaulei.
Augstu virs viņiem nikni sarkanajās debesīs riņķoja radījumi ar milzīgiem, melniem spārniem.
3. NODAĻA Dieva suni
Ikkatrā kapsētā viens kaps pieder gūliem. Ja pietiekami ilgi staigāsiet pa kapsētu, jūs to atradīsiet tas ir lietus noplicināts un uzblīdis, ar saplaisājušu vai salūzušu kapakmeni, to klāj liesa zāle, vai ap to kuplo nezāles, un pie šī kapa pārņem pamestības izjūta. Iespējams, šis kapakmens ir aukstāks par pārējiem akmeņiem, un bieži vien nav iespējams izlasīt uzrakstu uz tā. Ja pie kapa atrodas statuja, tā ir bez galvas vai apaugusi ar sūnām un ķērpjiem, un pati izskatās pēc milzu ķērpja. Ja kapsētā ir kaps, kuru šķietami apskādējuši huligāni, tie ir gūlu vārti. Ja kaps liek jums justies neomulīgi un mudina doties prom, tie ir gūlu vārti.
Arī Neva kapsētā bija tāds kaps.
Katrā kapsētā tāds ir.
Sailass devās prom.
Kad Nevs par to uzzināja, viņš jutās ļoti apbēdināts. Tagad zēns vairs nebija bēdīgs. Viņš bija nikns.
- Kāpēc? viņš gribēja zināt.
- Es jau teicu. Man kaut kas jānoskaidro. Lai to izdarītu, man nāksies ceļot. Lai ceļotu, man jādodas prom. Mēs jau to visu izrunājām.
- Kas var būt tik svarīgs? Nevs savā sešus gadus vecajā prātā mēģināja izdomāt, kāpēc Sailass grib viņu pamest, bet nekas nenāca prātā. Tas nav godīgi!
Sailass palika mierīgs. Tas nav ne godīgi, ne negodīgi, Nevien Ouven. Tas vienkārši ir.
Nevu šī atziņa neiespaidoja. Bet tev ir jārūpējas par mani! Tu pats tā teici!
- Kā tavam aizbildnim man pret tevi ir pienākumi, tas tiesa. Par laimi, es neesmu vienīgais, kas šajā pasaulē vēlas par tevi parūpēties.
- Kurp tu dosies?
-Ārā. Prom. Ir kaut kas tāds, kas man jānoskaidro, un es to nevaru izdarīt šeit.
Nevs nošņācās un devās prom, sperot pa iedomātiem akmeņiem. Kapsētas ziemeļrietumu daļa bija ļoti aizaugusi un nekopta, saimnieks un Kapsētas Draugu biedrība nespēja to visu sakārtot. Nevs te ieradās, lai pamodinātu kādas Viktorijas laiku ģimenes bērnus, kuri visi bija miruši līdz desmit gadu vecumam, un viņi uzsāka spēlēt paslēpes mēnesnīcas apspīdētajos efeju džungļos. Nevs mēģināja izlikties, ka Sailass nemaz nedodas prom un ka nekas nemainīsies, bet, kad viņi bija beiguši rotaļu un Nevs gāja atpakaļ uz veco kapliču, viņš redzēja kaut ko tādu, kas mainīja vina domas.
Pirmo viņš pamanīja somu. No pirmā acu uzmetiena Nevs zināja, ka tā ir Sailasa soma. Tā bija vismaz simt piecdesmit gadus veca skaista ādas soma ar misiņa aizdarēm un melnu rokturi, tāda soma, kas varēja piederēt Viktorijas laiku ārstam vai apbedīšanas biroja īpašniekam, tajā varēja salikt visus nepieciešamos darba instrumentus. Nevs nekad iepriekš nebija redzējis Sailasa somu, viņš pat nebija zinājis, ka Sailasam ir soma, bet tā bija tāda soma, kas varēja piederēt tikai un vienīgi Sailasam. Nevs mēģināja ieskatīties somā, bet tā bija noslēgta ar lielu misiņa slēdzeni. Soma bija tik smaga, ka Nevs to nemaz nespēja pacelt.
Tas bija viens.
Otrs sēdēja uz soliņa pie kapličas.
- Nev, Sailass sacīja. Lūdzu, iepazīsties ar Lupesku jaunkundzi.
Lupesku jaunkundze nebija skaista, viņas vaibsti bija sašķobīti un nepatikā saviebti. Sievietei bija sirmi mati, lai gan seja izskatījās gana jauna. Viņas priekšzobi bija nedaudz izvirzīti uz āru. Mugurā viņai bija plats lietusmētelis un ap kaklu aplikta vīriešu kaklasaite.
- Sveicināta, Lupesku jaunkundz, Nevs pieklājīgi teica.
Jaunkundze neatbildēja, tikai nošņaukājās. Tad viņa palūkojās uz Sailasu un sacīja: Tad šis ir tas zēns. Viņa piecēlās kājās un piegāja pie Neva, nāsis iepletusi, it kā gribētu zēnu apostīt. Kad jaunkundze bija apgājusi Nevam apkārt, viņa sacīja: Tu man atrādīsies divas reizes dienā kad pamodīsies un pirms gulētiešanas. Esmu noīrējusi istabu tajā mājā. Sieviete norādīja uz jumtu, kas bija redzams no kapličas. Tomēr galvenokārt uzturēšos kapsētā. Es šeit esmu apmetusies kā vēsturniece, kas pēta senus kapus. Vai tu mani saprati, zēn? Ja?
- Nevs, Nevs teica. Mani sauc Nevs.
- Saīsinājums no Neviens, sieviete noteica. Muļķīgs vārds. Nevs patiesībā ir iesauka, un es neatbalstu iesaukas. Es tevi saukšu par zēnu. Un tu mani uzrunāsi par Lupesku jaunkundzi.
Nevs lūdzoši palūkojās uz Sailasu, bet aizbildņa sejā nebija ne kripatas žēlastības. Viņš paņēma somu un sacīja: Tu būsi labās rokās, Nev. Esmu pārliecināts, ka jūs ar Lupesku jaunkundzi labi sapratīsieties.
- Nesapratīsimies vis! Nevs izsaucās. Viņa ir briesmīga!
- Tas nu gan bija ļoti rupji, Sailass sacīja. Manuprāt, tev vajadzētu atvainoties.
Nevam tā nelikās, tomēr Sailass skatījās uz viņu, Sailasam rokās bija lielā soma, un viņš gatavojās doties prom uz nezin cik ilgu laiku, tāpēc zēns sacīja: Es atvainojos, Lupesku jaunkundz.
Sākumā viņa neko neteica, tikai pavīpsnāja, bet pēc tam piebilda: Es esmu ieradusies no tālienes, lai tevi pieskatītu, zēn. Ceru, ka tu esi tā vērts.
Nevs nespēja iedomāties, ka varētu apskaut Sailasu, tāpēc pastiepa roku, un aizbildnis noliecās un paspieda to. Neva mazā, netīrā plauksta pazuda Sailasa lielajā, ziloņkaula bālajā rokā. Tad, uzmetis plecos lielo, melno somu, it kā tā būtu pavisam viegla, aizbildnis pa ceļu devās prom no kapsētas.
Nevs par notikušo pastāstīja vecākiem.
- Sailass ir prom, viņš sūdzējās.
- Viņš atgriezīsies, Ouvena kungs pārliecinoši sacīja. Neraizējies, Nev! Nekur viņš nepaliks.
Ouvena kundze piebilda: Kad tu ieradies pie mums, Sailass apsolīja: ja viņam reiz būs jāaiziet, viņš atradīs kādu citu, kas nesīs tev ēdienu un pieskatīs tevi. Viņš tur savu vārdu. Sailass ir patiešām uzticams.
Sailass bija nesis Nevam ēdienu un katru nakti atstājis to pie kapa, bet, pēc Neva domām, tas bija mazākais, ko aizbildnis viņa labā bija darījis. Sailass deva zēnam padomus saprātīgus, mierīgus un vienmēr pareizus, viņš zināja daudz vairāk nekā kapsētas iemītnieki, jo katru nakti devās ārpasaulē un tāpēc varēja pastāstīt, kāda ir dzīve mūsdienās, nevis kāda tā bija pirms vairākiem gadsimtiem. Sailass vienmēr palika nesatricināmi mierīgs, un uz viņu allaž varēja paļauties; viņš bija pavadījis kopā ar Nevu katru viņa mūža nakti, un doma par mazo kapliču bez tās pastāvīgā iemītnieka Nevam bija neizturama. Un vissvarīgākais Sailass zēnam dāvāja drošības izjūtu.
Arī Lupesku jaunkundze uzskatīja, ka viņas darbs ir kas vairāk nekā tikai sagādāt Nevam ēdienu. Lai gan arī to viņa darīja.
- Kas tas ir? Nevs iztrūcies jautāja.
- Kārtīgs ēdiens, Lupesku jaunkundze atcirta. Viņi bija kapličā. Sieviete bija nolikusi uz galda divus plastmasas traukus un noņēmusi tiem vāku. Jaunkundze norādīja uz pirmo: Šī ir biešu un miezāju biezzupa. Un, rādot uz otro, sacīja: Sie ir salāti. Tagad apēd to visu! Es pati gatavoju.