Nevs apjucis lūkojās uz jaunkundzi, prātojot, vai tikai tas nav joks. Sailasa nestais ēdiens parasti bija iesaiņojumā, tas bija pirkts kādā diennakts veikalā, kura pārdevēji neuzdeva liekus jautājumus. Neviens nekad nebija nesis viņam ēdienu plastmasas traukā.
- Ož briesmīgi, zēns novilka.
- Ja tu neapēdīsi zupu tūlīt, jaunkundze sacīja,
- tā būs vēl briesmīgāka. Tā būs auksta. Ēd!
Nevs bija izsalcis. Viņš paņēma plastmasas karoti, iemērca to sarkanajā šķidrumā un sāka ēst. Ēdiens bija glums un svešs, bet ieēst to varēja.
- Un tagad salātus! Lupesku jaunkundze norīkoja, rādot uz otru plastmasas trauku. Tajā bija lielos gabalos sagriezti sīpoli, bietes un tomāti, bagātīgi pārlieti ar etiķa mērci. Nevs ielika mutē gabalu bietes un sāka košļāt. Zēns juta, kā mutē sariešas siekalas, un saprata: ja viņš norīs šo kumosu, viņam būs jāvemj.
- Es nevaru šo ieēst, viņš teica.
- Tas tev nāks par labu.
- Man būs slikti!
Viņi lūkojās viens uz otru mazais zēns ar mīkstajiem, peļu pelēkajiem matiem un sieviete ar bālo, saviebto seju un kārtīgā frizūrā saņemtām sirmām cirtām. Lupesku jaunkundze sacīja: Apēd vēl vienu gabalu.
- Es nevaru!
- Tūlīt apēd vēl vienu gabalu, vai arī paliksi te, līdz apēdīsi visu!
Nevs izvēlējās tomāta šķēli, sakošļāja un norija to. Lupesku jaunkundze uzlika traukiem vāku un tos ievietoja plastmasas maisiņā. Tagad mācīsimies, - vina teica.
Bija pats vasaras vidus, un tumsa iestājās tikai pēc pusnakts. Vasarā Nevam nekad nebija jāmācās laiks, ko viņš pavadīja nomodā, bija atvēlēts rotaļām, izpētei un kāpelēšanai.
- Mācīsimies? zēns brīnījās.
- Tavs aizbildnis sacīja, ka man jāiemāca tev pāris lietu.
- Man jau ir skolotāji! Letīcija Borouza māca man rakstīšanu, Penivorta kungs pasniedz Pilnīgu Jauno Džentlmeņu Izglītošanas Kursu ar Papildstundām par Mirušajiem. Man ir jāmācās ģeogrāfija un vēl daudz kas cits. Man nevajag vēl vairāk mācību stundu!
- Tātad tu visu zini, puika? Tev ir tikai seši gadi, un tu jau visu zini!
- Tā es neteicu.
Lupesku jaunkundze sakrustoja rokas uz krūtīm. Pastāsti man par gūliem, viņa teica.
Nevs mēģināja atcerēties, ko Sailass īsti bija mācījis par gūliem pirms dažiem gadiem. Jāturas no viņiem pa gabalu, zēns sacīja.
- Un tas ir viss, ko tu zini? Ja? Un kāpēc jāturas no viņiem pa gabalu? Kurp viņi dodas? Kāpēc nedrīkst stāvēt pie gūlu vārtiem? Kāpēc, puika?
Nevs paraustīja plecus.
- Atbildi: kā iedala cilvēkus? Lupesku jaunkundze prasīja.
Nevs brīdi padomāja. Dzīvajos, viņš teica. Un… ē… mirušajos. Viņš vēl brīdi padomāja. Un kaķos? viņš minēja, īsti nebūdams drošs.
- Tu esi dumjš, puika, sacīja Lupesku jaunkundze. Tas ir slikti. Un tu gribi palikt dumjš, kas ir vēl sliktāk. Atkārto: ir dzīvie un mirušie, dienas cilvēki un nakts cilvēki, ir gūli un miglas gājēji, ir augstie mednieki un Dieva suņi. Un ir arī vientuļnieki.
- Un kas esat jūs? Nevs ieinteresēts jautāja.
- Es esmu Lupesku jaunkundze, viņa stingri sacīja.
- Un kas ir Sailass?
Sieviete brīdi vilcinājās un tad teica: Viņš ir vientuļnieks.
Nevs pārcieta šo stundu. Kad Sailass viņam kaut ko mācīja, tas bija interesanti. Daudzkārt Nevs pat nenojauta, ka viņu māca. Lupesku jaunkundze lika iekalt no galvas daudzus sarakstus, un Nevs tam neredzēja nekādu jēgu. Viņš sēdēja kapličā, ilgojoties doties ārā vasaras krēslā zem blāvā mēness.
Kad mācības bija galā, Nevs metās prom, būdams pavisam sliktā omā. Zēns mēģināja sameklēt rotaļbiedrus, bet nevienu neatrada. Viņš redzēja tikai lielu, pelēku vilku suni, kas klīda gar kapakmeņiem un vienmēr turējās no zēna pa gabalu, slēpjoties ēnās.
Šī nedēļa ar katru dienu kļuva ļaunāka.
Lupesku jaunkundze turpināja barot Nevu ar pašas gatavotiem ēdieniem viņam bija jānogaršo klimpas cūku taukos, sarkana zupa ar skābo krējumu, auksti vārīti kartupeļi, desa ar ķiplokiem, cieti vārītas olas kaut kādā pelēkā mērcē. Zēns ēda tik maz, cik vien varēja. Mācības turpinājās. Turpmākās divas dienas jaunkundze mācīja, kā saukt palīgā visās iespējamās valodās, un, ja viņš kaut ko sajauca vai aizmirsa, sita viņam pa pirkstiem ar pildspalvu. Trešajā dienā Nevam vajadzēja zināt visu no galvas.
- Franciski?
- Au secours.
- Morzes signāls?
- S-O-S. Trīs īsi sitieni, trīs gari, trīs īsi.
- Nakts gontu mēlē?
- Tas ir muļķīgi! Es pat neatceros, kas ir nakts gonti.
- Viņiem ir ādas spārni, viņi lido zemu un ātri. Viņi neapmeklē šo pasauli, bet lido sarkanajās debesīs virs ceļa uz Gūlheimu.
- Man tas nekad nenoderēs!
Lupesku jaunkundze tikai saknieba lūpas un atkārtoja: Nakts gontu mēlē?
Nevs izgrūda tādu dīvainu rīkles skaņu, kādu viņa bija mācījusi, kā ērgļa ķērcienu. Jaunkundze pavīpsnāja. Diezgan labi, viņa atzina.
Nevs nespēja vien sagaidīt, kad atgriezīsies Sailass.
Zēns jautāja: Kas tas par lielu, pelēku suni, kas skraida kapsētā? Tas ieradās reizē ar jums. Vai tas ir jūsu suns?
Lupesku jaunkundze sakārtoja savu kaklasaiti. Nē, viņa atteica.
- Vai esam beiguši?
- Šodien jā. Izlasi sarakstu, ko es tev iedevu, un līdz rītdienai iemācies no galvas.
Lupesku jaunkundzes uzdevumi vienmēr bija rakstīti ar bāli violetu tinti uz balta papīra, un tie dīvaini oda. Nevs paņēma sarakstu līdzi uz kalna otru pusi un mēģināja lasīt, bet viņam bija grūti koncentrēties. Beidzot zēns to salocīja un pabāza zem akmens.
Tonakt neviens negribēja ar viņu rotaļāties. Neviens negribēja pļāpāt, skraidīt vai kāpelēt spožajā mēnesgaismā.
Viņš devās uz Ouvenu kapu, lai pasūdzētos vecākiem, bet Ouvena kundze negribēja dzirdēt neviena slikta vārda par Lupesku jaunkundzi un par, pēc Neva domām, milzīgo netaisnību, ka Sailass bija izvēlējies tādu aizbildni. Ouvena kungs tikai paraustīja plecus un sāka stāstīt Nevam par savu bērnību, kad viņš bija nodots par galdnieka mācekli, un to, cik ļoti viņš būtu vēlējies apgūt visu to, ko tagad mācās Nevs, bet Nevam šī saruna tikai krita uz nerviem.
- Vai tev tagad nav jāmācās? jautāja Ouvena kundze, bet Nevs tikai savilka rokas dūrītēs un neteica ne vārda.
Viņš izgāja ārā, jūtoties nemīlēts un nenovērtēts.
Nevs prātoja par to, ka pasaule ir netaisna, un klaiņoja pa kapsētu, spārdīdams akmeņus. Viņš pamanīja tumšpelēko suni, mēģināja to pasaukt un pierunāt paspēlēties, bet dzīvnieks turējās pa gabalu, un Nevs izmisumā meta sunim ar dubļu piku, kas izšķīda pret tuvāko kapakmeni. Lielais suns pārmetoši paskatījās uz Nevu un pazuda ēnās.
Zēns devās uz kalna dienvidrietumu malu, izvairoties tuvoties vecajai kapličai viņš nevēlējās redzēt šo vietu, kurā nebija Sailasa. Nevs apstājās pie kāda kapa, kas izskatījās tieši tā, kā viņš jutās, apbedījums atradās zem zibens pāršķelta ozola, tagad tikai melna stumbra, kas pacēlās no kalna gluži kā ass nags. Pats kaps bija lietus ārdēts un saplaisājis, un virs tā bija piemiņas akmens ar bezgalvainu eņģeli, kura drānas klāja lielas, neglītas piepes.
Nevs stāvēja zāles laukumiņā pie kapa, un viņam bija sevis tik ļoti žēl, viņš tik ļoti visus ienīda… pat Sailasu, kurš bija aizgājis un atstājis viņu vienu. Tad zēns aizvēra acis, saritinājās zemē pie kapa un aizmiga bezsapņu miegā.
Pa galveno ielu kalna virzienā traucās Vestminsteras hercogs, Godājamais Ārčibalds Ficugs un Bātas un Velsas bīskaps, jožot un līkumojot no ēnas uz ēnu. Visi izskatījās kalsni un izdēdējuši, it kā sastāvētu tikai no cīpslām un skrimšļiem, tiem mugurā bija noplīsušas drēbes, un viņi lēkšoja, joņoja un lēca kā vardes pāri atkritumu tvertnēm, turoties dzīvžogu ēnas pusē.