Viņi bija maza auguma kā pieaugušie, kuri sarukuši saulē. Viņi sarunājās pusbalsī, apmēram tā: Ja Jūsu Gaišībai būtu kāda spožāka ideja par to, kur tie atrodas, es būtu pateicīgs, ja viņš to pateiktu. Citādi es ieteiktu turēt savu lielo muti. Vai: Es tikai saku, cienīgtēv, ka zinu: tepat netālu atrodas kapsēta, es to saožu. Un: Ja jūs to varat saost, tad arī man to vajadzētu saost, jo man ir daudz labāka oža nekā Jūsu Gaišībai.
Tā viņi runāja, slapstoties cauri piepilsētas mazdārziņiem. Viņi izvairījās no kāda dārza (Kuš! nošņācās Godājamais Ārčibalds Ficungs. Suņi! -) un pārskrēja pāri mūrim kā žurkas cilvēkbērnu lielumā. Lejup pa lielo ielu, augšup pa ceļu kalnā. Un tad jau viņi bija pie kapsētas mūra, kā vāveres uzšāvās pa to augšā un ošņāja gaisu.
- Sargieties no suņa, sacīja Vestminsteras hercogs.
- Kur tas ir? Nezinu. Kaut kur tepat. Bet neož kā parasts suns, sacīja Bātas un Velsas bīskaps.
- Viens no mums nevarēja saost arī šo kapsētu, kaitinoši novilka Ārčibalds Ficugs. Vai atceraties? Šis ir tikai suns.
Visi trīs nolēca no mūra zemē un joza cauri kapsētai, liekot lietā gan rokas, gan kājas, līdz pat gūlu vārtiem blakus zibens sašķeltajam kokam.
Pie pašiem vārtiem mēnesgaismā viņi apstājās.
- Kas tad tas pie mūsmājām? jautāja Bātas un Velsas bīskaps.
- Pasarg die's! iespiedzās Vestminsteras hercogs.
Nevs atvēra acis.
Trīs ģīmji, kas uz viņu blenza, varēja būt mumificēti cilvēki, bez miesas un pavisam sažuvuši, bet kopskats bija dzīvīgs un interesants mutes, kas smīnot atklāja asus, pleķainus zobus, spožas, pērlēm līdzīgas acis, saliekti pirksti, kas klaudzināja pa kapu.
- Kas jūs esat? Nevs jautāja.
- Mēs, sacīja viens no radījumiem, kurš bija tikai nedaudz lielāks par Nevu, esam ļoti svarīgi ļaudis, tie mēs esam. Šis ir Vestminsteras hercogs.
Lielākais radījums paklanījās, sakot: Man ir tas gods.
- …un šis ir Bātas un Velsas bīskaps.
Radījums, kas smaidā atņirdza asos zobus un
izbāza šaudīgu, neticami garu mēli, pēc Neva domām, nemaz nelīdzinājās bīskapam. Raibā āda un liels plankums pāri acij radījumu vērsa līdzīgu pirātam. Un man ir tas gods būt Ārčibaldam Ficugam. Esmu jūsu rīcībā.
Visi trīs radījumi paklanījās. Bātas un Velsas bīskaps teica: Manu zēn, kāds ir tavs stāsts? Un nemels blēņas, atceries, ka tu runā ar bīskapu!
- Tieši tā, Jūsu Augstība, pārējie divi piebilda.
Tā nu Nevs visu izstāstīja. Ka viņš nevienam nepatīk, neviens nevēlas ar viņu spēlēties, neviens viņu nenovērtē un nevienam viņš nerūp, un pat aizbildnis ir viņu pametis.
- Padomā tik, sacīja Vestminsteras hercogs, pakasot degunu (pavisam sažuvušu sprunguli, kurā rēgojās nāsis). Tev vajadzētu doties uz tādu vietu, kur tevi novērtētu.
- Tādas vietas nav, Nevs norūca. Un man nav atļauts iziet no kapsētas.
- Tev ir vajadzīga pilna pasaule ar draugiem un spēļu biedriem, sacīja Bātas un Velsas bīskaps, izlokot garo mēli. Prieka, joku un maģijas pilsēta, kurā tevi novērtēs, nevis ignorēs.
Nevs turpināja žēloties: Tā dāma, kas mani pieskata, gatavo briesmīgu ēdienu. Cieti vārītu olu zupu un tamlīdzīgi.
- Ēdiens! izsaucās Godājamais Ārčibalds Ficugs. Visur, kur mēs uzturamies, ir pats labākais ēdiens pasaulē! Man vēders priecīgi rūc un mutē saplūst siekalas, domājot par šo ēdienu!
- Vai es varu doties kopā ar jums? Nevs cerīgi vaicāja.
- Nākt kopā ar mums? pārjautāja Vestminsteras hercogs, izklausoties šokēts.
- Neesiet tāds, Jūsu Augstība, sacīja Bātas un Velsas hercogs. Atrodiet žēlastību savā sirdī! Palūkojieties uz šo punduri! Nav ēdis kārtīgu maltīti sazin kur tas laiks!
- Es balsoju par to, lai mēs ņemtu viņu līdzi, sacīja Godājamais Ārčibalds Ficugs. Mums ēdmaņas netrūkst. Viņš papliķēja pa vēderu, lai parādītu, cik labs ir pieminētais ēdiens.
- Tātad. Vai tev ir dūša mesties piedzīvojumos? jautāja Vestminsteras hercogs, kuram jau bija iepatikusies jaunā ideja. Vai varbūt gribi visu dzīvi pavadīt šeit? Un viņš ar kaulainu pirkstu norādīja uz naksnīgo kapsētu.
Nevs iedomājās par Lupesku jaunkundzi, par viņas briesmīgo ēdienu, garajiem sarakstiem un sakniebto muti.
- Es piedalos, viņš sacīja.
Neva jaunie draugi varbūt bija viņa garumā, bet šie radījumi bija daudz stiprāki par jebkuru bērnu, un Nevs pēkšņi apjauta, ka Bātas un Velsas bīskaps ir pacēlis viņu rokās augstu virs galvas, un Vestminsteras hercogs, satvēris kušķi netīras zāles, nokliedzās: Skagk! Thegh! Khavagh! un parāva to. Akmens plāksne, kas sedza kapu, atvērās gluži kā lūka, atklājot tumsu.
- Tagad pasteigsimies, sacīja hercogs, un Bātas un Velsas bīskaps iesvieda Nevu tumšajā caurumā un pats ielēca pakaļ. Viņam sekoja Godājamais Ārčibalds Ficugs un arī Vestminsteras hercogs, kurš, žigli iemeties lūkā, uzsauca: Vegh Khārados! lai noslēgtu gūlu vārtus, un akmens plāksne virs viņiem aizvērās.
Nevs krita cauri tumsai kā marmora gabals pārāk pārsteigts, lai būtu nobijies, domādams, cik gan dziļa varētu būt bedre zem kapa, kad divas stipras rokas viņu satvēra zem padusēm un viņš palika karājamies piķa melnā tumsā.
Nevs nebija izbaudījis tik dziļu tumsu daudzus gadus. Kapsētā viņš redzēja tikpat labi kā mirušie, un nevienas kapenes, kaps vai šķirsts viņam nebija pavisam melns. Bet tagad zēns bija nokļuvis īstā tumsā un juta, ka viņu rauj uz priekšu īsiem grūdieniem un rāvieniem, ka vējš plivina matus. Tas bija biedējoši, bet vienlaikus arī satraucoši.
Tad parādījās gaisma un viss mainījās.
Debesis bija sarkanas, bet nejau siltā saulrieta tonī.
Sī bija nikni sarkana krāsa, gluži kā inficēta brūce. Saule bija pavisam maza, tā šķita sena un tāla. Gaiss likās auksts, viņiem traucoties lejup. Kapakmeņi un statujas karājās augšpēdus, it kā milzu kapsēta būtu apvērsta kājām gaisā. Vestminsteras hercogs, Bātas un Velsas bīskaps un Godājamais Ārčibalds Ficugs šūpojās no statujas uz kapakmeni un tālāk, atgādinot milzu šimpanzes melnos kankaros. Viņi rāva Nevu sev līdzi, pasvieda zēnu cits citam un ne reizi nenometa zemē, vienmēr notverot viņu pat bez skatīšanās.
Nevs mēģināja paraudzīties atpakaļ, lai saskatītu kapu, caur kuru viņi bija ieradušies šajā dīvainajā pasaulē, bet viss, ko viņš redzēja, bija vien kapakmeņi.
Viņš prātoja, vai katrs kaps, kam viņi aiztraucās garām, bija kā durvis tādiem ļaudīm kā šie.
Kurp mēs dodamies? zēns jautāja, bet balsi aiznesa vējš.
Viņi traucās uz priekšu arvien straujāk. Nevs ievēroja, kā augšā kāda statuja pavirzās malā un šajā asinssarkanajā pasaulē ielido vēl divi radījumi, tieši tādi paši kā tie, kas nesa Nevu. Vienam mugurā bija noplīsušas, sudrabotas drānas, kas izskatījās tā, it kā reiz būtu bijušas baltas, bet otrs bija tērpies notraipītā, pelēkā uzvalkā, kas radījumam bija daudz par lielu, tāpēc viņš bija uzlocījis noskrandušās piedurknes. Radījumi pamanīja Nevu un viņa trīs jaunos draugus un viegli nolaidās pie viņiem no divdesmit pēdu augstuma.
Vestminsteras bīskaps izdvesa spiedzienu, izliekoties, ka tie divi ir viņu pārbiedējuši, un Nevs kopā ar trijotni devās tālāk pa kapakmeņu sienu, abiem jaunpienācējiem sekojot. Nešķita, ka viņi jebkad nogurtu vai aizelstos. Sī bija dīvaina pasaule, kur no sarkanām debesīm gluži kā miroņa acs viņos noraudzījās izdegusī saule. Beidzot viņi nonāca pie lielas statujas kāda radījuma tēla, kura seja bija no vienas vietas noaugusi ar piepēm. Te Nevu iepazīstināja ar Amerikas Savienoto Valstu 33. prezidentu un Ķīnas imperatoru.