Te pēkšņi tuksnesī atskanēja troksnis, tālumā iegaudojās suns, un gūli sāka satraukti buldurēt un sapulcējās tuvāk ugunskuram.
- Kas tas bija? jautāja Nevs.
Gūli pašūpoja galvas. Tuksnesī kaut kas ir, viņi sačukstējās. Klusu! Tas mūs sadzirdēs.
Un visi gūli mirkli klusēja, līdz aizmirsa par to, kas ir tuksnesī, un sāka dziedāt gūlu dziesmas, kurās bija daudz rupjību un pretīgu tekstu, un populārākās bija tās, kurās bija uzskaitītas visgaršīgākās sapuvuša ķermeņa daļas un pieminēta secība, kādā tās apēdamas.
- Es gribu mājās, sacīja Nevs, kad pēdējais dziesmas pantiņš bija nodziedāts. Es negribu te atrasties!
- Neuztraucies tik ļoti, sacīja Vestminsteras hercogs. Paklau, mazais, es apsolu: līdzko kļūsi par vienu no mums, tu pat neatcerēsies, ka tev reiz bija mājas.
- Es neko neatceros no tā laika, pirms kļuvu par gūlu, sacīja slavenais rakstnieks Viktors Igo.
- Es arī ne, lepni paziņoja Ķīnas imperators.
- Neko, apstiprināja ASV 33. prezidents.
- Tu būsi viens no izcilākās bandas, tu kļūsi par gudrāko, stiprāko un drosmīgāko radījumu uz zemes, plātīgi teica Bātas un Velsas bīskaps.
Nevam gan nešķita, ka gūli būtu pārāk drosmīgi vai gudri, bet viņi bija stipri, sīksti un necilvēcīgi ātri, un viņš sēdēja pašā to bara vidū. Būtu neiespējami izlauzties. Viņu notvertu, pirms zēns būtu noskrējis duci jardu.
Kaut kur naktī atkal atskanēja gaudošana, un gūli pievirzījās tuvāk ugunskuram. Nevs varēja sadzirdēt ošņāšanu un sodīšanos. Viņš aizvēra acis, jūtoties nožēlojams un ilgojoties pēc mājām; viņš nepavisam negribēja kļūt par vienu no gūliem. Zēns prātoja, kā gan viņš varēs aizmigt, ja bija tik noraizējies un bezcerības mākts, un tad, pašam par pārsteigumu, tomēr iekrita miegā.
Viņu pamodināja kāda skaņa skaļa un ļoti tuva. Kāds šķendējās: Nu kur gan viņi ir, ko? Zēns atvēra acis un ieraudzīja, ka Bātas un Velsas bīskaps kliedz uz Ķīnas imperatoru. Šķita, ka daži no šīs grupas locekļiem bija pazuduši naktī, gluži vai izgaisuši, un tam nebija izskaidrojuma. Gūli bija ļoti uztraukti. Viņi ātri vāca kopā nometni, un ASV 33. prezidents paķēra Nevu un uzmeta sev plecos.
Gūli atkal uzkāpa uz akmeņainā ceļa, kad debesis virs viņiem iekrāsojās asinssarkanas, un devās uz Gūlheimu. Šorīt viņi vairs nešķita tik pārliecinoši. Izskatījās vismaz Nevam tā šķita -, ka viņi bēg no kāda.
Apmēram dienas vidū, kad mironīgā saule bija tieši virs galvas, gūli apstājās un sadrūzmējās barā. Augstu virs viņiem karstajā gaisā riņķoja vairāki duči nakts gontu, kas bija atlidojuši līdz ar svelmaino vēju.
Gūlu pulciņš sašķēlās bija tādi, kas uzskatīja, ka biedru pazušana ir nenozīmīga, un tādi, kas domāja: kāds iespējams, nakts gonti ir viņus nolaupījis. Viņi ne par ko nevienojās, tikai sarunāja, ka apbruņosies ar akmeņiem un metīs ar tiem nakts gontiem, lai šie pazustu, tāpēc piebāza pilnas kabatas ar smiltīs atrastiem oļiem.
Tuksnesī pa kreisi no viņiem kaut kas iegaudojās, un gūli satraukti saskatījās. Skaņa bija skaļāka nekā pagājušajā naktī un tuvāka. Tā varēja gaudot tikai vilks.
- Vai tu dzirdēji? jautāja Londonas mērs.
- Nē, attrauca ASV 33. prezidents.
- Es arī ne, pievienojās Godājamais Ārčibalds Ficugs.
Gaudošana atskanēja vēlreiz.
- Mums jātiek mājās, sacīja Vestminsteras hercogs, paķerot lielu akmeni.
Naktsmurgs Gūlheima atradās uz lielas klints viņiem priekšā, un radījumi metās uz pilsētas pusi.
- Nakts gonti uzbrūk! sauca Bātas un Velsas bīskaps. Sviediet viņiem ar akmeņiem!
Tobrīd Nevs uz visu lūkojās ačgārni, mētādamies uz ASV 33. prezidenta muguras, un viņam sejā lidoja ceļa smiltis. Bet zēns dzirdēja kliedzienus, kas līdzinājās ērgļa ķērcieniem, un viņš vēlreiz sauca palīgā nakts gontu valodā. Šoreiz neviens nemēģināja viņu apklusināt, bet Nevs nebija drošs, ka viņa saucienu varēja sadzirdēt nakts gontu ķērcienu troksnī un gūlu lamu straumē, tiem tverot akmeņus un metot nakts gontiem.
Nevs atkal sadzirdēja gaudošanu, šoreiz no labās puses.
- Kur vien skaties, visur salašņas, drūmi noteica Vestminsteras bīskaps.
ASV 33. prezidents pasvieda Nevu slavenajam rakstniekam Viktoram Igo, kas iegrūda zēnu maisā un pārmeta to pār plecu. Nevs priecājās, ka maisā smaržoja tikai pēc malkas.
- Viņi atkāpjas! kliedza gūli. Skat, viņi pazūd!
- Neraizējies, zēn, sacīja kāda balss, kas, šķiet, piederēja Bātas un Velsas bīskapam. Kad nokļūsim Gūlheimā, šie mūs vairs neaiztiks. Gūlheima ir neieņemams cietoksnis.
Nevs nezināja, vai kāds no gūliem bija nonāvēts vai ievainots cīņā ar nakts gontiem. No Bātas un Velsas bīskapa komentāriem viņš saprata, ka vairāki gūli ir aizbēguši.
- Ātrāk! uzsauca kāds, kurš izklausījās pēc Vestminsteras hercoga, un gūli atkal sāka skriet. Nevs maisā jutās neērti, viņš visu laiku sāpīgi atsitās pret slavenā rakstnieka Viktora Igo muguru un dažkārt arī pret zemi. Lai situācija būtu vēl ļaunāka, izrādījās, ka maisā ir dažas koka šķilas, nemaz nerunājot par asām naglām un skrūvēm atlikumiem no sadauzītā zārka. Tieši zem vina rokas atradās skrūve, tā urbās zēna miesā.
Par spīti tam, ka viņu mētāja un kratīja, raustīja un šūpoja pie katra nolaupītāja soļa, Nevam izdevās labajā rokā satvert skrūvi. Viņš sataustīja tās aso galu un sajuta cerību. Tad zēns iedūra skrūvi audumā tieši blakus caurumam, kuru tā bija izdūrusi pirms tam.
Nevs dzirdēja, ka aiz muguras atkal atskan gaudošana, un viņam šķita, ka tas, kas var nobiedēt gūlus, noteikti ir vēl briesmīgāks par viņiem. Zēns uz brīdi pārtrauca durstīt audumu ar skrūvi ja nu viņš iz velsies no maisa un nokļūs kaut kāda mežonīga zvēra žokļos? Bet, ja arī viņš ies bojā, tad vismaz, kā viņš pats -
Nevs nodomāja, ar visām savām atmiņām, zinot, kas ir viņa vecāki, Sailass un pat Lupesku jaunkundze.
Tas bija labi.
Nevs metās virsū maisam, ar jaunu sparu grūžot
misiņa skrūvi audumā.
»
- Pasteidzieties, puiši! sauca Bātas un Velsas bīskaps. Augšā pa šīm kāpnēm, un mēs būsim mājās, Gūlheimā!
- Urā! Slava Jūsu Gaišībai! sauca kāds cits, iespējams, Godājamais Ārčibalds Ficugs.
Tagad zēna sagūstītāju kustības mainījās. Viņi vairs neskrēja uz priekšu, bet lēca augšup un uz priekšu, augšup un tālāk…
Nevs paplēsa maisu vaļā, lai pa caurumu varētu kaut ko saskatīt, un palūkojās ārā. Augšā bija briesmīgās, sarkanās debesis, bet lejā…
…viņš redzēja tuksnesi, kas bija vairākus simtus pēdu zem viņa. Aizmugurē stiepās kāpnes, bet tās bija tādas kāpnes, kas derētu tikai milzim, un pa labi bija okera siena. Gūlheima, kuru Nevs no savas vietas nevarēja ieraudzīt, laikam bija virs viņiem. Pa kreisi bija aiza. Zēns nolēma, ka jākrīt uz pakāpieniem un jācer, ka gūli to nepamanīs, jo izmisīgi centīsies nokļūt mājās, drošībā. Viņš redzēja, ka augstu sarkanajās debesīs lielos lokos lido nakts gonti.
Zēns ar prieku pamanīja, ka viņam aiz muguras nav citu gūlu: slavenais rakstnieks Viktors Igo bija palicis viens no pēdējiem, un aiz viņa neskrēja neviens, kas varētu brīdināt gūlu par caurumu maisā. Neviena, kurš redzētu, kā Nevs izkrīt ārā.
Bet bija kaut kas cits…
Nevs pasitās sānis, prom no cauruma. Viņš bija saskatījis, ka dažus pakāpienus tālāk kaut kas liels un pelēks dzenas viņiem pakaļ. Viņš dzirdēja niknu rūkšanu.